Talsu novada Grāmatu svētki iekāpuši pilngadībā

6. maijā Talsu novada Galvenajā bibliotēkā aizvadīti 21. Novada grāmatu svētki, kas noritēja no pusdienas laika līdz pat vakaram, piepildot stundas ar nodarbēm, ko ikkatrs grāmatmīlis noteikti nosauktu par prieku un baudu dvēselei.

Pasākumu atklāja Andžejs Beļevičs sev piemītošajā manierē, kura caurstrāvo humoru un konkrētību, nemīlot liekus vārdus, uzsverot, ka «divdesmit viens — tas jau ir nopietni. Tas  vairs nav astoņpadsmit, un nedod Dievs, — sešpadsmit. Un jāsaka būtu Šekspīra vārdiem — «Būt vai nebūt?», jo tie ļoti labi sasaucas ar to, kas noticis pēdējo divu gadu laikā un notiek arī tagad. Mēs to visu dzirdam un jūtam ziņās un savā informatīvajā laukā, tāpēc liels prieks visus sanākušos beidzot redzēt bez aizklātām uzkrāsotām lūpām.»

Visā pasākuma norises laikā notika Latvijas izdevniecību grāmatu tirdziņš. Tajā bija iespēja par izdevīgākām cenām iegādāties grāmatas no izdevniecībām «Kontinents», «Jumava», «Avots» un «Latvijas Grāmata».

Talsu Galvenajā bibliotēkā ar mazajiem lasītājiem tikās aizraujošo un sirsnīgo grāmatu «Emī un Rū. Robota sirds»  un «Emī un Rū. Draudzības kods» autores Ieva Melgalve un Elizabete Lukšo-Ražinska. «Emī un Rū» ir enerģijas pilns, izklaidējoši izglītojošs detektīvseriāls, grāmata pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Autores atklāja, ka gribot parādīt, ka pasaules glābšanā var piedalīties ikviens, jo labāka tā kļūst ar katru labo nodomu un labo darbu. Notika arī filmas «Bibliogrāfs Jānis Tāle» seanss un orientēšanās Talsu Galvenajā bibliotēkā, kurā dalībnieki varēja iepazīties ar jauniem kontrolpunktiem, bet vakars tika aizvadīts ar rakstnieci un režisori Kristīni Želvi, kura pēdējā laikā veikusi tik daudz, ka neuzaicināt uz Grāmatu svētkiem vienkārši nebijis iespējams.

Strādnieks ir savas algas cienīgs

Rakstniece un režisore Kristīne Želve nupat saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, un jautājot, kādas ir viņas sajūtas un atbildība, nesot tādu godu, viņa teic, ka tas bijis liels pārsteigums. Kad rakstniecei palūgts uz Valsts prezidenta kanceleju aizsūtīt savu pilnu dzīves aprakstu jeb CV, tas gan licies aizdomīgi, bet tomēr nav nojautusi, kamdēļ tas tiek prasīts.

«Kad bija ziņa par ordeni, tas patiešām bija milzīgs pārsteigums, un, protams, arī liels pagodinājums… Ja godīgi, tad neesmu tas cilvēks, kurš ļoti izbauda oficiālās ceremonijas. Visus «Lielos Kristapus» un kilogramus… Un ordeņa pasniegšanu gaidīju ar zināmu stresu un trauksmi par to, kā būs jāiet, kā jāsēž, un visu pārējo, taču šis notikums izvērtās tik ļoti pacilājošs. Visi tie cilvēki  ir ļoti dažādi un no atšķirīgām profesijām. Tur dzird dažādus akcentus un izloksnes. Jau televīzijā varēja redzēt: katrs pasaka kādus trīs četrus teikumus, lai viss neievilktos. Protams, pa reizei gadās, ka divi trīs paspēj izstāstīt savu bērnību un nodot sveicienus arī sievai, bet tas viss ir ļoti sirsnīgi. (Smejas.) Un katrs pateica ko citu. Pēc šīs ceremonijas radās tā sajūta, ka patiešām esam bagāta valsts un esam kolosāli cilvēki. Tas bija tik patīkami, ka varēju izrauties no sava burbuļa, kur parasti viss ir ap un par kultūru, tāpat soctīklu čīkstēšanas par to, cik viss ir slikti,» atklāti pastāstīja Kristīne, pasmaidot par to, ka ordenis saņemts vienlaikus ar saviem jaunības vienaudžiem, ar kuriem kopā bijusi ballītēs, bet tagad — Prezidenta pilī. Kad bijuši divdesmitgadnieki, kādi noteikti skatījušies uz viņiem un domājuši par to,  kas gan no tādiem var iznākt — lekcijas kavē, starpbrīžos aiz stūra uzpīpē vai iedzer vairāk par pieklājības normu.

