Talsu novada Sporta skolas vieglatlētikas treneris Andris Jansons treniņu procesā vienmēr centies būt cilvēcīgs un saprotošs, balsi paceļot vien retos gadījumos. Nu iesākto turpina viņa audzēknis Dāvis Štokmanis, kurš sporta skolā aizvada trešo sezonu. Lai gan uzvara ir mērķis, uz ko tiecas katrs sportists, darbā ar audzēkņiem viņš novērojis, ka labāka mācību stunda dažkārt ir zaudējums.
To, ka Dāvim ir talants darbā ar bērniem, apkārtējie pamanījuši jau skolas laikā. Pēc 9. klases viņš aizgāja uz Rīgu, lai mācītos par programmētāju, bet drīz vien no skolas izstājās un atgriezās Talsu 2. vidusskolā. 2016. gadā viņš uzstādīja sev mērķi — nokārtot iestājpārbaudījumus un iestāties Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā (LSPA). Budžetā Dāvis neiekļuva, jo šajā gadā bija rekordliels studējošo skaits, bet pēc ilgām pārdomām viņš nolēma nepadoties un turpināt iesākto. Tā kā mācību procesā bija ieguldīti arī vecāku līdzekļi, tas sniedza papildu motivāciju un jau nākamajā semestrī viņam izdevās iekļūt budžeta grupā. «Pirmajā semestrī izgāju cauri visiem sporta veidiem, bet otrajā, trešajā un ceturtajā gadā specializējos vieglatlētikā,» atklāj Dāvis. Praksi viņš izgāja Talsu novada Sporta skolā — tā kā doties pie sava trenera nedrīk-stēja, visas trīs reizes praksi izgāja pie Mārča Štrobindera.
Ar vieglatlētiku Dāvis nodarbojas no 12 gadu vecuma. Savulaik viņš izmēģinājis spēkus arī basketbolā, bet laika gaitā sapratis, ka labāk par komandas sporta veidiem viņam der individuālie sporta veidi. Īpaši tuva viņam ir skriešana un sprints. «Esmu cilvēks, kuram patīk individuāli ar sevi strādāt. Redzot, kā es sportā skrienu, Andris Jansons mani uzrunāja. Trenējos pie viņa 11 gadus. Pusaudžu gados man bija traumas, līdz ar to treneris pasaudzēja attiecībā uz tāllēkšanu un augstlēkšanu, bet augstskolā veselība bija uzlabojusies un izgāju cauri pilnīgi visām disciplīnām.»
Viss prasa laiku un pacietību
2020. gadā, absolvējot akadēmiju, viņš sāka strādāt ar pirmklasniekiem, un nu sporta skolā rit jau trešā sezona. Darbu ar pirmklasniekiem viņš sauc par ugunskristībām, jo ar šāda vecuma bērniem jābūt ļoti pacietīgam, īpaši pirmajā pusgadā, kad audzēkņi no bērnudārza pāriet skolas ritmā. Svarīgi, lai līdz 12 gadu vecumam sports tiktu iepazīts caur spēļu procesu. «Pirmklasniekiem ātri paliek garlaicīgi un viņi nevar noturēt uzmanību. Mēs domājam daudzus gadus uz priekšu, kad viņi jau ir lieli, bet viņi domā par šo mirkli,» atzīst Dāvis. Šogad viņa pārziņā ir 21 pirmklasnieks, 23 trešklasnieki un trīs studenti, kuriem tiek izstrādāts individuāls treniņu plāns.
