7. martā Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) rīkoja vebināru, kurā tika apskatītas finanšu aktualitātes, skolu tīklu reforma, kā arī jautājums, vai pēc jauno prasību ieviešanas iedzīvotāji nākotnē varēs atļauties saņemt centralizētos kanalizācijas pakalpojumus.
«Mans mērķis ir dalīties pārdomās par to, kā būs nākotnē — vai mēs varēsim atļauties atvērt krānu, lai iegūtu dzeramo ūdeni un ieiet dušā, vai mums tas būs ļoti apgrūtinoši. Arī neviena izglītības iestāde nevar pastāvēt bez ūdens un kanalizācijas,» vebināra ievadā bilst LPS padomniece vides aizsardzības jautājumos Sandra Bērziņa. Tas attiecas arī uz jebkuru sabiedrisku ēku un mājsaimniecību. Viņa vērš uzmanību uz to, ko vispār var saražot bez ūdens, kas notiek ar centralizēto apkuri bez ūdens, kā var dzēst ugunsgrēkus, ja nav ūdens, un kas notiks, ja pilsētās nebūs kanalizācijas.
«Mēs varam secināt, ka ūdenssaimniecības pastāvēšana kā tāda ir izdzīvošanas jautājums. Bet diemžēl bieži vien mēs neapzināmies ūdens vērtību, pirms nav izžuvusi aka. Par savas akas stāvokli mums katram ir jāatbild un jārūpējas pašam, bet vai mēs apzināmies, cik valsts līmenī ir pilna vai sausa šī aka?»
vielu pārdomām sniedz LPS padomniece.
Astoņas ministrijas atbild par ūdenssaimniecības jautājumiem —
VARAM, VM, ZM, EM, KEM, IeM, IM, AM. «Katra ministrija rosās savā lauciņā, līdz ar to lietas netiek skatītas sistēmiski un kopsakarīgi. Ja nav šīs stratēģijas, tad tas noved pie finanšu trūkuma. Es teiktu, ka šobrīd ūdenssaimniecības nozarei ir katastrofāls finanšu trūkums, un mums nav skaidrs, kādi ir politiskie rīki, atbalsta programmas, vai ir kādas īpašās aizdevuma programmas. Nav skaidrs, cik liela daļa no nepieciešamajiem ieguldījumiem ūdenssaimniecību attīstībā būtu jāsedz no tarifiem, kāda daļa no kādiem konkrētiem atbalsta mehānismiem. Mums ir saprotams, ka ūdenssaimniecības attīstību tikai ar tarifa izmaksām nosegt nevar,» skaidro S. Bērziņa.
Nepietiekams finansējums
Nepieciešamais finansējums notekūdeņu apsaimniekošanai 2021.—2027. gadam ir 519 000 000 eiro, taču pieejamais ES finansējums ir 74 160 000 eiro(skaitļi ir aptuveni). «Es bez ironijas saku paldies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kura izcīnīja šādu finansējuma apjomu, jo finansējums bija paredzēts krietni mazāks,» tā S. Bērziņa. Otrs finansējuma avots ir tarifs, kas šobrīd sastāda 9 100 000 eiro summu. Un tie ir tikai 15% no nepieciešamajām izmaksām esošo prasību izpildei šajā plānošanas periodā.
LPS vērš uzmanību uz to, ka mazajām apdzīvotajām teritorijām no 2013. gada nav bijis pieejams Eiropas fonda atbalsts ūdenssaimniecības infrastruktūras ierīkošanai un atjaunošanai.
«Īpaši tur, kur ir mazāk nekā 2000 iedzīvotāju. Tur šobrīd ir izveidojusies ļoti kritiska situācija, piemēram, Engurē, bet arī lielākās apdzīvotās vietās, kurās ir no 2000 līdz 10 000 iedzīvotājiem, nesaņems Eiropas finansējumu. Tādas pilsētas un ciemi Latvijā ir 35. Šādās vietās ir ārkārtīgi svarīgi palielināt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, uzlabot tehnoloģijas utt. Mēs ļoti uzstājam uz to, lai finansējumu varētu dabūt arī tās pašvaldības, kurās iedzīvotāji ir zem 10 000,»
pauž Sandra Bērziņa.
Dzeramā ūdens situācija — vēl kritiskāka
«ES finansējuma šajā plānošanas periodā nav. Mums ir jāiztiek tikai ar tarifiem, kuri aptuveni nosedz tikai 1,3% no nepieciešamajām izmaksām, kas būtu nepieciešams ūdens apgādes sistēmas atjaunošanai. Latvijas ūdenssaimniecības un kanalizācijas asociācija ir aprēķinājusi, ka, lai tikai no tarifiem nosegtu nepieciešamās izmaksas, no 7%, kādi ir noteikti šobrīd, būtu nepieciešami 145 gadi,» atklāj padomniece.
Patlaban cilvēki mājsaimniecībās vidēji par ūdens pakalpojumiem maksā 20 līdz 25 eiro mēnesī, taču nākotnē, saskaņā ar Latvijas ūdenssaimniecības un kanalizācijas asociācijas datiem, šie tarifi varētu augt vismaz trīs reizes, kas ir 60 eiro mēnesī mājsaimniecībā.
«Pie šādām izmaksām māksātspēja būtu apdraudēta lielākajā daļā Latvijas teritorijas. Te vērā jāņem arī tas, ka lielajās pilsētās ienākumi ir lielāki, bet maksa par ūdens saimniecības pakalpojumiem — zemāka, taču reģionos ieņēmumu līmenis ir zemāks un maksa par ūdenssaimniecības pakalpojumiem augstāka. Tas varētu radīt lielāku nevienlīdzību un iedzīvotāju noslāņošanos,»
tā Sandra Bērziņa. Tāpat tiek uzsvērts, ka ir jāizstrādā valsts līmeņa stratēģija, lai izvairītos no sliktākā scenārija ūdenssaimniecības jautājumos.