Pateikts «jā» šķietami neprātīgai idejai

Kristīne Želve uzsvēra, ka radošiem cilvēkiem mēdz būt klusuma brīži, kad tiek meklēti materiāli un jaunas idejas, un citreiz tas nav ātri. «Piemēram, «Grosvaldi» — tie bija pieci gadi visu materiāla vākšanai, idejas iznēsāšanai un citiem darbiem, jo rēķini jau tāpat ir jāmaksā. Seriāls «Emīlija. Latvijas preses karaliene» arī. Tas viss kaut kā sakrita, ka rezultāts bija reizē. Tagad atkal noteikti būs periods, kad kūņošanās, domāšana. Es vispār esmu no lēnajiem, kuriem visu patīk izdomāt, iedziļināties, sakopot… Tā kā seriāls «Emīlija» ir pilnīgs eksprontom un man neraksturīgi… Man piezvanīja producents Gints Grūbe un teica, ka ir iespēja pieteikties kovidfinansējumam, bet gada laikā visam jābūt gatavam. Es jautāju: «Gada laikā vēsturisku seriālu ar kostīmiem un septiņas sērijas? Vai to vispār var?» Viņš tikai atbildēja: «Es nezinu! Paskatīsimies!» Es pateicu «jā» idejai, un mēs lecām,» pieredzi līdzdala rakstniece un režisore.

Jālasa, kamēr ir laiks!

Sarunas laikā ar kultūržurnālisti Liegu Piešiņu Kristīne Želve, atminoties bērnību, piemin faktu, ka tad bijuši momenti, kad kaunināta par to, ka izvēlas lasīt, nevis skriet pa pļavu, priecājoties par ziediem. Tiem, kas ir darba cilvēki un strādā fizisku darbu,  allaž liekas, ka lasīšana ir lieka laika tērēšana un varbūt pat slinkošana. Kādreiz arī tiek pienesta vaina, kad tādā veidā tiek pavadīta dzīve, liekot manīt, ka tas ir bezjēdzīgi. «Es domāju, ka ir jālasa, kamēr ir laiks, jo tad, kad tiek izveidota ģimene, saimniecība un ir jaunas atbildības, tad tik tiešām nekad nav vairs laika tik daudz lasīt, kā varēja bērnībā, skolas laikā un jaunam esot, kad to varēja darīt dienām un naktīm,» pastāsta Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēja.

Ar tīru un patiesu skatu uz vēsturi

Jautāta par aktuālo pašas grāmatu plauktā, ko mīl lasīt, tad Kristīne Želve min inteliģentā vēsturnieka Timoteja Sneidera darbu «Asinszemes». «Autoram liela mīlestība ir pret Ukrainu, ko daudz pētījis. Šajā grāmatā pieminētas arī Baltijas zemes un Austrumeiropa, taču īpašs akcents ir uz Ukrainas vēsturi… Bet es lasu vairākas grāmatas vienlaicīgi… Un, runājot par vēstures notikumiem, personām, par vēstures apzināšanu, saprotu, ka ir jābūt godīgam pret sevi. Ir svarīgi nolikt emocijas un ir jāpaskatās uz vēsturi atklāti un jāatzīst, ka, jā, tā tas bija. Arī mums bija autoritārais režīms, kas nesa daudz slikta. Bija plusi, bet bija arī mīnusi,» komentē Kristīne Želve, runājot par seriālā «Emīlija. Latvijas preses karaliene» redzamo, kurā pirmo reizi atklāti parādīta Kārļa Ulmaņa diktatūras kritika.