Aizvadītie četri gadi veselības nozarē sev līdzi nesuši ne mazums izaicinājumu. Galvassāpes lielai daļai veselības aprūpes speciālistu vēl aizvien rada nepietiekamais atalgojums, savukārt pacientiem — speciālistu trūkums un teju neizstāvamās rindas. Arī izteiktie solījumi pildīti vien daļēji, atzīst Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis un Ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» fizioterapeite Annija Strode.
Juris Lācis, Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs:
— Saeimas darbam kopumā, ja būtu jāliek atzīmes desmit ballu sistēmā, es droši vien liktu septītnieku. Līdz augstākajām atzīmēm ir tālu, bet daļēji solījumi ir pildīti. Atalgojums ir pacelts, bet ne tādā apmērā, kā tas savulaik tika teikts.
Mediķiem atalgojums pēdējo gadu laikā ir pieaudzis, bet jāsaprot, ka tas ir uz piemaksu rēķina, kas tika maksātas pandēmijas laikā par darba intensitātes palielināšanos. To par palielinājumu nevar uzskatīt, jo tas ir vienreizējs pasākums.
Pozitīvi ir tas, ka tiek domāts par mediķu atalgojuma modeļa uzlabošanas, bet virzība ir lēna un pašreizējā veidolā tas varētu darboties stacionārajās aprūpes iestādēs, bet ne tik labi ambulatorajās vai privātajās ārstniecības iestādēs. Pie šī jautājuma jāpiestrādā, bet ideja pati par sevi ir atbalstāma — novērst atšķirības vienas ārstniecības iestādes ietvaros starp dažādām specialitātēm. Ja salīdzina finansējuma līmeni pret IKP, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, varētu teikt, ka mēs esam pirmrindnieki, jo ar nelielu naudas apjomu mēs spējam nodrošināt diezgan kvalitatīvu veselības aprūpi, no otras puses, jāatzīmē, ka ir garas rindas, joprojām trūkst speciālistu un pieejamība nereti nav apmierinoša.
Tas, ko izjutīsim nākamajos trīs, četros gados, būs mediķu trūkums. Rezidentūrā ilgstoši bija nepietiekams vietu skaits, kā rezultātā tika sagatavots mazāk mediķu, nekā nepieciešams. Jāatceras, ka daļa aizbrauca strādāt arī uz Eiropu — Latvijā izglītība medicīnā ir ļoti labā līmenī un speciālistiem nav problēmu atrast darbu ārvalstīs. Šogad tiks uzņemts lielāks skaits rezidentu, bet efektu mēs izjutīsim vēlāk, līdz ar to ne nākamgad, ne aiznākamgad nekas būtiski nemainīsies, ārstu un māsu Latvijā būs tik, cik viņu ir.
Ir svarīgi domāt ne tikai par ārstiem, bet arī par māsām un turpināt celt māsu profesijas prestižu — bez spēcīga māsu dienesta nav iespējama sekmīga veselības aprūpes sistēmas funkcionēšana. Māsām un mediķiem līdz 2027. gadam plānots celt atalgojumu vidēji par astoņiem, deviņiem procentiem gadā, māsu palīgiem — par trīs. Tas ir labi, un es ceru, ka tam izdosies atrast finansējumu, bet, skatoties šodienas kontekstā, šis skaitlis varētu būt lielāks.
Attiecībā uz pandēmijas ierobežošanu no slimnīcas viedokļa bija nepieciešama izlēmīgāka rīcība pandēmijas sākumā. 2020. gada vasara tika pazaudēta, jo mēs nebijām gatavi pirmajai ziemai. Diemžēl aktīvāka rīcība sākās tikai tad, kad saslimstība strauji gāja uz augšu. 2020. gada pavasarī Latvija uz pārējo Eiropas valstu fona ļoti viegli tika cauri — saslimstība bija maza, vasara bija mierīga, bet rudenī sākās ļoti straujš kāpums un bija liela mirstība.
Mūsu slimnīcā tas bija smags laiks, jo slimoja mediķi un bija ļoti daudz smagu pacientu ar plašiem plaušu bojājumiem. Vēlāk reģionālajām slimnīcām tika piešķirts finansējums, bija iespējams iegādāties aprīkojumu, līdz ar to pagājušajai ziemai bijām daudz gatavāki. Šobrīd ir izveidojusies zināma pieredze, nodrošināta materiāli tehniskā bāze un mēs jūtamies daudz drošāk.
Tas, ka tika ierobežoti ambulatorie pakalpojumi bažās par to, ka slimnīcas būs pārslogotas, bija nedaudz pārsteidzīgi. Problēma, kas kaut kādā brīdī ir ambulatora rakstura, vēlāk var pāraugt smagākā saslimšanā.
Pēc administratīvi teritoriālās reformas būtisku izmaiņu nav — Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīca jau pirms novadu apvienošanas apkalpoja visu Ziemeļkurzemes reģionu. Tiešā veidā novadu apvienošana mūs neietekmēja. Sadarbība mums ir bijusi laba — Rojas un Dundagas novads mūs finansiāli iespēju robežās atbalstīja, un arī Talsu novada dome katru gadu Talsu filiālei piešķīra finansējumu — gan stipendijas, gan līdzekļus atsevišķu iekārtu iegādei. Sadarbība ir laba, un man nav pamata uzskatīt, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties.
