Izstrādājot Talsu novada teritorijas plānojuma grozījumus, daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijās pieļauta sešstāvu apbūve. Vairāki Talsu arhitekti aicinājuši vēlreiz pārvērtēt grozījumus, nodēvējot sešstāvu apbūvi par neatbilstošu mazpilsētas mērogam. Teritorijas plānojuma grozījumos jauna sešstāvu apbūve pieļauta arī blakus multifunkcionālajam sporta un rekreācijas kompleksam.
«Otrās redakcijas grafiskajā daļā teritorijā pie Laidzes pagasta robežas, kur no Ezera ielas puses beidzas Talsu pilsēta un uz stūra ir plānota multifunkcionālā sporta un rekreācijas kompleksa celtniecība, ir parādījusies daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorija. Sākumā bija plānota mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorija, kas paredz apbūvi līdz trīs stāviem, un tālāk uz Magoņu ielas pusi savrupmāju apbūves teritorija. Viss likās loģiski, bet otrajā redakcijā pēkšņi vienā no pašvaldībai piederošajiem zemesgabaliem parādījās daudzstāvu apbūves teritorija, kas pēc jaunajiem noteikumiem pieļauj sešus stāvus,» skaidro arhitekte Indra Kļaviņa.
Viņa uzsver, ka teritorijas plānojums nav krāsojamā grāmatiņa, — katrai lietai un līnijai ir savas konsekvences, kas pirms tam rūpīgi jāizanalizē. «Manuprāt, konsekvences ir pārāk nozīmīgas — šo sešstāvu torni varēs redzēt no visiem punktiem. Loģiski būtu, ka pilsēta iesākas ar mazstāvu apbūvi un pāriet uz daudzstāvu apbūvi. Tas, ko mēs aiz sevis atstājam, ir mūsu atbildība. Tās ir ilglaicīgas sekas. Plānotājam tāpat kā šahistam jādomā daudzi soļi uz priekšu. Runa ir par mazpilsētas mērogu.
Ir cilvēki, kas dzīvo Talsos tieši tāpēc, ka tā ir mazpilsēta. Citādi viņi izvēlētos dzīvi lielākā pilsētā. Pēdējo gadu laikā Talsi kā pilsēta katru gadu pazaudē 150 cilvēkus.
Šādā situācijā ir svarīgi maksimāli izmantot tos resursus, kas mums ir. Citādi iznāk, ka mēs pilsētu veidojam perifērijā pa malām un vidus paliek izkurtējis. Tā tas ir noticis, uzbūvējot lielo megacentru Rīgas ielā. Tas ir absolūti nepareizas plānošanas rezultāts, kā dēļ pilsētas centrs aiziet bojā. Pieņemu, ka tikai retais cilvēks ir izrādījis interesi par teritorijas plānojumu, bet tad, kad reāli notiks būvniecība, cilvēki būs šausmās, un tad jau būs par vēlu. Paskaidrojuma rakstā pirmajā, otrajā redakcijā bija tēze, ka daudzdzīvokļu mājas ir padomju mantojums, kas faktiski neatbilst mazpilsētas mērogam. Trešajā redakcijā šis teikums ir vienkārši «izravēts». It kā problēmas nebūtu. Turklāt kāpēc vispār vajadzēja palielināt stāvu skaitu? Tas ir vēl viens solis mazpilsētas apbūves mēroga graušanā,» sašutumu pauž arhitekte.
Viņa atklāj, ka arī ilgtspējīgas attīstības stratēģijas vadlīnijās uzsvērta nepieciešamība sekmēt mājokļa piedāvājuma paplašināšanu, atbalstot tādas jaunas dzīvojamās apbūves veidošanu, kas iekļaujas esošajā ainavā. «Uzklausot plānotāju argumentāciju, stāsts bija sekojošs — esot izgatavots tipveida projekts piecstāvu mājai, ko katra pašvaldība var ņemt un bez maksas «stādīt iekšā» kur vēlas. Nejaušā kārtā iepazinos ar analīzi par konkrēto projektu, ko ir rakstījis arhitekts un Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs Gatis Didrihsons. Viņa vērtējums ir diezgan pamatīgs un kritika — pamatota. Šis tipveida projekts ir kā lielas kopmītnes — vienā sekcijā seši dzīvokļi, pa vidu tumšs, garš gaitenis un visi dzīvokļi ir ar vienpusēju izgaismojumu, kas no dzīves kvalitātes viedokļa vērtējams ļoti negatīvi. Vienam ir tikai vasara, vienam tikai ziema, vienam tikai rīts, otram tikai vakars. Pat padomju laikos strādāja projektēšanas institūti un gadiem ilgi bija iekšēji konkursi, cenšoties atrast labāko risinājumu. Mums vajag to, ko mums vajag, nevis to, ko met pakaļ par velti.»
Viedoklim par to, ka daudzstāvu apbūves teritorijās stāvu skaits būtu jāsamazina no sešiem uz pieciem un pie multifunkcionālā sporta un rekreācijas kompleksa būtu jāparedz mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijas, pievienojas arī arhitekti — Normunds Raitums, Elmārs Orniņš un Elizabete Freimane. «Mūsu nelielās pilsētas teritorijas plānojumā paredzēt sešstāvu apbūvi ir nevietā. Tas nav pamatots ne ar ekonomiskiem apstākļiem, ne vēsturiskiem, ne psiholoģiskiem vai estētiskiem faktoriem. Nedomāju, ka, ņemot vērā iedzīvotāju daudzumu un attīstības dinamiku, tam ir kāda jēga. Tas ir pretrunā ar to vidi, kādu mēs esam uzņēmuši attīstīt. Mēs tik daudz esam cīnījušies pret nepamatotu industrializāciju, un te pēkšņi kaut kādu apstākļu dēļ paredzam sešstāvu apbūvi. Man tas nav saprotams. Mūsu priekšrocība ir tā, ka dzīvojam daudz brīvākā plānojumā. Uzskatu, ka trīsstāvu apbūve būtu optimāla. Ir ļoti daudz piemēru, kad lauku vide, lauku centri ir sabojāti padomju laikos sacelto māju dēļ,» aizdomāties aicināja E. Orniņš. Arī E. Freimane uzsvēra, ka sešstāvu plānojums mazpilsētas apmēriem ir neatbilstošs, īpašu uzmanību vēršot pilsētas augstākajai vietai Draudzības ielas rajonā, kur sešstāvu ēka izceltos ne tai pozitīvākajā nozīmē.
