Ar satraukumu pēdējos mēnešos arī Latvija seko līdzi kara draudiem Ukrainā. Taču tie, kuri radnieciski, emocionāli vai darba ziņā ir soli tuvāk Ukrainai, ziņas uztver pavisam citādāk.
Talsenieces Džuljetas Homišinas tētis ir ukrainis, tāpēc viņa saka, ka par 50 procentiem viņa pati ir ukrainiete. “Man tur dzīvo ome un opis. Un tā mēs katru vasaru jau 20 gadus pēc kārtas braucam pie viņiem ciemos,” teic Džuljeta, kura tur viesojās arī pagājušajā vasarā, un viņa atceras, ka tobrīd viss bija mierīgi — pat pandēmijas ziņā, jo Ukrainā “Covid-19” klātesamību nevarēja just, un arī kara draudi gaisā nevirmoja. Šobrīd Džuljeta ar savām ukraiņu asinīm ziņas lasa citādāk — viņa salīdzina vairākus ziņu avotus: “Latvija rāda, ka Ukrainā viss briesmīgi, krievs — ka tur tik traki nav. Un tad vēl amerikānis pa vidu… Protams, ka ir jau arī traki, ja gar robežu ir izvietoti karavīri ar tankiem un ieročiem, bet pagaidām jau viņi neko nedara un, cerams, arī nedarīs. Mēs sazvanāmies ar omi un opi, viņi tajā galā kara draudus nejūt, jo dzīvo no Donbasa apmēram 1200 kilometru attālumā. Bet, protams, ka viņiem ir stress, jo, ja krievs nāks, viņš ies līdz pašai Kijevai — tas gan ir tuvāk viņiem. Man arī ir satraukums, jo vecvecākiem ir daudz gadu un viņi vairāk streso. Bet mēs mēģinām teikt, lai neskatās televizoru, lai visu mierīgāk uztver. Es domāju, ka līdz viņiem tas trakākais nenonāks, bet mēs jau nevaram zināt, ko viņi izdomās…”
16. februārī Džuljeta nosvinēja savu vārda dienu, bet vēl dažas dienas iepriekš tieši šis datums izskanēja kā potenciālais kara sākums. Jau tobrīd Džuljetai bijusi sajūta, ka viņas vārda dienā karš tomēr nesāksies, un, viņasprāt, tas nebūs arī vēlāk:
“Krieviem diezgan lielas sankcijas būs, ja viņi sāks karu. Varbūt viņi minimāli vēl mēģinās pabiedēt, bet neticu, ka būs karš.” Arī sajūtas, ka vecvecāki būtu jāved uz Latviju drošībā, Džuljetai nav. “Viņiem jau daudz gadu, viņi pieraduši savā privātmājā dzīvot — atver logu, un visapkārt kalni, viss tik skaists. Un ceļš ir tāls. Neticu, ka viņi to spētu, un nav arī panikas, ka vajadzētu viņus izvest no Ukrainas. Man šķiet, ka mediji rada satraukumu un vēlas noskaņot pret Krieviju — parādīt, ka krievi visu laiku dara pāri. Un šajā mirklī amerikānis mums ir super palīgs, bet, man liekas, ka situācija īsti jau nav tāda.” Tāpēc Džuljeta cer, ka ikvasaras tradīcija apciemot ģimeni un baudīt dabu Ukrainā nepārtrūks un visiem viss būs kārtībā.
Dzīve “gaidīšanas režīmā“
Pirms četriem gadiem par brīvprātīgo Talsos kļuva ukrainiete Natālija Kameniuka (Nataliia Kameniuk). Viņai Latvija un deviņu pakalnu pilsēta iepatikās tik ļoti, ka pirms diviem gadiem atgriezās un šobrīd ir studente Rīgā. Sazvanot Natāliju, jau viņas balsī mazliet dzirdams, ka jautājumi par Ukrainu viņai šobrīd apnikuši — uzzinot Natālijas tautību, par situāciju dzimtenē pajautā pilnīgi ikkatrs. Tomēr reizē ar apnikumu balsī jūtama arī bezpalīdzības sajūta: “Es saprotu, ka cilvēki šeit ir satraukušies, bet kā tieši satraukums Ukrainai var palīdzēt? Un katrs cilvēku jautājums man liek atkal un atkal atcerēties par situāciju manā valstī. Viņi ir ziņkārīgi, uzdod man jautājumus, bet tas patiešām nepalīdz.” Natālija atzīst, ka viņa izmanto tos pašus medijus, ko cilvēki Latvijā, tāpēc viņas rīcībā ir tieši tā pati informācija. “Nav jau tā: kara draudi šobrīd ir kas tāds, ko vari ieraudzīt pa logu. Nav tā, ka, piezvanot draugiem Ukrainā, viņi man stāstītu, ka pa logu redz tankus. Bet par kara draudiem dzirdams medijos — gan cilvēkiem šeit, gan Ukrainā. Ukraiņu medijos informācija ir tāda pati kā Rietumu medijos, tāpēc es lasu ukraiņu, latviešu plašsaziņas līdzekļus un BBC. Ja klausies Ukrainas prezidentu, tad saklausāms, ka
“mēs esam gatavi jebkam, bet nevajag ļauties panikai un pārspīlēt potenciālās briesmas”.
