Aizsākot rubriku «Solīts makā nekrīt», apskatīsim dažādu nozaru pārstāvju viedokļus, iezīmējot jomas problēmjautājumus un to vēlamo virzību. Pirmā rubrika veltīta jautājumam — ko politiķi solīja sporta nozarei? Talsu novada sporta skolas direktors Kaspars Sakniņš par galveno problēmjautājumu sauc treneru darba algas jautājumu, savukārt biedrības «Florbola klubs «Talsi»» valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Maķevics aicina noteikt prioritāros sporta veidus un padomāt par infrastruktūru galvaspilsētā.
Par vienu no labajām lietām Talsu novada sporta skolas direktors Kaspars Sakniņš sauc sporta politikas pamatnostādnes 2022.—2027. gadam — galveno dokumentu, uz ko balstās sporta attīstība valstī. Tas, par ko nav izdevies vienoties, ir sporta skolu treneru atalgojuma jautājums. Valsts dotācija profesionālās ievirzes sporta skolu treneru atalgojumam nav mainījusies kopš 2017. gada. Ja situācija nemainīsies, finansējuma trūkuma dēļ nodrošināt nodarbības līdzšinējā apmērā kļūs aizvien sarežģītāk.
«Sporta skolu direktori to katru gadu aktualizē, bet tas nav izdarīts un mēs joprojām esam mīnusos. Labi, ka pašvaldības spēj nest šo nastu…
Lai treneriem būtu motivācija strādāt un ieguldīties, jāgādā par to, lai viņi saņemtu atbilstošu atalgojumu. Kamēr nav sakārtots treneru darba algas jautājums, nevaram runāt par tālāku attīstību. Protams, ir augstu sasniegumu sports un federāciju finansēšana, bet arī tam papildu līdzekļi šobrīd budžetā nav paredzēti. Tuvāko gadu divu laikā būs nevis attīstība, bet izdzīvošana.»
«Ceram, ka lēmumi būs loģiskāki»
Pie lietām, kas nav izdevušās, viņš pieskaita Izglītības un zinātnes ministrijas virzīto ieceri noteikt prioritāros sporta veidus. «Ideja nāca ar lielu blīkšķi, bet iznākuma nav,» skaidro K. Sakniņš. Arī lēmumu valsts sporta budžeta līdzekļu piešķiršanu uzticēt vienam sadarbības partnerim viņš vērtē kā ne īpaši veiksmīgu, vienlaikus uzsverot, ka konkrētus secinājumus būs iespējams izdarīt pēc zināma laika.
/Foto: Terēze Matisone/
Pieskaroties jautājumam par solījumu izpildi un sporta nozares darbību pandēmijas laikā, K. Sakniņš atzīst: «Tika solīts, ka jaunieši varēs sportot pilnā apmērā, bet realitātē to nevarēja. Attiecībā uz izlašu sportistiem katrs darīja to, ko varēja, un sportistiem bija iespēja trenēties pilnā apmērā. Bija daudz nezināmo un lēmumi dažreiz bija neizprotami, bet to vērtēja speciālisti — pieņemsim, ka viņi tajā brīdī zināja, kas ir labākais. Kas attiecas uz bērnu jauniešu sportu, uzskatu, ka bija par traku —lielajā zālē drīkstēja uzturēties viens bērns. Veikalā mēs varējām ieiet un alkoholu nopirkt varējām, bet bērns sportot nevarēja… Ceram, ka tā vairs nebūs vai, ja būs, lēmumi būs loģiskāki.»
«Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara»
Kopš administratīvi teritoriālās reformas, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā, K. Sakniņš lielas izmaiņas nav novērojis. Lielākas pārmaiņas skārušas bijušā Mērsraga, Dundagas un Rojas novada teritorijas. «Mērsrags, Dundaga un Roja ir iekļauti novadā, kur kārtība ir bijusi citādāka. Pieļauju, ka finansējuma sadalījums atsevišķām vietām uz lielo novadu vairs nebūs tik izdevīgs.
Mums ir divas sporta skolas ar ļoti plašu sporta veidu piedāvājumu klāstu. Iespējas ir — lai kaut ko sasniegtu, jāgrib darboties,» uzsver K. Sakniņš.
Lai virzītos uz priekšu pēc vienota plāna, nepieciešams izstrādāt arī sporta attīstības plānu, kas būtu saskaņots ar sporta politikas pamatnostādnēm valstiskā līmenī.
Runājot par rudenī gaidāmajām vēlēšanām, K. Sakniņš aicina doties uz vēlēšanu iecirkni un veikt izvēli atbildīgi. «Ja tu esi izvēlējies to nedarīt, tā ir tava izvēle un tu par savu izvēli atbildi. Tiem, kuri neiet vēlēt vai neizsaka savu viedokli, nav tiesību nevienu kritizēt.»