Uzskatu, ka pati svarīgākā lieta, pie kuras ir jāstrādā, ir cilvēkresursi. Materiāli tehniskā bāze ir pieņemamā līmenī, pateicoties Eiropas fondiem. Svarīgs ir cilvēkresursu jautājums. Mēs arī paši meklēsim iespējas turpināt māsu apmācību Ventspilī — bez cilvēkresursiem, bez mediķiem nekas nesanāks. Valsts līmenī ir svarīgi strādāt arī pie slimnīcu tīkla attīstības, lai maksimāli efektīvi varētu izmantot esošos resursus.
Annija Strode, fizioterapeite Ģimeņu un bērnu attīstības centrā «Brīnumiņš»:
— Lielas izmaiņas es šobrīd neredzu ne kā klients, ne kā veselības aprūpē strādājošais. Visu laiku tiek atlikti solījumi par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, un veselības aprūpes speciālisti joprojām strādā bez apdrošināšanas. Tas pats notiek ar citām sabiedrības grupām, īpaši ar tiem, kas ir maznodrošināti. Palasot pēdējos Saeimas sēdes lasījumus, redzu, ka vienota skatījuma, kā šo lietu risināt, nav. Tas tiek novelts no viena Saeimas sasaukuma uz nākamo, un nu jau šis jautājums pārcelsies uz 14. Saeimas sasaukumu.
Mani mulsina fakts, ka mums Latvijas veselības aprūpē ir kvotu sistēma, bet tad, kad tiešām kaut ko vajag, mēs, cilvēki, esam spiesti maksāt. Par nodokļu maksātāju naudu ir uzceltas slimnīcas, mums ir aparatūra, bet tajā brīdī, kad ir vajadzīgs saņemt pakalpojumu, mums jāgaida mistiskā rindā, jo valsts maksā slimnīcai tikai par konkrētu pacientu skaitu dienā. Šī absurdā situācija ar nenormālajām rindām man liekas ļoti dīvaina.
Jā, mums ir atsevišķas nozares, atsevišķi speciālisti, bet kopumā redzu ļoti daudz lietu, par ko sabiedrība nav apmierināta. Nav tā, ka nekas nav izdarīts, attīstība notiek, bet mēs nevaram runāt par vienādu veselības aprūpes kvalitāti visā Latvijā. Tas mani laikam skumdina visvairāk. Visapdraudētākās ir sociāli maznodrošinātās cilvēku grupas — cilvēki ar funkcionēšanas traucējumiem, seniori, kas ir vieni vai aprūpes iestādēs, un cilvēki, kuriem ir mazākas iespējas pašiem segt veselības pakalpojumu izmaksas.
Runājot par onkoloģijas pacientiem, man kā veselības aprūpes speciālistam īsti nav skaidrs, kāda ir valsts politika šajā jautājumā. Joprojām ir ļoti daudz reižu, kad nepieciešams ziedot, lai ārstētu ar zālēm, kuras valsts nekompensē, vai veiktu operāciju ārpus Latvijas. Šobrīd valsts onkoloģijas slimniekiem apmaksā psihoemocionālo atbalstu, bet vai šis vienu reizi pieejamais atbalsts sešu dienu kursa garumā ir pietiekams, man grūti spriest. Pozitīvi ir arī tas, ka no šā gada sievietēm tiek finansēta krūšu rekonstrukcija pēc ļaundabīga audzēja un no 1. augusta valsts apmaksās epidurālo anestēziju.
Nezinu, kā novadu apvienošana ir ietekmējusi veselības aprūpes speciālistus citur novadā, ceru, ka neviens tādēļ nav palicis bez darba, bet mēs redzam, ka pie mums cilvēki griežas biežāk un pakalpojums ir pieejamāks.
Ļoti ceru, ka nākotnē sakārtosies jautājums par tehnisko palīglīdzekļu individuālu saņemšanu pēc vajadzības, pēc piemērotības, tiks ieviesta kuponu sistēma un cilvēks varēs saņemt tādu palīglīdzekli, kāds viņam ir nepieciešams. Tas, kas der visiem, neder nekam. Daudz bērnu brauc ar nepiemērotiem palīglīdzekļiem, jo tas ir valsts iedotais. Nereti man vecākiem jāparāda, ka palīglīdzeklis nav piemērots viņu bērnam, un jāiesaka vietas, kur viņi par nelielu samaksu var to izīrēt. Tehniskais palīglīdzeklis ietekmē visu ģimeni — tā ir ģimenes mobilitāte un ģimenes dzīves kvalitāte.
Vēl es, protams, ceru, ka tiks vairāk padomāts par vides pieejamību. Jāsāk ar ielām, lai visur trotuāri, ietves būtu ar nobrauktuvēm un redzes invalīdiem būtu iespēja staigāt ar savu spieķi un saprast, kur viņi atrodas.
Ļoti ceru, ka nākotnē sakārtosies vai vismaz tiks vairāk kontrolēts arī jautājums par bērniem, kuri izglītības iestādēs saņem veselības aprūpes pakalpojumus. Realitātē, parunājot ar vecākiem, izrādās, ka viņi šos pakalpojumus nesaņem. Sanāk, ka naudiņa tiek novirzīta izglītības iestādei, mums netiek dota iespēja ar bērnu strādāt un viņam netiek dota iespēja saņemt šo pakalpojumu pie mums. Tas, kas ir uz papīra, ne vienmēr atbilst realitātei.