Protams, ir daudz rakstu par to, kas jādara, ja karš patiešām sākas, kur jāiet meklēt patvērumu, kādām lietām, dokumentiem, jābūt sagatavotiem… Tāpat varam lasīt stāstus par cilvēkiem, kuri vēlas būt brīvprātīgie, bet, manuprāt, to var redzēt arī citu valstu medijos. Galvenā atšķirība, kas manāma Ukrainas medijos, ir tā, ka viņi mēģina panākt, lai cilvēkos nav lielas panikas un ikdienas dzīve turpinātos.”
Natālija atzīst, ka, protams, ir satraukums par ģimeni un draugiem Ukrainā. “Bet es nekā nevaru palīdzēt. Nekas jau patiesībā nav noticis, visi vienkārši ir “gaidīšanas režīmā”.” Iemesls, kāpēc viņa pati šobrīd ir Latvijā, nebūt nav saistīts ar situāciju mājās un kara draudiem, tomēr Natālija atzīst, ka ir jauki būt valstī, kas nepārtraukti nav mediju uzmanībā savas saspīlētās situācijas dēļ: “Ir jauki būt vietā, kur tu vienkārši vari dzīvot savu dzīvi un nebaidīties no kara, kas var sākties jebkurā brīdī.”
Šonedēļ vairākās Latvijas pilsētās pacelti Ukrainas karogi, tā parādot savu atbalstu. Ukrainiete Natālija atzīst, ka tas ir jauks žests — “Ir jauki, ka cilvēki piedomā par Ukrainu un atbalsta mūs kādos veidos vien var.”
Cilvēki ir noguruši no krievu spēlēm
Kamēr Džuljeta un Natālija notikumu attīstībai Ukrainā seko attālināti, tikmēr vistuvāk visam bija modeļu aģentūras “Deam model managament” īpašniece Džeina Amatniece. Drošības dēļ viņas ģimene nupat atgriezusies Latvijā.
“Mans vīrs strādā Latvijas vēstniecībā Ukrainā, tāpēc jūlijā pārcēlāmies. Mums tur jābūt vēl trīs gadus, bet šobrīd drošības dēļ uz laiku esam atgriezušies,” stāsta Džeina. Jautāta par sajūtām, viņa atzīst, ka tam jau gatavojās un zināja, ka došanās prom var notikt drīz. “Mēs bijām apsvēruši, ka varētu atgriezties arī agrāk — pirms Ārlietu ministrijas aicinājuma. Visi sāka rosīties un gatavoties izbraukt, jo saprata, ka Kijeva kļūst par vietu, kur nav droši. Mans vīrs un viņa kolēģi strādā līdz vēlam vakaram. Mēdz būt tā, ka zvanu un viņš nevar atbildēt, jo tiešām ļoti strādā. Un tad ir baiļu sajūta, vai viss ir labi. Arī Ukrainā vakarnakts (saruna notika ceturtdien, 17. februārī — aut.) bija stresa pilna, jo draudēja, ka tieši 16. februāra naktī būs uzbrukums. Bija sava veida hakeru uzbrukumi, kas raisīja lielus uztraukumus, bet pagaidām viss ir mierīgi.
Cilvēki ir gatavi jebkam, kas nāks. Viņi ir noguruši no krievu spēlēm — no tā, kas viņus jau labu laiku skar.”
Uz jautājumu, vai cilvēki gatavi arī militāram uzbrukumam, Džeina atzīst, ka tam nav gatavs neviens. Arī ne mēs Latvijā, jo uzbrukums skartu visu pasauli. “Bet es ceru, ka kaut kādā ziņā cilvēciskais saprāts uzvarēs. Mēs visi ceram, ka nekas nebūs, bet to neviens nezina. To zina tikai pats Kremlis.”
Arī Amatnieku ģimenei Ukrainā palika radi. Viņiem nav plānu doties prom. “Katram ir gan mājas, gan darbs… Algas ārpus Kijevas nav tās lielākās, tāpēc viņu ikdienas ritējums nozīmē doties uz darbu un vakarā nākt mājās. Ja viņiem tagad būtu jāmeklē, kurp doties, tas cilvēkus izsistu no sliedēm. Psiholoģiski labāk ir strādāt un darīt savas ikdienas gaitas,” saka Džeina. Vai šobrīd Latvijā viņa jūtas drošībā? “Es cenšos par to nedomāt, jo tad sajūtas var būt pārspīlētas. Cenšos ziņas nelasīt, jo tur mēdz teikt lietas, kas nav patiesas, tāpēc man pats svarīgākais ir vīra teiktais. Es gaidu, kad viņš ko pastāstīs.”
