Viens telefona zvans — tā nokļūšanu Kanādas bobsleja delegācijas sastāvā raksturo talsenieks Mārtiņš Mihņēvičs, kurš pirms neilga laika atgriezās no Pekinas olimpiskajām spēlēm. Lai gan notikumi risinājās strauji, ceļš līdz olimpiādei bija garš — Mārtiņš ilgus gadus ir darbojies Latvijas Bobsleja tehniskajā centrā, kur, izgatavojot bobsleja kamanas, guvis neatsveramu pieredzi. Nu šī pieredze tiek likta lietā, pildot mehāniķa pienākumus un gādājot par Kanādas bobslejistu tehniku.
“Sezona faktiski jau bija sākusies, kad no Latvijas Bobsleja tehniskā centra direktora Jāņa Skrastiņa saņēmu telefona zvanu — kanādieši meklē mehāniķi. Mēs jau vairāk nekā desmit gadus strādājam kopā, līdz ar to pieredze ir sakrājusies. Esmu piedalījies arī jaunatnes olimpiskajās spēlēs kā mehāniķis un vairākus gadus pēc kārtas apkalpojis parasportistus. Cilvēku, kuri ir spējīgi šo darbu darīt, kuri saprot šī sporta veida būtību un nianses, ir tik, cik ir. Nākamais telefona zvans tās pašas vai nākamās dienas ietvaros bija ar galveno treneri. Aizsūtīju CV ar nosacījumu, ka vēlos nokļūt olimpiskajās spēlēs. Man sacīja, ka durvis jau gandrīz ir ciet, bet viņi pacentās un atrada iespēju. Komandai bija jāizpilda noteikti normatīvi, un gala rezultātā mēs aizbraucām tikpat lielas komandas sastāvā kā Vācija. Vācijai un Kanādai bija pilns sastāvs — trīs pieauguši vīrieši, trīs četrinieki, pilns sieviešu komplekts un pilns monobobu komplekts.
Mēnesi pirms pirmajām sacensībām ielēcu ejošā vilcienā.
Mans uzdevums ir sniegt tehniskās konsultācijas un atbildēt par tehniku — veicu ikdienas pārbaudes, skatos, vai skrūvītes nav atnākušas vaļā, vai viss ir pievilkts… Rūpējos par to, lai bobs būtu tehniskā kārtībā.
Sezona sākās ar to, ka aizbraucu uz Austriju, iepazinos ar komandu un viņu virtuvi. Pēc divām nedēļām otrs mehāniķis aizbrauca uz Kanādu ģimenes darīšanās un atpakaļ neatgriezās. Tā es paliku viens. Visu sezonu un olimpiskās spēles esmu pavadījis divvientulībā ar bobsleja kamanām (smejas). Ceļš uz olimpiādi bija garš — esmu vairākus gadus par to sapņojis. Pastāvēja neliela iespēja tikt uz Phjončhanu, bet diemžēl neizdevās. Pirms diviem gadiem bija brīva vieta Amerikas izlasē, aizsūtīju savu CV, bet viņi paņēma citu cilvēku, kurš atradās tuvāk. Iepriekš esmu piedalījies divās jaunatnes olimpiskajās spēlēs, līdz ar to esmu bijis klātesošs un redzējis, kā jaunie sportisti attīstās,” ceļu līdz olimpiādei raksturo Mārtiņš.
“Aklimatizējos nedēļas laikā“
Gatavojoties grandiozajam sporta dzīves notikumam, komandai pāris dienu laikā bija “jāaplīmē kaujas krāsās” 11 bobsleja kamanas. Vācijā izdevās sameklēt puišus, kuri to izdarīja trīs dienu laikā, pēc tam Frankfurtes lidostā pāris stundu laikā viss bija jāuzkrāmē, un tad sekoja gaidīšanas periods. “Biļete ir, viss ir, bet tu vēl neesi iekāpis lidmašīnā, jo ir vajadzīgi pēdējie testi. Tas, ka tev ir biļete un tu sēdi Vācijas viesnīcā, vēl nedod garantiju, ka tu kaut kur aizlidosi. Noteikumi šajā ziņā bija ļoti stingri. Sēdi neziņā un gaidi… Lidojums bija garš — aptuveni 11 stundas. Tajā brīdī, kad nolaidāmies Ķīnā, sapratu — olimpiskās spēles būs! Pekinas lidostā mums uzreiz taisīja PCR testu — tas bija briesmīgs, tāda sajūta, ka viņi mēģināja aizskart smadzeņu garozu (smejas). Sajūtas bija nepatīkamas, bet tas jau ir aizmirsts. Komandā divi cilvēki bija nolikti uz novērošanu, bet pēc trim, četrām dienām viņi jau bija ierindā. Gaidot autobusu, sapratām, ka ir problēmas ar loģistiku un valodas barjeru. Atlēti brauca uz ciematiņu, bet apkalpojošais personāls un treneri sākumā dzīvoja viesnīcā, jo ciematiņā visiem nebija vietas. Atlēti stāstīja, ka ir bijušas dažādas ķibeles, bet diezgan ātri viss tika piefiksēts un saremontēts. Lai atklimatizētos un pierastu pie vides maiņas, ielidojām nedēļu ātrāk.
Grūtākais bija pierast pie augstkalnes — tu it kā neko nedari, bet tāda sajūta, ka visas dienas garumā kaut ko nes uz pleciem.
