Velga Brikmane: «Liekas, ka Spārē esam ieauguši ar saknēm. Tā ir mūsu vieta»

Velga Brikmane: «Liekas, ka Spārē esam ieauguši ar saknēm. Tā ir mūsu vieta»

Novadniecei Velgai Brikmanei Spāres bibliotēka ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta, uz kuru atbraukusi pēc izmācīšanās par bibliotekāri Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā. Pašai tolaik pat neapzinoties, ka liktenīgā izvēle ļaus nelielajam ciematiņam kļūt ne tikai par viņas darba vietu, bet arī vietu, kurā iepazīsies ar topošo vīru, audzinās trīs dēlus un vēl pēc gadu desmitiem sauks par savējo.

Bērnība Vandzenes pusē

Spāres bibliotēkas vadītāja Velga Brikmane dzimusi 1962. gadā Vandzenē. Mamma Irma strādāja kolhozā «Ļeņins», lauku brigādē, paps Jānis, kuru visi sauca par Valdi, bija celtnieks. Gan mamma, gan tētis dziedāja korī, mamma arī ansamblī, paps spēlēja mandolīnu.

«Paps varēja uzcelt māju no pamatiem līdz jumtam, viņš bija ļoti prasmīgs un precīzs savā amatā. Mācēja visu. Mamma bija fiziski ļoti spēcīga, norūdīta lauku darbos. Es vēl negāju skolā, kad paps saslima ar insultu, no kura veiksmīgi atlaba,» stāsta Velga. Līdz skolas vecumam meitene auga mājās: «Kad mammas nebija mājās, mani pieskatīja omamma — mammas mamma. Bērnībā daudz slimoju, un omamma tad, atspiedusi muguru pie krāsns, mācīja man dažādas dzīves gudrības. Iemācīja pazīt ārstniecības augus, kopā gājām tos vākt. Tad, kad slimība atkāpās, daudz lasīju grāmatas.»

Velga mācījusies Vandzenes vidusskolā, klasē, kurā bija vairāk nekā 30 skolēnu. «Vidusskolā bijām 11 meitenes un 11 puiši, bijām draudzīga klase. Jaukas atmiņas palikušas no klases vakariem, kurus rīkojām gan skolā, gan pie klasesbiedriem mājās,» viņa atceras, bet, vaicājot par prātā paliekošākajiem nedarbiem, atzīst, ka laikam bijusi gana prātīgs bērns. Tomēr atmiņā uzaust gan piedzīvojumi sētā, gan dauzīšanās pa Anču birzi un lēkāšana pa estrādes trepēm, kas reiz beigusies ar pārsistu lūpu un izsistu zobu. «Vairs neatceros, kurā klasē gājām, bet skolā bija paredzēta filma «Baltais Bims, melnā auss»,» viņa turpina. «Mums bija kora stunda, kad skolotāja Elizabete Raita atnāca pateikt, ka tūliņ sāksies filma. Savukārt skolotāja Zaiga Zaļaiskalna aizstājās durvīm priekšā un teica, ka koristus uz filmu nelaidīs. Kora klasē bija zemi logi, un mēs, daudz nedomādami, cits pēc cita izlecām pa logu un aizgājām uz filmu. Piezīmi dabūjām, bet skolotājai Raitai patika mūsu izgājiens.»

Bērnībā ar mammu (no kreisās), brāli, papu un māsu. /Personīgā arhiva foto/

Nekļuva ne par daiļdārznieci, ne agronomi

«Kad pabeidzu otro klasi, paps no dzīves šķīrās. Mammai vajadzēja tikt galā ar mums, trim bērniem. Un, brigādē aukstā laikā smagos darbus no agra rīta līdz vēlam vakaram strādājot, viņa dabūja arī astmu,» stāsta Velga, kura ģimenē ir jaunākā; vēl ir māsa Gita un brālis Egils, kas nu jau aizsaulē. «Visi bērni vasarā, skolas brīvlaikā, strādājām kolhozā, nopelnījām naudiņu apģērbam un skolas lietām. Mans brālis pēc armijas strādāja būvbrigādē, māsa izmācījās par medicīnas māsu un visus šos gadus strādā savā profesijā.» Bet pati Velga gan līdz pat 11. klasei nezinājusi, kur mācīties:

«Bija doma, ka varētu mācīties par daiļdārznieci vai agronomi, bet, tā kā man nepadevās fizika un matemātika, izvēlējos mācīties par bibliotekāri.»