Lielāko prieku sagādā brīži, kad ieguldītais darbs atspoguļojas audzēkņu sniegumā. Īpaša vērtība viņa acīs ir neatlaidībai, centībai un tam, kā audzēkņi spēj sadzīvot savā starpā. Aizvadītajos gados viņš sapratis, ka nekas nenotiek uzreiz, viss prasa laiku un pacietību. Ja audzēkņiem kaut kas nesanāk, svarīgi nepadoties arī pašam. «Kaut arī bērnu ir daudz, cenšos katram pieiet individuāli, jo raksturi bērniem ir dažādi. Kāds jāmotivē, kāds jānomierina… Treneris ir vairākas personas vienā. Ja skolā kaut kas ir atgadījies, bērni izkrata sirdi, līdz ar to kaut kādā brīdī esam arī vecāku lomā. Labam trenerim jābūt cilvēcīgam un jāsaprot, kā bērni domā konkrētajā vecuma posmā. Cenšos uzsvērt, ka viņiem nav visu laiku jābūt pirmajiem vai labākajiem, svarīgāk ir būt cilvēcīgiem, saprotošiem un atbalstošiem. Zaudējums dažkārt iemāca vairāk nekā uzvara,» novērojumos dalās Dāvis.
Ieguldītais darbs parādās sacensībās
Līdzīgās domās ir Andris Jansons, kurš šobrīd trenera gaitas ir pārtraucis. «7., 8. klasē sāku trenēties pie Broņislava Ļaksas — ļoti laba, sirsnīga trenera, kas nedeva pa ausīm, bet mierīgi visu izskaidroja. Treniņos nepadarītais darbs parādās sacensībās. Kādreiz vajag uzsaukt un pateikt kaut ko priekšā, bet, ja tu neesi paveicis darbu, tev nav sacensību laikā bērns visu priekšā jālamā vai jābļaustās,» uzskata sporta skolas ilggadējais treneris.
Pēc Fizkultūras institūta pabeigšanas viņš atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt lauku skoliņā. «Ļoti gribēju strādāt par treneri, bet dabūju iet uz laukiem, jo lauku skolotājus tajā laikā neņēma armijā. Lai ģimene nepaliktu bez apgādnieka, sāku strādāt Spārē. Pasniedzu vairākus priekšmetus: ķīmiju, darbmācību, sportu, vadīju fizkultūras pulciņu, biju pagarinātās dienas grupas audzinātājs… Vienlaicīgi strādāju kolhozā «Draudzība» par sporta metodiķi. Startējām vieglatlētikā, basketbolā, volejbolā, novusā, tenisā… Vēlāk man bija iespēja samainīties ar sporta skolas mācību daļas vadītāju Olgu Vežuku, kura 2. vidusskolā bija slēpošanas trenere. Viņa gribēja iet uz lauku skoliņu, es — uz sporta skolu,» atminas Andris.
Vislielākais gandarījums — mirdzošas acis
Viens no viņa pirmajiem audzēkņiem bija Mārcis Štrobinders, kurš šobrīd pats trenē jaunos censoņus. «Tajā gadā viņš nezaudēja nevienas sacensības. Pēc gada atdevu Mārci Gintam Palameikam, kurš savu uzdevumu paveica ļoti labi. Gints bija mans treniņu biedrs — trenējāmies pie Valentīna Mazzālīša. Vasarās braucu uz Kandavu, kur palīdzēju trenēt labākos šķēpmetējus, ar Lūšu Jāni turpat Kandavā taisījām treniņus, bija interesanti… Visu mūžu esmu veltījis sportam — tiklīdz skolā beidzās stundas, sākās treniņi, vakarā bija jāgatavojas nākamajai dienai, sestdien, svētdien sacensības, jāsagatavo vieglatlēti, skolas komanda sacensībām, jākārto dokumenti…
Vislielāko gandarījumu man sagādā tas, ka rezultāti aug, ka bērniem mirdz acis un viņi grib darboties. Nevis es vai vecāki viņus piespiež, bet ka viņi paši nāk uz treniņiem. Kaut gan treniņu grupa bija pilna, nekad nevienam neesmu atteicis. Neliku uzreiz kārtot dokumentus un stāties sporta skolā, bet aicināju nākt un pamēģināt. Tas ir labi, ka audzēkņi nāk, bet, ja viņus piespiež, neko labu nevar sagaidīt. Ja bērns nāk pats no savas gribas, tad ir pavisam citi rezultāti.»
