Talsinieks Andris Vikainis tradicionālo krāsu vietā nereti izvēlas ko sarežģītāku un neparastāku. Viņa mākslas darbi top ar lodīšu pildspalvām, ar sarkanvīnu un kafiju, un vairāki desmiti darbu darbi tapuši, izmantojot makulatūru – viņš šķidro krāsu aizvieto ar izplēsumiem no reiz jau izlasītiem žurnāliem. Arī Andra Vikaiņa pulciņam Talsu novada bērnu un jauniešu centrā dots nosaukums “Cita vizuālā māksla”, jo bērniem viņš māca izpausties neparasti.
Pats mākslas skolotājs darbu veidošanu uz kartona kastēm salīdzina ar puzles likšanu, kas patīk lielai daļai cilvēku. Tā atšķiras vien ar prasmi savietot papīra gabaliņus, lai laukumi savā starpā savienotos bez robiņu palīdzības, izveidojot mozaīkas efektu.
“Un te ir divi varianti, vai nu es meklēju žurnālos tos gabaliņus ko man vajag, vai otrādi – es noplēšu un tad es atrodu to vietu, kurai tas visvairāk piemērots. Atrodu nepieciešamo toni, varu iepriekš pielikt klāt un pārbaudīt, vai arī likt uz sajūtām. Tādejādi veidojas gleznojums.
Es to patiesi kā gleznu gleznoju, tikai atšķirība ir, ka krāsu vietā izmantoju papīru.
Un pamatā es tā kā no galvas taisu. Ja man kaut kāda problēma rodās, es vai nu sameklēšu kaut kādu savu fotogrāfiju, vai internetā pameklēšu, kāda tad nu beigu beigās tā žāvētā bute īsti izskatās, lai gan, kurš tad buti nav ēdis,” smej Andris Vikainis, Talsu novada Bērnu un jauniešu centra mākslas pulciņa skolotājs.
Par mākslas darba puzles gabaliņiem pārtop dažādi žurnālu izgriezumi – arī cilvēku portreti, tādejādi ieliekot arī personības auru, piemēram, attēlojot zemūdens pasauli, iekļauti Pētera Vaska fragmenti, bet šobrīd topošajā darbā krāsu toņi sapas tik labi, ka tiks iekļauts teju viss ordeņotā Imanta Lancmaņa drukātais attēls.
“Kādā no žurnāla rakstiem bija modelei skaista kleita – pumpaina. Citā bija mašīna. Viņš tiek salikts no maziem gabaliņiem, no katra izplēsts ārā,” viņš stāsta. Taču pašam Andrim visvairāk darbu top tieši palīdzot audzēkņiem novērst kļūdas un parādot, kā pagūt apaļas formas vai ēnu efektu. To viņš nedara vis bērnu, bet pats savā darbā: “Tā kā esmu bērnu pedagogs, man jāizdomā dažādi uzdevumi, un tā arī tapa uzdevums: gleznojums ar makulatūru, jo praktiski materiāls ir žurnāls, ko apskatāmies un metam ārā, bet tās toņu bagātības ir vienkārši fantastiskas – tieši kā dabā.
Katram darbam, ko bērniem uzdodu, man sākotnēji jārāda materiāls un paraugs.
Viņš var salīdzināt ar savu darbu, viņš var salīdzināt ar manu darbu un viņam tā attīstība ir daudz straujāka, nekā ka viņam mājās uzdots uztaisīt gleznojums ar aplikāciju,” pārliecināts ir Vikainis.
“Žurnāli ir tonnām, bet, lai būtu praktiskāk, es tos glabāju pašizveidotās mapēs savā bibliotekā, kur man salikti tonīši un varu ātri pēc nepieciešamības piemeklēt vajadzīgo. Un tā tad es varu strādāt un darboties,» tā pašdarbnieks. Process ir nomierinošs un to var veikt paralēli klausoties kādu audiogrāmatu vai seriālu. Pats Vikainis atzīst, ka paralēli gaidot interviju un gleznojot, par gaidāmo sarunu pat aizmirsis: “Es televīziju neskatos, es televīziju klausos. Šādi darbi ļoti labi iet kopā ar citām nodarbēm, jo neprasa lielu koncentrēšanos, bet atslābumu un ļaušanos radošumam.”
