Lai izprastu dabaszinātņu procesus un likumus, nepietiek tikai ar teorētiskām zināšanām, tādēļ pagājušās nedēļas laikā Talsu 2. vidusskolā notika piecu dienu aizraujoši eksperimentu piedzīvojumi Jaunās pētnieku akadēmijas ietvaros. Tas atklāja gaismas, gaisa, zemes un ūdens pasaules brīnumus.
Ciemojoties Jauno pētnieku akadēmijā piedzīvojumu noslēguma dienā, Talsu 2. vidusskolas stadionā daļa no 32 dabaszinātņu mīļiem baudīja fiziskās aktivitātes manāmi pacilātā noskaņojumā.
«Mūsu ir daudz, tāpēc dalāmies divās un citreiz pat trīs grupās atkarībā no darāmajiem darbiem,» pastāsta ķīmijas skolotāja Aija Pētersone. «Šeit ir bērni, sākot no pirmās klases, un ir puiši, kuri tikko pabeiguši sesto klasi. Fiziskās aktivitātes viņi ļoti grib. Bērni ir sajūsmā un gatavi darīt visu ar nosacījumu, ka būs tautas bumba. (Smejas.) Santa Roze ir atbildīga pa fiziskām aktivitātēm. Bērni šeit pulcējas no visa novada. Kā rindas kārtībā pieteikušies, tā viņi šeit tiek. Diemžēl daudzi palika aiz strīpas, jo kapacitāte ir tāda, kāda tā ir. Vara paņemt tik, cik varam. Vispār šis akadēmijas projekts ir jauns — tam ir nepilni divi gadi. Iesākām pagājušā gada septembrī, tad pandēmija visur pamaisījās. Arī pagājušā gada vasarā nācām kopā — vienu nedēļu jūnijā, bet otru — augustā. Un tad oktobrī sestdienās iesākām rīkot Jauno pētnieku akadēmiju. Kad jūtam, ka bērni ir paguruši, tad paņemam pauzīti un kādu brīdi kopā nenākam. Jau tas vien, ka mūsu valsts valdība domā par obligāto dabaszinātņu eksāmenu, rāda, ka šis bērniem ir liels ieguvums. Viņi saprot, ka ir jāmācās, bet tas jau nav nekas netverams, jo mācīšanās notiek caur praktiskām nodarbēm un vairāk ar spēlēšanās starpniecību.»
Bērniem aktīvajā nedēļā bijis arī filtrēšanas uzdevums. Ūdenī, viņiem nezinot, tika ielieta kafija, kad radās jautājums, kāpēc ūdens ir brūns. «Jo mazāki bērni, jo vairāk šo jautājumu. Un jāteic, ka ne vienmēr mums ir atbildes. Tad paspriežam un sameklējam atbildi. Tas pozitīvais ir tas, ka skolēns tad redz, ka arī skolotājs visu var nezināt un ka arī viņam ir jāmeklē atbildes. Bērni paši daudz ir lasījuši, un tad ar to, ko uzzinājuši, dalās ar pārējiem. Mums svarīgi ir pateikt nevis to, ka ir vulkāns, bet paskaidrot par zemes centra augsto temperatūru. Visvienkāršākā veidā varam zemi salīdzināt ar kartupeli un pajautāt, kā kartupelis atdziest — sākot ar ārpusi vai vidu? Ar zemeslodi ir tas pats. Jo tas «kartupelis» ir lielāks, jo vidus ilgāk ir karsts. Un, tā kā zemeslode ir pietiekami liela, tad vidus karsts ir visu laiku. Ārpuses vējš un atmosfēra centram netiek klāt,» līdzību atklāj skolotāja Aija Pētersone, bilstot, ka skolā mācību stundās ir novērots, ka šie pētnieku akadēmijas bērni jau ir citādāki. Viņiem ir analītiskāks prāts, un tie uzdod daudz jautājumu. «Mazie bērni ir tik neliekuļoti patiesi! Viņi jautā arī cits citam. Un šo «kāpēc?» ir ļoti daudz,» turpina ķīmijas pedagoģe.
Robotika — visiem īpaši mīļa
Visiem kā viens patīk robotika. Bez tās šajā Jauno pētnieku akadēmijā ir dabas zinības mazajiem, fizika, ķīmija — lielajiem. «Mazie daudz jautā, bet lielākie jau spēj izdomāt paši. Kad bērni ir vecāki, mēs vairāk klāt pieliekam zinātnisko akcentu. Tad mēs mēģinām iesaistīt matemātiku un tehnoloģijas, un mūsdienās moderno stem art, kad iesaistīta arī māksla. Ceturtdien, piemēram, bērni taisīja sāls ziedus. Tā mākslinieciskā nodarbe arī ietver gan ķīmiju, gan fiziku. Inženierzinībās, piemēram, tiek būvēti tilti un slūžas.
8. klasē skolēnus visbiežāk biedē gan ķīmija, gan fizika. Bet tad, kad bērns šos priekšmetus ir iepazinis jau Jaunās pētnieku akadēmijas ietvaros, nekas viņus nebiedē.
