Neaprakstāma pieredze dažādos līmeņos

Neaprakstāma pieredze dažādos līmeņos

Talseniece Marta Luīza Treimane, kura 2019. gadā ar izcilību beigusi Talsu Kristīgo vidusskolu, mērķtiecīgi spērusi soli kino producēšanas izzināšanas laukā, kā rezultātā studiju ietvaros bijusi iespēja pabūt Kannu kinofestivālā, kas uz šo industriju licis paskatīties ar citādākām acīm un plašāk.

Gaišmatainā, šķietami trauslā novadniece, sākot sarunu, pārsteidz ar savu pārliecinošo skatījumu nākotnē profesionālā ziņā. Mērķtiecīgums ir viens no viņas virzības balsta riteņiem. Mācīšanās un studēšana bez paša atdeves un piepūles, viņasprāt, nenesīs augļus, jo tam ir sava cena, kurai nepieciešams rūdījuma piedzīvojums.

«Visur ir jāpieliek piepūle, lai būtu labi rezultāti. Es diezgan mērķtiecīgi sāku interesēties par iespējām studēt audio vizuālo mākslu jau no 8. klases.

Izskatīju iespēju studēt Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA, bet sanāca, ka manā vidusskolas beigšanas gadā tika uzņemti studenti Kultūras akadēmijā. Domāju, ka to iespēju garām laist nevaru, jo līdz tam nebija tā, ka studentus uzņem katru gadu. Es pieteicos. Bija trīs iestājeksāmeni, kuriem rūpīgi gatavojos, un tiku kino producēšanas specialitātē. Kopā bija piecas — kino režija, montāža, operatormāksla, producēšana un teorija,» stāsta Marta par savu izvēli.

Tikt līdz īsfilmai — apjomīgs darbs

Jautāta par producēšanu, viņa pauž, ka tas saistās ar daudziem organizatoriskiem pienākumiem.

«Tā ir režisora radošās un domu idejas realizācija, komunikācija ar cilvēkiem, filmēšanas vietu meklēšana, aktieru piesaiste…

Ja runājam par Kannām studiju sakarā, es noteikti pirms gada nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams un būs tik skaists studiju noslēgums,» priekā dalās Marta, atklājot, ka par kino iepriekš neko īpaši nav zinājusi, un tas savā ziņā bijis arī izaicinājums.

Kannās pie festivāla simbola/logo kopā ar skolasbiedrenēm Nikolu Ozolu (no kreisās) un Ievu Zālīti (labajā pusē). /Personiskā arhīva foto/

«Esmu beigusi Talsu mākslas skolu un sapratu, ka gribu studēt kādu mākslas virzienu. Kino digitalizācijas kontekstā šķita ilgtspējīgs visu izmaiņu procesos, kas notiek pasaulē. Uzsāku studijas un pusgadu pabiju klātienē, līdz pasauli piemeklēja kovids. Man ļoti patika mācību iesākums, un palikuši labi pirmie iespaidi. Katrā studiju gadā mēs uzņēmām vismaz vienu īsfilmu un darbojāmies komandās ar dažādu sastāvu. Uzņēmām gan dokumentālās filmas, gan spēlfilmas.

Šogad paralēli diplomdarba veikšanai, kas bija īsfilmas veidošana, darba realizēšanai piesaistījām ļoti zināmus aktierus, piemēram, Valdi Lūriņu, Jāni Skani, Ditu Lūriņu-Eglienu, Ievu Puķi. Viņi vienkārši piekrita. Lūk, tas jau ir tas izaicinājums!

Režisoram iešaujas prātā, kurš aktieris varētu būt atbilstošās lomas spēlētājs, un kādam tas ceļš ir jāizcīna. Tā ir tik interesanta pieredze!» sajūsmu pauž Marta Luīza. Jautāta, vai aktieri to darījuši brīvprātīgi un bez atalgojuma, viņa paskaidro, ka tika maksāts. Janvārī Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF) tika iesniegts projekta pieteikums un iegūti septiņdesmit procenti no prasītā finanšu atbalsta, kas ir ļoti augsts rādītājs.

«Ieguvām arī trīs sponsorus, tāpēc filmā vajadzēja ietvert viņu produkciju. Bija jāaptver visi iespējamie resursi. Protams, visa filmēšanas tehnika tiek dota no skolas. Iesniedzām pieteikumu arī Projektu bankā, kas ir kolektīvās ziedošanas platforma. Un no 3000 eiro, kas bija nepieciešami, ieguvām 3095 eiro. Tas ir diezgan apjomīgs darbs, lai tiktu līdz īsfilmas veidošanas beigu posmam,» smaidot atzīst Marta Luīza Treimane un paskaidro, ka īsfilmai pastāv vairākas definīcijas, bet parasti tās optimālais garums dažādos festivālos ir 10 minūtes līdz pat 30 minūtēm. Ja laiks sniedzas pāri, tad tas neatbilst ne īsmetrāžas, ne pilnmetrāžas formātam, un tad ir tas jautājums — kur īsti šo materiālu tālāk izrādīt?