Pēc nedēļas iegāju ritmā, un viss sakārtojās. Arī ēdināšanas ziņā viss bija kārtībā — Āzijas, Ķīnas, Eiropas virtuve, veģetārie ēdieni, salātu bārs, ātrās ēdināšanas restorāns, uzkodu bāri…”
“Brīvdienu faktiski nebija“
Mārtiņš atklāj, ka dienas Pekinā bija garas, — viesnīcā viņš atgriezās ap 23.00, 00.00 un 6.00 jau bija garāžās. Ievērojot epidemioloģiskos drošības noteikumus, olimpisko spēļu dalībniekiem un atbalsta personālam katru rītu bija jātaisa tests un speciālā programmā jāatzīmē temperatūra. “Nebija tādas dienas, kad es nebūtu bijis trasē. Tur viss bija tik koncentrēts, ka starpā nebija gandrīz nekādas pauzītes. No rīta ir treniņš sievietēm, kas beidzas pēcpusdien, un pēc divām, trim stundām jau sākas treniņš vīriem. Nav jēgas braukt atpakaļ uz ciematu, jo jāsagatavo tehnika nākamajam braucienam. Ja tu aizbrauc kā tūrists un mazāk uzmanības pievērs saviem tiešajiem darba pienākumiem, rezultāts var izpalikt. Bija iespēja aizbraukt uz hokeja maču, bet to varēja atļauties tikai atlēti. Sacensību kalendārs bija tik koncentrēts, ka brīvdienu faktiski nebija. Bija pāris brīvas stundas, bet, lai no viena ciematiņa aizbrauktu uz otru, ceļā jāpavada divas ar pusi, trīs stundas. Tad tu sāc domāt — kāpēc tu šeit esi ieradies? Lai braukātu riņķī vai pildīt savus pienākumus un cīnītos par medaļām?
Mans mērķis bija palīdzēt komandai cīnīties par medaļām. Tas arī izdevās — mums ir medaļa četriniekos un monobobos. Varētu teikt, ka darbs izdarīts.
Nerakstītais goda kodekss
Izaicinājumu sagādāja fakts, ka daudzus instrumentus nācās atstāt Eiropā, jo bija strikti noteikumi, ko drīkst ņemt līdzi un ko nedrīkst. Vienā brīdī tādā situācijā nonācām, sapratu — man pietrūkst tas, tas, tas, un nav ne veikala, ne interneta, kur kaut ko varētu pasūtīt. Tu esi slēgtā zonā. Tai pašā laikā, ieejot ķīniešu garāžā, sapratu, ka viņiem viss ir. Bija lietas, ko gāju aizņemties. Pārējie kolektīvi bija diezgan draudzīgi, tas manā skatījumā ir goda kodekss — šodien tev nevajag, bet rīt varbūt vajadzēs. Galu galā mēs tikai sagatavojam tehniku, bez mums ir vēl ļoti daudz citu nianšu un knifiņu, bet apstākļi visiem ir daudz maz vienādi. Bijām 1000 metrus virs jūras līmeņa, kur sals sasniedza mīnus 15, mīnus 17, mīnus 19 grādus. Ja būtu tāds mitrums kā Eiropā, būtu briesmu lietas. Izšķirošu lomu šajā ziņā nospēlēja sausais klimats,” pārdomās dalās Mārtiņš.
“Ķīnieši tika galā lieliski“
Organizatorisko pusi, ņemot vērā apstākļus, viņš vērtē atzinīgi. Lai gan sākumā bija nelielas aizķeršanās, pēc tam viss noritēja raiti. “Šajos apstākļos ķīnieši tika galā lieliski. Cilvēkam pazūd maks, pēc desmit minūtēm maks jau ir atrasts. Visur ir kameras, visu var izsekot līdz pēdējam. To atkārtot nav iespējams — visas celtnes, ēkas, tuneļi, tilti… Tās ir grandiozas investīcijas. Treniņapstākļi bija ideāli, tik augsts standarts, ka itāļiem pēc četriem gadiem būs grūti.
Paši ķīnieši sākumā bija atturīgi, bet ar laiku atvērās. Likās, ka viņi cenšas ievērot divus metrus ļoti burtiski, — met līkumu, staigā skafandros… Vēlāk viņi saprata, ka mēs esam tādi paši cilvēki.
Mums bija tā saucamie pini jeb nozīmītes, ko savā starpā varēja mainīt. No rīta no federācijas pārstāvja vienu maisu paņēmu un vakarā man vairs nebija nevienas nozīmītes. Man prasa — cik tu esi dabūjis pretī? Es saku — neko, mēģinu Ķīnas cilvēkus darīt laimīgus. Reiz, kad vēlu vakarā beidzām darbu, dalīju tās kā Ziemassvētku vecītis (smejas). Ļoti draudzīga atmosfēra — lai arī sākotnēji cilvēki bija vēsi, varēja just, ka viņi veras vaļā.
Būt daļai no kaut kā lielāka
Pateicoties šai pieredzei, varēju izjust, kā tas ir — piedalīties olimpiskajās spēlēs un būt daļai no kaut kā lielāka… Atlētiem tas ir milzīgs notikums — viņi uz to iet četrus gadus, un vietas uz podesta ir tikai trīs. Neziņa saglabājās līdz pēdējam brīdim — 3. vietas ieguvēju no 4. vietas šķīra vien sešas simtdaļas, un ar to vēl viss nebeidzās — pēc finālbrauciena bobs gāja uz tehnisko kontroli. Uzelpot varēja tikai tad, kad tā bija izieta. Pēc tam pa taisno devos uz ciematu un nodzinu bārdu. Kad sākās sezona, mums ar vīriem bija vienošanās — ja būs medaļa, bārda būs nost! Komanda ir ļoti draudzīga — katrs zina savu darbu, savu pienākumu un jebkurā brīdī ir gatavs palīdzēt. Runājot par nākotni, laiks rādīs… Viens ir sapņot, bet, lai sapņi piepildītos, ir smagi jāstrādā!”