Makulatūras gleznojumi top ilgāk nekā citi darbi, bet tas, reiz iesākts, tiek novests no sākuma līdz galam nedēļas laikā. “Ar laiku, kad tu arvien vairāk aprodi, tie ļoti ātri uztaisās. Tas ir tas kritērijs, kas man nepatīk ar krāsu gleznošanu, jo uzjaukt šo laukumiņu un uz krāsu paletes uzkrāsot ir piecdesmit reižu ātrāk,” atzīst Vikainis. “Tādēļ es to bildi varētu uztaisīt ātrāk, bet es gribu strādāt ar viņu, es gribu domāt kaut ko galvā. Nav nekā smagāka kā autoram uzrakstīt grāmatu un aiztaisīt vāku. Es domāju, ka tas nav priecīgs, tas ir bēdīgs moments, jo viņam ir jāatver vaļā nākošā, un, manuprāt, tas ir smagi.”
Viņš arī min, ka katrs mākslas darbs galvenokārt sastāv no kļūdu atkārtotas labošanas un pielabošanas, un arī šiem ir vairākas apakškārtas, līdz sasniegts vēlamais un iepriekš galvā iecerētais rezultāts.
“Cūkas – tā ir mana vājība. Es tās taisu visās malās, visādos veidos un grafikās – arī šeit.
Un reiz uztaisīju ļoti skaistu rudens ainavu ar sivēnu mazuļiem, taču tikai darbu pabeidzot sapratu, ka sivēni taču rudenī nedzimst. Dabūju visu pārtaisīt, lai būtu pavasarīgākās krāsās,» viņš ar smaidu atceras. “Daudz reiz jau tādas lietas ir, ka tas mākslinieks nepadomā no realitātes skatu punkta, viņš vienkārši redz krāsas un ekspresiju.”
Lai arī pašdarbnieka sirdij tuvākā ir “Mail Art” jeb pasta vēstuļu mākslas kustība, ikdienā viņš birografiski strādā ar lodīšu pildspalvām, bet ik pa brīdim izaicina sevi kaut kam jaunam, vienlaikus domājot arī par draudzīgumu videi.
Rādot iesākto darbu, kurā attēlotas butes, kuram par iedvesmas avotu kalpojusi meitas dāvinātā piespraude, viņš stāsta: “Šeit man tā pievienotā grūtība, ja, nevis vērtība, pievienotā grūtība, ka es konkrēto darbu taisīšu ar avīzēm, bet man arī ēnas būs jāliek ar tumšiem burtiņiem, jo avīze sadzeltēs, paliks dzeltena. Bet ja es sākšu ēnas likt no žurnāliem, uzlīmētais paliks balts, bet avīze paliks dzeltena pēc laika. Tā kā man šis viss būs jāaiztaisa ar avīzēm. Interesantāk strādāt.» Viņš apzināti darbos iekļauj arī teksta fragmentus, lai tas būtu redzams arī skatītājam: “Lai gan mana kolēģe Linda izplēš tikai krāsas, neiekļaujot teksta fragmentus, tāpēc viņas darbi ir vēl tīrāki un smalkāki,” stāsta Andris. “Kamēr ar pirkstu nepakasa, nevar iedomāties, ka tas ir līmēts.”
Vikainis ar darbiem pierāda, ka mākslas aktivitātes var būt arī ļoti atraktīvas un saistošas. Piemēram, ja uzdevums ir lineārais zīmējums, skolnieks to var ne vien grafiski uzzīmēt, bet arī izlozīt no drāts, ieskrāpēt ledū, ar ūdeni uzzīmēt uz asfalta, izmantot kafijas atlikumus vai atliet ģipsī. Viņa uzdevumi un tehnikas ir interesi piesaistošas cilvēkiem visos vecumos, un, ne mazāk būtiski – ar mākslas skolotāja palīdzību zīmēšanas talantu sevī atklāj teju katrs.