Tā nu divus gadus mācījusies Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā un dzīvojusi kopmītnēs. «Kopmītnēs bijām trīs meitenes, pirmajā gadā dzīvoju ar meitenēm, kas mācījās paralēlkursā, otrajā gadā dzīvoju ar kursabiedrenēm. Tas bija interesants laiks, baudījām teātri, kino, rīkojām kursa vakarus, dziedāju korī,» viņa atminas.

Jau 40. gads pirmajā un vienīgajā darbavietā

No Talsu kultūras nodaļas Velga bija paņēmusi nosūtījumu, tādēļ pēc tehnikuma beigšanas varēja atgriezties Talsu novadā, kur no trim piedāvātajām vietām — Spāres, Sabiles lasītavas vai Dundagas puses Kaļķiem — izvēlējās Spāri. «Man, lauku bērnam, likās, ka tā būtu jaukākā vieta,» viņa teic. Tā nu Spāres bibliotēka 1983. gadā kļuva par pirmo un vienīgo darbavietu, bet Grīnfeldu mājas — par dzīvesvietu. «

Vandzenē, jāteic, kultūra bija diezgan augstā līmenī. Allaž bija kino, ballītes, kamēr, atbraucot uz Spāri jūlijā, saprotu, ka te — nekā. Klubā guļ talcinieki, kas novāc ražu. Kultūras dzīve — prom Pastendē. Bet kā tu, jauna meitene, tur tiksi! Tāpēc sākumā likās: «Ak, Dievs, kur es esmu atnākusi!»»

viņa smej. «Un vasarā jau cilvēki uz bibliotēku nāca mazāk, tāpēc, kad nedēļas beigās aizbraucu uz mājām, likās, ka neko citu nedaru, kā tikai runāju, jo biju tā noilgojusies pēc sarunām ar cilvēkiem. Bet nu ar laiku — iedzīvojos. Tā ka šogad aprit četrdesmitais gads, kopš es jau te esmu,» teic Spāres bibliotēkas vadītāja.

«Daudz kam šo gadu laikā ir iets cauri. Kad atnācu, viens no pirmajiem uzdevumiem bija iekārtot alfabētisko un sistemātisko katalogu. Tad ņēmu katru grāmatiņu rokā un rakstīju bibliogrāfisko aprakstu uz katalogu kartiņām. Bija jāveido arī kartotēkas — novadpētniecības kartotēka un citas. Lai tās sagatavotu, bija jāiet pie kolhoza mehāniķa, lai tas nodiktē, kādas markas traktori, kombaini, mašīnas ir viņa iecirknī.

Dārzniecībā uzzināju, kādu produkciju tur audzē. To visu ierakstīju kartotēkās, un tad grāmatu komplektēšanas nodaļa skatījās, kāda jaunā nozaru literatūra nepieciešama. Bibliotēkā bija jāiemācās strādāt ar datoru, ar kopētāju, jāapgūst bibliotēku sistēma ALISE, jāprot atrast informāciju. Nav jau tā, kā cilvēki domā: sēdi bibliotēkā, tikai lasi grāmatas un slauki no tām putekļus. Tā nekad nav bijis. Nu, to arī, protams, dara, tos putekļus slauka, bet es darba laikā bibliotēkā visu šo 40 gadu laikā esmu atļāvusies izlasīt tikai divas grāmatas. Tas paliek brīdim, kad aiziet mājās, — tad lasa grāmatas un žurnālus.»

Spāre — arī kā satikšanās vieta ar nākamo vīru

«Esmu gandarīta par šo izvēli, jo Spāre man ir kļuvusi sirdij tuva,» atklāj Velga, kura, ierodoties Spārē, tā paša gada rudenī iepazinusies ar savu nākamo vīru Modri. «Mūs iepazīstināja mans brālēns Sandris. Un jau 1984. gadā svinējām kāzas. Dēli — Kristaps, Mārtiņš un Roberts — ir mūsu lielākā vērtība. Kristapa ģimene dzīvo Salacgrīvā, Mārtiņa — Rīgā, bet Roberts ar ģimeni — Talsos. Mums ir četri mīļi mazbērni: trīs mazdēli un mazmeita. Kad bērni ar savām ģimenēm atbrauc ciemos, tie vienmēr ir kā mīļi svētki,»

pauž Velga Brikmane, kura ģimeni allaž liek pirmajā vietā. Arī tas, ka Spāre ir mīļa vieta dēliem, ir fakts, bet jauniem cilvēkiem te nav iespēju, respektīvi, nav darba. Arī visi bērni beiguši Spāres pamatskolu, bet vīrs Modris dzimis turpat Ropiķos, ilgus gadus strādājis uz dzelzceļa par šoferi, brigadieri un 11 gadus par ceļa meistaru līdz 2013. gadam, kad aizgāja izdienas pensijā, bet šogad — parastajā pensijā.

