Stambulas konvencija ir Saeimas un sabiedrības redzeslokā jau kopš 2016. gada. Lai gan Latvija konvenciju ir parakstījusi, tomēr Saeima joprojām to nav apstiprinājusi jeb ratificējusi. Kāpēc ir nozīmīgi to izdarīt un ko tas dos mūsu sabiedrībai, sarunā skaidro sieviešu tiesību aizstāvības organizācijas «Centrs «MARTA»» politikas koordinatore Beata Jonite.

— Pastāsti, lūdzu, vienkāršā un saprotamā veidā, kas ir Stambulas konvencija un kāpēc to apstiprināt ir tik būtiski?

— Stambulas konvencija ir pasaulē pirmais, vienīgais visaptverošais līgums, kas specifiski cīnās pret vardarbību pret sievietēm un pret vardarbību ģimenē. Šo starptautisko līgumu ir izveidojusi Eiropas Padome kopā ar dalībvalstīm.

Tas ir dokuments, kas iedod ne tikai juridisko rāmi, kādai ir jābūt valstij, lai efektīvi cīnītos pret augstāk minētajiem vardarbības veidiem, bet iedod arī virkni ar praktiskiem rīkiem un nosacījumiem, piemēram, kas palīdz uzlabot pakalpojumus pret vardarbībā cietušajiem cilvēkiem. Šī konvencija runā arī par nepieciešamību izglītot sabiedrību, piemēram, ar mediju palīdzību, kā arī rīkot dažādas kampaņas. Konvencijā arī uzsvērts, ka ir būtiski skolās pasniegt izglītojošu saturu, kas ir saistīts ar nevardarbīgu uzvedību, par to, kas ir veselīgas attiecības utt. Cilvēka uzvedība veidojas no bērnības, neviens nepiedzimst jau vardarbīgs. Tāpēc būtiski sākt ar viņiem strādāt jau kopš mazotnes. Vēl viena pamatlieta, ko konvencija uzsver, — vardarbība diemžēl ir balstīta dzimtes stereotipos. Vīrieši nepiedzimst automātiski par varmāku un sieviete nepiedzimst kā upuris. Bet tas diemžēl Latvijā ir ļoti izplatīti, ka cilvēki vardarbīgo uzvedību un augsto toleranci pret vardarbību iemācās dzīves laikā. Un šo sociālo stereotipu dēļ, kas tiek piedēvēti gan sievietēm, gan vīriešiem, piemēram, ka sieviete ir vājais dzimums, bet vīrietim ir jābūt rupjam tēviņam, kurš problēmas risina ar dūrēm, vardarbība pastāv.

— Stambulas konvencijas pretinieki šo punktu par termina «gender» lietošanu uzsver kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc šo dokumentu pie mums, Latvijā, nedrīkstot apstiprināt.

— Šis punkts konvencijā runā un skaidro par sociālajiem dzimumu stereotipiem. Problēma varbūt ir tajā, ka cilvēki jauc terminus «dzimte» un «dzimtes identitāte». Tās ir divas dažādas lietas. «Dzimte» apzīmē vīriešus un sievietes sociālajā kontekstā. Turklāt vēlos uzsvērt, ka pašlaik Latvijā juridiskajā terminoloģijā pastāv vārds «gender». Mums ir jau vairāki starptautiski dokumenti, kurus Latvija ir ratificējusi un kuros šis termins pastāv. Piemēram, Romas statūtos, ko Latvija ratificēja jau 2002. gadā, un citos.

Stambulas konvencija var regulēt tikai to, kam tā ir radīta. Tā nav transpersonu tiesību konvencija, bet gan konvencija pret vardarbību pret sievietēm un pret vardarbību ģimenē. Eiropas Padome ir ļoti skaidri, plaši un bieži paudusi, ka Stambulas konvencija neregulē ne laulību, ne dzimumu identitātes jautājumus, jo tai vienkārši nav tādas varas.

— Tad kāpēc, tavuprāt, kad jau gadiem šis aspekts tiek tik daudz un plaši skaidrots, Saeima joprojām to nav apstiprinājusi?

— Kopš 2016. gada dezinformācijas maldu kampaņas I. Es domāju, ka tā savā ziņā ir nevēlēšanās skaidrot saviem vēlētājiem, ko šī Stambulas konvencija nozīmē. Daudz vienkāršāk politiskos plusiņus iegūt, vienkārši nostājoties vienā pozīcijā. Bet līdz ar to tiek turpināta baiļu kurināšana. Jāsaprot, ka konvencijas pretinieki no visas sirds ir pārliecināti, ka viņiem ir taisnība, un tur, man šķiet, nepalīdzēs neviens skaidrojums. Viņi nevēlas un reizēm arī nespēj saprast, par ko ir runa, un tā rezultātā vienkārši uzkurina sabiedrību.

Aicinu paskatīties uz citām valstīm, kur šī konvencija ir ratificēta, tajā skaitā vēl reliģiskākas un konservatīvākas nekā mūsu valsts, piemēram, Serbija, Itālija, Gruzija, Polija u.c. Tur nekas slikts nav noticis, viss ir kārtībā!

— Būtisku lomu, pieļauju, spēlē arī tas, ka mūsu sabiedrība ir ļoti homofobiska un ar augstu toleranci pret vardarbību, vai ne?