Kā studentam tikt līdz Kannām?

Ar skolas direktora Jāņa Putniņa starpniecību radās iespēja pieteikties iekšējā skolas konkursā uz VKKF līdzfinansējumu, lai dotos uz šo festivālu. Tāpat vajadzēja rekomendācijas vēstuli no Nacionālā kino centra.

«Pieteicos gandrīz pusgadu pirms paša festivāla. Izturēju konkursu un tiku. Tā ir neaprakstāma pieredze dažādos līmeņos. Sanāca sagaidīt arī savu dzimšanas dienu Kannu kinofestivālā. (Smejas.) Tā man bija ļoti skaista dāvana kūrortpilsētā Vidusjūras krastā. Smejos, ka biju turpat, kur misters Bīns savā komēdijā, ko vienmēr izceļ.

Kino industrijas profesionāļi, arī latviešu ievērojamākie kino un kultūras cilvēki — tur ir īpaša, neikdienišķa un ļoti multikulturāla vide. Mēs, četri studenti, dzīvojām uz nelielas jahtas, un, stāvot rindā uz kinoseansiem, šķita, ka zem kājām zeme kustas,» spilgtajos iespaidos dalās Marta. Filmu skatīšanās notiekot dažādās Kannu vietās — sākot no nelieliem vēsturiskiem kino teātriem līdz pat moderniem, kuros ir ar podziņu palīdzību pārvietojami krēsli,» sajūsmu pauž Kultūras akadēmijas bakalaura studiju absolvente, kuras sirdslieta ir arī darbošanās Latvijas Kristīgajā studentu brālībā. Katru mēnesi sanākot doties filmēt portretvideo par studentiem — kristiešiem, mācību vidēm un citām tēmām. Viens klips tapis arī par pašu talsenieci.

Došanās uz kino seansiem Kannu kinofestivālā. Īsais tūrisma brīdis starp kino ekrānu nomaiņu. /Personiskā arhīva foto/

Kinofestivālā bez filmu skatīšanās — nekādi!

Marta Luīza prestižajā kino festivālā septiņās dienās noskatījusies 23 filmas, sākot ar divām vai trim filmām dienā, beidzot ar piecām. «Jā, tas ir daudz! Bet, ja brauc uz kinofestivālu, ko tad citu darīt? (Smejas.) Tā ir mana jaunā skatīšanās pieredze, ko ieguvu.

Kannās gan mūsu filmu nerādīja, līdz tam vēl jāiet, bet vispār skatīties filmu, kuras tapšanā esi piedalījies,— to nevar izdarīt ar vienkārša skatītāja acīm, jo zini visu tapšanas procesu un aizkulises. Un ir tik daudz filmu kadru versiju, kuras līdz ekrāniem nav nonākušas.

Man tik ļoti vienmēr gribējies redzēt arī kursu biedru veikumu, kad kaut ko padzirdēju par to, kā ir gājis filmēšanas procesā. Pati diplomdarba aizstāvēšana sastāv no divām daļām. Kino seansi ir divas dienas, kad skatāmies filmas, bet pēc tam ir darbu aizstāvēšana,» studiju aizkulisēs atļauj ieskatīties Marta.

Kino producēšanas studiju beidzēja pauž, ka pēc viesošanās Kannu kinofestivālā ir paplašinājies redzesloks un viņa citādāk skatās uz kino industriju un iespējamo šajā sfērā — arī, ka studentam ir iespēja nokļūt Kannās. «Es tur satiku savus kolēģus no Rīgas Starptautiskā kino festivāla. Tas bija jauki — aizbraukt no skolas, bet būt arī ar darbabiedriem. Tālāk plānoju iestāties maģistrantūras studijās un studēt kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijā.

Pēdējo trīs gadu laikā es ļoti esmu iedziļinājusies kino un nedaudz arī teātrī, jo vairāk vēlos izprast kultūras procesus. Kannās esmu ieguvusi vēlmi vēl vairāk satvert, kas ir kultūra. Es saprotu, ka ir daudz, kas vēl jāapgūst,» teic Marta Luīze Treimane, kura Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ir projektu koordinatore.

Darbā jārisina problēmsituācijas, kuras sasaucas arī ar producēšanas pienākumiem. Viņa nenoliedz, ka sabiedrībā ir tendence uz jauniem darbiniekiem skatīties no paaugstinātas pozīcijas, bet tas ir ļoti vērtīgi, jo dod motivāciju sasniegt mērķi.

«Uzzinot vairāk, uz lietām skatos citādāk. Ja pirms pusotra gada domāju, ka gribētu producēt Latvijas labāko filmu, tad tagad vairāk skatos uz festivāliem. Man patīk piedalīties to tapšanas procesā un organizēšanā,» atklāj mūsu novadniece, kura par visu pieredzēto, kad atveras iespēju durvis, ir pateicīga Dievam.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.