«Naudai jāseko kustībai»
Treneris, biedrības «Florbola klubs «Talsi»» valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Maķevics atzīst, ka pastiprinātu uzmanību tam, kas tika solīts pirms četriem gadiem, viņš nav pievērsis, bet lietas, kas palīdzējušas vai tieši pretēji — traucējušas ikdienas darbā, nav palikušas nepamanītas.
«Šis bija sarežģīts laiks pandēmijas dēļ — viena lieta, kas iezīmējās manā, trenera, darbā, bija tas, ka Saeima neredz tālāk par Rīgu.
Plānojot ierobežojumus, lai nodarbības nevarētu notikt ārā, vienā brīdī argumentācija bija — bērni tāpat brauks kopā uz treniņiem sabiedriskajā transportā. Piedodiet, nebrauks Talsos sabiedriskajā transportā visi kopā, atnāks 300 metrus no savām daudzstāvenēm tepat ar kājām!
Viena lieta bija nenoteiktība un mainība, bet otra lieta, ko Saeima tā arī līdz galam nav izdarījusi, ir prioritāro sporta veidu noteikšana. Bija uzdevums izveidot darba grupas un noteikt prioritāros sporta veidus, bet nekur daudz uz priekšu šajā jautājumā neesam tikuši. Manuprāt, risinājums ir pavisam vienkāršs — zinot, ka Latvija Eiropas Savienībā ir vienā no pirmajām vietām attiecībā uz sirds un asinsvadu slimībām, prioritāte ir kustība, nevis tas, vai galā tiks pasniegta medaļa. Tautas kalpiem vajadzētu sekot tam, ko grib darīt cilvēki. Cilvēki paši pasaka, kas ir prioritārie sporta veidi. Ja nākamajā dienā visi izdomās ar tenisa raketēm spēlēt futbolu un tādā veidā nodrošināt, lai sirsniņa pukst un kalorijas tiek dedzinātas, valsts uzdevums būs to atbalstīt, nevis domāt formulas, lai saprastu, kas cilvēkiem ir prioritāri. Naudai būtu jāseko kustībai,» uzsver M. Maķevics.
Sporta infrastruktūras neesamība
Par labo lietu Saeimas darbā viņš sauc to, ka Saeima nebaidījās aizņemties naudu brīdī, kad tā bija vajadzīga. «Atšķirībā no krīzes 2009. gadā, kad mana aldziņa tika samazināta reizes piecas un es biju izšķiršanās priekšā, šajā reizē nebija neviens brīdis, kad būtu bijusi nedrošības sajūta. Naudiņa katru mēnesi kontā treneriem bija — paldies par to, ka varējām palikt specialitātē.»
Galvenā problēma valstiskā līmenī, viņaprāt, ir sporta infrastruktūras neesamība galvaspilsētā. Pēc 12. klases jaunieši dodas uz Rīgu, bet piedāvājums sporta jomā ir trūcīgs, līdz ar to pilnvērtīgi attīstīties nav iespējams. «Ja salīdzinām iedzīvotāju skaitu dažādos mikrorajonos, olimpisko centru būtu pelnījusi ne tikai Valmiera, Liepāja un Jelgava, bet olimpiskajam centram būtu jābūt katrā Rīgas mikrorajonā.
Lielāks uzsvars jāliek uz funkcionalitāti, lai būtu pēc iespējas vairāk sporta laukumu, kur bērniem darboties. Reģionos šīs lietas ir vairāk vai mazāk sakārtotas un jauniešiem ir kur darboties…
Rīga ir tā, kas varētu dubultot visu Latvijas sporta kapacitāti, un līdz ar to arī rezultāti būtu daudz augstāki,» pārliecību pauž M. Maķevics.
Lai pēc novadu reformas varētu darboties pēc vienota standarta, viņš uzsver nepieciešamību tikt galā ar nolikumu. Agrākajam Dundagas, Rojas un Mērsraga novadam par pašvaldības līdzekļiem bija iespēja piedalīties Talsu novada atklātajā čempionātā un pašvaldības atbalsts dažādām iniciatīvām bija daudz lielāks. Šobrīd jādomā par to, lai novadu apvienošanās dēļ nesamazinātu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
Doties vēlēt viņš aicina ne tik daudz sporta dēļ, kā ģeopolitiskās situācijas dēļ. «Šis ir brīdis, kad mazāk klausīties populistos un jaunos saukļos, bet vairāk domāt par stabilitāti, nacionālo drošību un pārbaudītām vērtībām.»
#SIF_MAF2022