— Jā, pavisam noteikti, un tas ir skumji. Atkārtošos — konvencija nenosaka un neregulē to, kādām ir jābūt ģimenēm. Tās vienkārši ir bailes no kaut kā, kas nepastāv. Diemžēl augsta tolerance pret vardarbību mūsu sabiedrībā ir arī bērnu vidū, un tas ir šausmīgi. Žēl, ka cilvēki joprojām nesaprot, ka vardarbība nav pieļaujama, tolerējama. Iespējams, kaut kas vēl palicis no padomju laiku domāšanas, — ja sit, tad mīl. Un ja vīrietis ne reizi savā dzīvē nav sakāvies, viņam pārmet, ka konfliktus nerisina, vicinot dūres. Tā absolūti nav normāla pieauguša cilvēka uzvedība problēmu risināšanas gadījumā. Protams, augstais alkohola patēriņš mūsu valstī šo problēmu neuzlabo.

— Brīžiem šķiet, ka Stambulas konvencija paņemta kā tāds grēkāzis, kam piedēvēt dažādas vainas.

— Jā, vienā maisā ar konvenciju ir samestas dažādas tēmas, kas mūsu sabiedrībā ir strīdīgas, bet tās nekādā mērā nav saistītas ar konvenciju! Te iemet klāt politiskos, skandalozos jautājumus. Piemēram, nesen internetā bija izplatīts plānotais izglītības materiāls saistībā par dzimtēm, par ko sabiedrība bija šokā. Bet arī tam nav absolūti nekāda sakara ar Stambulas konvenciju! Tajā, runājot par izglītību, ir norādīts, ka izglītībai ir jābūt vērstai pret vardarbību un tā nedrīkst būt diskriminējoša. Konvencija nenosaka, kā un ar kādiem materiāliem tas ir veicams, tas ir katras pašas valsts pārziņā.

Esošā situācija ir bēdīga, jo no tā, ka konvencija nav ratificēta, cieš vardarbības upuri. Mūsu valstij ir jārūpējas par cilvēkiem, kuri ir cietuši. Šīs konvencijas apstiprināšana parādītu, ka valstij rūp, kas notiek ar tās cilvēkiem, nevis ka valsts pakļaujas dezinformācijas kampaņām.

— Konvencijas pretinieki arī uztraucas, jo nonāksim uzraugošās iestādes «Grevio» monitoringa sistēmā. Kāpēc no tā nav jābaidās?

— Kļūstot par konvencijas dalībvalsti, tā nonāk uzraugošās iestādes — «Grevio» — monitoringa sistēmā. «Grevio» seko līdzi tam, kas ieviests, kas strādā. Iestādē ir 15 neatkarīgi eksperti, ko izvēlējušās pašas dalībvalstis. «Grevio» var sniegt atzinumus un ieteikumus tikai par to, ko paredz konvencija. Piemēram, ja izglītības saturā meitenes tiek parādītas tikai virtuvē un veicot mājsaimniecības darbus, bet vīrieši tikai kā lieli biznesmeņi, par to tiks aizrādīts, jo tas ir diskriminējoši un nav pareizi. Viņu atzinumi būtu ļoti vērtīgs resurss, kas palīdzētu saskatīt, kam mums vairāk jāpievērš uzmanība, kur ir kādas nepilnības, ko mēs neesam pamanījuši.

Jāpiebilst, ka mūsu valsti regulāri pārbauda dažādas ekspertu, monitoringu grupas, piemēram, pie mums brauc no OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), no Eiropas Padomes Cilvēktirdzniecības konvencijas uzraugošās iestādes «GRETA» un citi. Vai mūs ir slikti ietekmējis tas, ka ir sniegti atzinumi, piemēram, par cilvēktirdzniecību mūsu valstī? Nē, protams. Mēs no tā tikai iegūstam.

Protams, ka konvencijas apstiprināšana vienā dienā neizmainīs situāciju ar vardarbību mūsu valstī. To varam izdarīt tikai mēs paši. Mēs esam ratificējuši dažādus cilvēktiesību dokumentus, un tas parāda, ka esam uz vienas līnijas ar šīm vērtībām. Tas ir kā rāmis, kas tur valstis pie atbildības.

— Vai jautājums par Stambulas konvenciju ir atgriezies Saeimas dienaskārtībā, vai ir kādi signāli, kas liecina, ka to beidzot ratificēs?

— Jā, jautājums atkārtoti ir nonācis Saeimas darba kārtībā. 5. oktobrī Saeima skatīja jautājumu par 2016. gadā vāktajiem iedzīvotāju parakstiem par Stambulas konvencijas neratifikāciju. Gala balsojumā racionālā puse uzvarēja, un deputātu vairums nepiekrita tam, ka šī konvencija nebūtu ratificējama. Domāju, ka salīdzinoši nesenā Jēkabpils traģēdija, kad vīrs nogalināja savu sievu, lika aktualizēt un saprast šī jautājuma nozīmi un būtību. Cilvēki sāk saprast, cik akūta mūsu valstī ir šī problēma.

Domāju, ka tuvāko mēnešu laikā varam gaidīt, kad Saeimas dienaskārtībā parādīsies jautājums par konvencijas ratificēšanu, un tad jātur īkšķi, cerot uz saprātīgu lēmumu. Arī sabiedrībai ir jāsaprot, ka šis dokuments būs tikai kā palīgs sievietēm un ģimenēm. Ģimenes vērtībām jābūt savstarpējai cieņai un mīlestībai, nevis vardarbībai. To izprotot, arī vēlētāji var izdarīt spiedienu uz sevis ievēlētajiem Saeimas deputātiem. Mums vajag skaļi pateikt, ka vardarbība nav nekas tāds, ko gribam atbalstīt un paciest.