Suņu laiks sācies — ko darīt, ja satiekam dusmīgu suni?

Klāt pavasaris, un arvien vairāk aktualizējas jautājums par klaiņojošiem suņiem — gan satraukto lasītāju jautājumi, gan zvani, gan personīgās pieredzes liek kļūt uzmanīgam pat lielākajiem dzīvnieku mīļotājiem. Klaiņojošo suņu problēma ir bijusi vienmēr, bet pēdējo gadu laikā tā diemžēl ir saasinājusies.

Kā viens no iemesliem — pandēmijas un mājsēdes sekas. Vairāk laika pavadot mājās, daudzi pat neapdomīgi kļuva par saimniekiem jauniem dzīvniekiem, taču, atsākoties agrākajai dzīvei un darba gaitām, paņemtajam dzīvniekam laika vairāk nav. Nereti dzīvnieks sāk klaiņot, jo vienkārši tam nav ko darīt. Sliktākajā gadījumā — dzīvnieks tiek atstāts uz ielas, jo par viņu vairs rūpēties nespēj vai negrib.

Laukos situācija ir mazliet citāda — gandrīz visiem liekas, ka viņa suns jau nekur tālāk par sētu neiet un, ja arī aiziet, drīz vien būs mājās. Tomēr, kamēr klāt nestāvam un sava suņa soļus neredzam, nevaram izkontrolēt, ko dzīvnieks dara un vai gadījumā nedodas pie kaimiņa — paķert kādu vistu vai vairošanās instinktu vadīts.

Situācijas ir tik dažādas, un šoreiz kopā ar speciālistiem noskaidrojām, kā rīkoties, sastopot svešus suņus.

Ko darīt, ja redzam klaiņojošus suņus?

Ja redzeslokā nonācis klaiņojošs dzīvnieks, īpaši, ja potenciāli tas ir apdraudējums sabiedrībai, pirmais solis ir sazināties ar Talsu novada Pašvaldības policiju (26132701) vai zvanīt uz Valsts policijas palīdzības diennakts dežūrtālruni 110, vai dzīvnieku patversmi «Ausma» (28383863). Ziņojot par klaiņojošu suni, jānodod precīza informācija: adrese, kur tas redzēts, laiks, suņa apraksts, izmērs, citas pazīmes, pēc kā dzīvnieku varētu atpazīt. Arī gadījumos, kad saimnieks ir netālu, tomēr suns atrodas brīvi, bez pavadas un potenciāli var radīt draudus citām dzīvām būtnēm vai ierobežot to kustības brīvību. Ja saimnieks nereaģē uz aicinājumiem dzīvnieku savākt, ir tiesības ziņot par saimnieku un viņa suni.

Ja klaiņojošs dzīvnieks ir potenciāli agresīvs vai gatavojas uzbrukt

Kinoloģe Ilze Čuhnova-Rancāne norāda, ka, iegādājoties suni, primāri nepieciešams dzīvnieku apmācīt un iziet kaut pamatapmācību suņu skolā. Bet, runājot par drošību, jāatzīmē divi potenciālie scenāriji: kad esam vieni vai ar kādu cilvēku un kad esi kopā ar savu sun

i. Kad esam vieni vai ar bērniem, vai kādu citu cilvēku, primāri ir saglabāt mieru, nebļaut, nevicināties, būt mierīgiem un neskatīties dzīvniekam tieši acīs. Katru kustību suns var uztvert kā kairinājumu un tā var aktivizēt arī suņa medību instinktu, toties skatiens tieši acīs sunim ir kā izaicinājums. Pareizi būtu lēnām pietuvoties pie kāda lielāka objekta, lai sevi padarītu vizuāli lielāku. Nevajadzētu arī uzsākt agresiju pretī — iet agresīvi sunim pretī, kliegt. Jā, kāds suns varētu sabīties un aizmukt, tomēr vienmēr jāatceras, ka nekad nevaram zināt, kā svešs suns reaģēs uz šādu situāciju, iespējams, paliks vēl agresīvāks,

tāpēc vienmēr primāri iesaka meklēt mierpilnāko ceļu, cenšoties suni maigā balsī nomierināt, likt saprast, ka neapdraudēsim viņu, un lēnām virzīties uz drošāku vietu, prom no suņa un paralēli zvanīt patversmei vai pašvaldības policijai.

Ja esam ar savu suni — darbības ir līdzīgas. Tomēr jāatceras, ka starp suņiem var izcelties strīds, un tas var beigties arī ar smagiem ievainojumiem vai pat nāvi. Kinoloģe stāsta, ka ļoti svarīgi ir situācijā, ja redzam, ka mums ar suni nāk virsū cits, agresīvs suns, — laist savu dzīvnieku vaļā no pavadas, lai dotu iespēju aizbēgt, izvairīties no potenciālās sadursmes.

Ja redzam, ka par suni nerūpējas?

Ir arī situācijas, kad suns dodas labāku dzīves apstākļu meklējumos, jo tam nav nodrošinātas nepieciešamās vajadzības: ēdiens un ūdens, sausa vieta, kur gulēt, pārāk īsa ķēde, kad suns nevar pietiekoši izkustēties vai netiek palaists vaļā, kā arī īpaši tad, ja novērojam jebkāda veida agresīvu vai cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Šādā gadījumā līdzcilvēkiem ir jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) (63291660) vai jāziņo Talsu novada Pašvaldības policijai, kas tālāk sazināsies ar nepieciešamajām instancēm. PVD var ziņot arī, ja zināms, ka cilvēks atsakās čipot un vakcinēt savus mājdzīvniekus un to nav darījis.

Kāda ir cilvēka atbildība?

Sarunās ar speciālistiem — veterinārārstu, patversmes pārstāvi un kinologu — ikviens atzina, ka vispirms ir jāsāk ar cilvēku pašu atbildību pret savu dzīvnieku. Jāsaprot, ka cilvēkam ir izvēle — pieņemt mājās dzīvnieku vai nē. Pieņemot dzīvnieku, tas uzliek arī pienākumus. Sunim nepieciešama pase, čips un vakcinācija, kā arī jāievēro suņa drošība.

Cilvēki nereti piemirst vai neizprot, ka sunim ir ne tikai šķirnes īpatnības un fiziskās nepieciešamības, bet ļoti svarīgs faktors ir arī suņa mentālā veselība. Ar dzīvnieku būs jāpavada laiks un jākomunicē, jāved uz suņu skolu un jāveic vismaz pamata apmācība. Šis nereti ir iztrūkstošais posms, kādēļ suņi sāk klaiņot, — meklējot komunikāciju, vai aiz garlaicības, jo saimnieks nevēlas ar viņu neko īsti darīt.

Talsu novadā šobrīd vēl savu pazaudēto dzīvnieku var saņemt atpakaļ bez maksas, tomēr citur jau vairs tā nav — ja patversmē atradies kāda īpašnieka suns, īpašniekam ir jānes atbildība arī materiāli par to, ka nav varējis viņu novaktēt. Materiāla atbildība iestājas arī gadījumos, kad suns nodarījis bojājumus kāda veselībai vai īpašumam.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 — «Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai»:

11. punkts — «Ja suns atrodas ārpus tā īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, sunim jābūt uzliktai kaklasiksnai vai citam aksesuāram».

12.1. punkts — «Pilsētās un ciemos ārpus norobežotas teritorijas suns ir jāved pavadā».

13. punkts — «Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību».