«Vardarbīga izturēšanās cilvēkā veidojas ar laiku»

Aizvien biežāk dzirdam vardarbīgus stāstus, kuros cilvēki mēdz nostāties arī varmākas pusē. Ir situācijas, kad vardarbība ir tik neapstrīdama, ka nav pat divu domu, ka cilvēkā mīt ļaunums, taču ir cilvēki, kuri uz šīm vardarbībām skatās vieglprātīgāk vai vispār tās negrib redzēt, jo tas, kas pastrādājis vardarbību, vienmēr it kā bijis labsirdīgs.

Bieži vien vardarbīgās situācijās tiek iesaistīti bērni, kuri paši nespēj sevi pasargāt. Taču kā cilvēkā var būt tāds ļaunums, lai darītu pāri mazam, nevainīgam bērnam, kurš nevar sevi aizstāvēt?

«Svarīgi apzināties, ka vardarbība nav kāda «dabīga» cilvēka šķautne, ar kuru mēs piedzimstam. Vardarbīga izturēšanās cilvēkā veidojas ar laiku, mijiedarbojoties tādiem apstākļiem kā iedzimtās īpatnības un temperaments, vide un tuvinieku izturēšanās pret bērnu, viņa sociālās prasmes un emocionālā inteliģence. Bieži vien vardarbība tiek mantota no paaudzes paaudzē, turklāt vardarbība ir ne tikai fizisks vai emocionāls pāridarījums, bet arī bērna pamešana novārtā, kas arī var atstāt ļoti dziļas sekas. Nereti cilvēks vienkārši neprot darīt un izturēties citādi — viņam trūkst zināšanu un prasmju,»

skaidro organizācijas «Centrs Dardedze» interešu aizstāve Anda Avena.

Mācāmies no tā, ko apkārt redzam

Pamatā izturēšanās pret citiem tiek iemācīta jau bērnībā, skatoties un atkārtojot to, kā rīkojas pieaugušie un bērni līdzās. Bieži vien augsta tolerance pret vardarbību ir tāpēc, ka cilvēki uzskata, ka tā nav viņu darīšana.

«Šie bērnībā piedzīvotie uzvedības modeļi atstāj spēcīgu nospiedumu, jo mēs daudz labāk mācāmies no tā, ko apkārt redzam, nekā no labas grāmatas, lekcijas vai gudra eksperta. Līdz ar to, arī kļūstot par vecākiem, mēs nereti pat neapzināti sākam darīt tāpat, kā darīja mums. Turklāt daļā sabiedrības joprojām dzīvo mīts, ka cilvēku savstarpējās attiecības, tai skaitā arī bērnu audzināšanas metodes, ir ģimenes privāta lieta — tas nekas, ka tur kāds cieš…

Taču pamazām tas mainās — cilvēkiem ir daudz vairāk informācijas par to, ko bērnam ilgtermiņā nodara pazemojoša vai fiziski aizskaroša izturēšanās, daudz labāk apzināmies drošu un cieņpilnu attiecību nozīmi. Tāpat sabiedrībā lēnām aug sociāli emocionālās prasmes, savu emociju apzināšanās, tāpēc ir cerība, ka pamazām tomēr tolerance pret vardarbību mazināsies,» tā Anda Avena.

Vardarbību nevar izskaust ar vardarbību

Šķiet, ka cilvēkus var pārmācīt, liekot lielākus sodus. Taču ir gadījumi, kad pat augstas vērtības sodi nebaida likumpārkāpējus darīt kādu noziegumu. «Ir noziegumi, kuru veicējus nepieciešams nošķirt no sabiedrības vai īpaši uzraudzīt, jo viņi ir tai bīstami. Tā, piemēram, par dzimumnoziegumiem pret bērnu ir gana nopietni soda mēri, un tas ir pareizi. Taču sods pats par sevi jau īsti nerisina problēmu — piemēram, to, ka vardarbīgs cilvēks pats ilgstoši cietis no vardarbības un viņam trūkst prasmju tikt galā ar savām emocijām nevardarbīgā veidā. Ļoti svarīgi saprast, kā visefektīvāk mainīt pāridarītāja pārliecības un ieradumus, lai vardarbības aplis noslēgtos. Piemēram, ja pieaugušais ir bijis vardarbīgs pret bērnu, nav nekādas jēgas uzlikt viņam naudas sodu — daudz svarīgāk būtu uzlikt viņam par pienākumu apmeklēt psihologu vai nodarbības par vardarbīgas uzvedības maiņu. Vardarbību nevar izskaust ar vardarbību,» teic interešu aizstāve.

A. Avena stāsta, ka «Centrs Dardedze» ir organizācija, kura specializējas tieši bērnu aizsardzībā pret vardarbību, jo īpaši seksuālu izmantošanu, un tās mērķis ir panākt, lai bērni Latvijā izaugtu drošā vidē:

«Lai panāktu, ka Latvijā bērni piedzīvo drošāku bērnību, mēs rīkojam mācības bērniem, vecākiem un speciālistiem. Tāpat esam ierakstījuši videolekcijas, kuras ikvienam pieejamas mūsu mājaslapā. Savukārt mūsu psihologi strādā ar bērniem un vecākiem — gan vardarbības gadījumos, gan arī citās grūtībās. Vecāki un speciālisti, kuriem nepieciešams padoms vai psiholoģisks atbalsts vardarbības gadījumos pret bērnu, vēršas pie mums katru dienu — jo īpaši jautājumos par seksuāla rakstura pāridarījumiem starp bērniem un no pieaugušo puses, jo tas ir pāridarījumu veids, kas prasa specifiskas zināšanas.»

Iemesli, kāpēc cilvēki nevēršas pēc palīdzības

Ir dzirdēti stāsti, kad bērni kā varmākas upuri bijuši pakļauti pat vairākus gadus, un neviens par to neko nav zinājis. Iemesli, kāpēc bērni paši nevēršas pēc palīdzības, ir dažādi — bailes par savu drošību un veselību, neapzināšanās, ka tas, kas ar viņiem notiek, ir vardarbība utt.

«Bērns ir pilnīgi pakļauts vecākiem. Viņš nevar pats sevi izglābt, tāpēc liela nozīme ir citiem pieaugušajiem, kuri pamana kādas vardarbības pazīmes — ārstiem, pirmsskolu pedagogiem un citiem līdzcilvēkiem. Ja redzam, ka bērns ir apdraudēts, nekavējoties jāvēršas policijā, savukārt par ilgstošiem neveselīgiem apstākļiem ikviens var pastāstīt pašvaldības sociālajam dienestam.

Kamēr fizisku un emocionālu vardarbību mēs varam pamanīt, seksuāla izmantošana ir pavisam neredzams vardarbības veids, jo to slēpj ne tikai pāridarītājs, bet arī cietušais, kurš parasti piedzīvo kaunu, vainas apziņu un ārkārtīgi lielas bailes par to, kas notiks, ja viņš kādam pastāstīs. Vēršanos pēc palīdzības kavē arī neziņa par to, kur vērsties, kā arī neticība, ka varētu izdoties no situācijas izkļūt. Vardarbība ir cieši saistīta arī ar manipulēšanu ar upuri,» stāsta A. Avena.

Kāds ir galvenais rīcības plāns, ja jūti kaut mazākās aizdomas tam, ka esi kļuvis par upuri kādai varmākai? «Ir svarīgi, lai gan pieaugušie, gan bērni apgūtu šo svarīgo patiesību, kuru mācām bērniem Džimbas drošības programmā — mans ķermenis ir mans! Ja mūsu «iekšējā signalizācija» saka, ka otrs cilvēks pārkāpj manas robežas — fiziski vai emocionāli dara man pāri, vai arī viņa rīcība mani nepatīkami mulsina, ir jāieklausās sevī — jāsaka «nē», jāiet prom un jāpastāsta kādam cilvēkam, kam uzticamies. Turklāt svarīgi nepadoties — teikt tikmēr, kamēr tevi sadzird.

teic Anda Avena.

#SIF_MAF2023