Un tā ir milzīga pievienotā vērtība, jo tas nav nekas svešs,» priekā dalās skolotāja Aija Pētersone un fizikas skolotāja Daina Iesalniece, atzīstot, ka šādās nodarbībās arī skolotājas var iegūt jaunības dzirksti. Savukārt Evija Ozola, kura ir Jauno pētnieku akadēmijas vadītāja, pastāsta, ka augustā būs jaunais iesaukums. «Nu jau no vienas grupas esam izauguši līdz četrām. Gribējām strādāt ar bērniem līdz 5. klasei, bet tā jau nesanāk. Skolēniem patīk, viņi grib brist dziļāk. Domāju, ka šie lielākie bērni jau sāks strādāt pie zinātniski pētnieciskiem darbiem, kur ir pētījumi, argumenti, pamatojumi, lai nav tā, ka skolēni sāk mācīties vidusskolā un jāraksta zinātniskās pētniecības darbs, bet iemaņu nav,» atklāj Evija Ozola.
Jauno pētnieku akadēmija iet plašumā
Ne tikai grupu skaits pieaudzis, bet arī pašu pedagogu pulciņš skaita ziņā kļuvis kuplāks. Viss iesācies ar pieciem, tagad ir septiņi, bet pavisam drīz būs deviņi skolotāji, kas darbosies ar jaunajiem pētniekiem. Komanda manāmi aug, kaut pirms diviem gadiem pat ideja par šādu projektu šķitusi nereāla. «Te noteikti ir jāsaka paldies domei, ka tiek piešķirts finansējums, jo šādas nodarbības, piemēram, Rīgā, ir ļoti dārgas. Mums te tās ir bez maksas,» teic Jauno pētnieku akadēmijas vadītāja.
Savukārt matemātikas skolotāja Indra Pauliņa un dabaszinību un sociālo zinību skolotāja Ilvita Krūze atklāj, ka strādāt ar bērniem šādā formā ir bauda, jo nav vērtējumu, kas rada satraukumu, un nav arī papīru lietas.
«Kā bērni prot, tā viņi dara. Kādam vajag palīdzēt vairāk, citam mazāk. Jā, mums tas ir papildu darbs. Visas idejas jau ir jāizmēģina pašām, lai zinātu, ka tas, ko atrodam internetā, patiešām strādā, jo gadīties var visādi.
Ir jābūt arī plānam B. Bērni jau vēl nav pieraduši, un mums vēl ir jāmāca, jo redzam, ka darba lapas paliek tukšas, bet mēs cenšamies, un tie ir pirmie soļi,» pauž matemātikas skolotāja Indra Pauliņa. Bet Ilvita piebilst: «Ja sākumā mēs vairāk bijām vērsti uz eksperimentiem un šovu, ko demonstrēt, tad pašlaik pievienotā vērtība ir tieši zinātniskais izskaidrojums, kāpēc ir tieši tā — kāpēc eksperiments sanāca un kāpēc ne. Izvirzām pētāmos jautājumus un pēc tam secinām, vai hipotēze ir piepildījusies. Es domāju, ka šie skolēni ir tikai ieguvēji, ja runā arī par iespējamo obligāto eksāmenu dabaszinībās,» turpina Ilvita, kura ievērojusi, ka šiem skolēniem nu jāmeklē nevis papildu uzdevumi, bet papildu pētāmais darbs. «Vajadzēja ātri noreaģēt, jo redzēju, ka ir kādi, ko var citiem piesaistīt jau kā ekspertus. Vēl viens aspekts, ko šogad uzsvērām, ir Zemes diena. Mēs glābām prinčus — krupjus. Mums bija vesela nodarbība par abiniekiem un runājām, piemēram, ka vardei krupis nav vīrs. Par vecvārdiem, pasakām par to bučošanu un visu ko citu. Arī robotikā tika taisīts krupju attīstības cikls. Mums svarīgi, ka visas vienas dienas nodarbības ir par vienu tēmu. Bieži vien šajā visā esam iesaistītas ne tikai mēs, bet arī mūsu ģimenes,» dalās skolotāja Ilvita Krūze.
Kā piederību visai plašajai pasaulei pedagoģes akcentē saulespuķu stādīšanas akciju, izrādot atbalstu Ukrainai. Bērni paši audzēja sēkliņas, laistīja tās, lietoja līdzekļus pret kaitēkļiem, līdz nometnes laikā iestādīja.
Bez vēderpriekiem — nu nekā!
Apmeklējot Jaunās pētnieku skolas otro dalībnieku grupiņu, tā tiek sastapta pašā gardākajā notikuma epicentrā, jo notiek kārdinošu picu gatavošanas darbi. Bērni ir sajūsmā, un telpa šķiet darbīgu skudriņu pilna. Gan skolotāji, gan bērni staro un ir priecīgi. Un ne jau tikai par gaidāmajiem vēderpriekiem. Skolotāja Zane Ziemele teic, ka drīz no katliņiem tiks ņemtas ārā sālsūdenī iemērktās audumu apdrukas, kuras veidotas no augu nospiedumiem. Līdzīgs gaidīšanas prieks noteikti ir Lieldienās, kad dabas materiālos krāso olas un pēc tam aizrautīgi tiek gaidīts galarezultāts. «Viss katliņos bijis zem tvaika. Ziedu printi ir ļoti iemīļoti. Mēs gatavosim mammām padibenīšus, ko ieklāt groziņos. Tie pilda salvetes funkciju.