Velga ar vīru un dēliem Kristapu, Mārtiņu un Robertu. /Personīgā arhiva foto/

Vaicājot, kas ir tas, kas arī šobrīd, kad iespējas ir plašas, pāri notur nepārvākties uz, piemēram, novada centru, Velga atbild, ka viņai pārcelšanās allaž bijusi grūta:

«Man liekas, ka mēs te esam ieauguši ar saknēm. Tā ir mūsu vieta. Un, ja kādreiz es par savu vietu uzskatīju Vandzeni, tad tagad jau daudzus gadus varu teikt, ka Spāre ir manējā.»

Tāpat Velga ir pateicīga, ka viņai ir tāds vīrs, kas ir krietns atbalsts visā, ko sieva dara. «Vispār muižā kā tādā — šajā komandā — viņš ir iekšā. Ja man ir jāizliek izstādes, viņš tās atved, aizved, palīdz izlikt. Atved jaunās grāmatas no Talsiem un grāmatas no citām bibliotēkām. Kā mēs smejamies, viņš ir mans grāmatvedis burtiskā nozīmē,» ar smaidu sejā viņa stāsta. Atbalsta arī Velgas māsa, kura jau daudzus gadus Spāres bibliotēkai dāvina savus izlasītos žurnālus, un to eksemplāru skaits ir paprāvs. «Un kas ir bibliotēka bez tās lasītājiem un apmeklētājiem? Lielu pienesumu sniedz arī sadarbība ar Spāres muižas kolektīvu un senioru kluba dalībniecēm, kas visbiežāk apmeklē bibliotēkas pasākumus. Viss atbalsts palīdz turpināt darboties,» atzīst bibliotekāre, kura papildus grāmatu izsniegšanai un pieņemšanai organizē tikšanos ar interesantiem ļaudīm, veido izstādes, darbojas novadpētniecībā, par ko 2013. gadā saņēmusi pat balvu par labu darbu pagasta vēstures atspoguļojumā, un administrē arī iestādes Facebook kontu.

«Šķiet, ka novadpētniecības vākšana ir mana sirdslieta, un, jo vairāk vāc, jo interesantāk kļūst. Un vēl man vienmēr patīk uzaicināt tos ļaudis, kas Spārē dzimuši, auguši, mācījušies, ka cilvēki redz savējo sasniegumus,»

min Velga, kas nu jau pazīst gandrīz katru bibliotēkas apmeklētāju.

No līnijdeju līdz sēņu lasīšanas čempionātiem

Deviņdesmito gadu vidū Spāres tautas namā darbu sāka kultūras nama vadītāja Tabita Kalniņa, un kultūras dzīve Spārē lēnām uzplauka. «Apmeklēju floristikas kursus, 16 gadus darbojos dāmu klubiņā «Harita», desmit gadus dziedāju vokālajā ansamblī «Varavīksne»,» uzskaita Velga, kura savā laikā pat Spāres dāmu klubiņu vadījusi. Aicinājuši ciemos interesantas personības, paši draudzējušies ar citiem dāmu klubiņiem, kas tolaik apkārt bija daudz: Stendē, Valdemārpilī, Pastendē, Pļavās. Tikās saviesīgos vakaros, kur bija gan danči, gan atrakcijas, kopā būšanas ar visiem vīriem. Vismaz reizi gadā tika rīkotas talkas.

Velga kopā ar vīru Modri teju pusi no laulības gadiem Ilzes Grūbes pavadībā dejo Spāres tautas nama līnijdeju grupā. /Personīgā arhiva foto/

Bet līnijdejās Velga ar vīru nodarbojas jau aptuveni 20 gadus. Ar Spāres līnijdeju kolektīvu daudz sanācis doties izbraukumos, kopā gūt daudz labu sajūtu, iepazīt vietas, piedzīvot festivālus un iepazīties ar cilvēkiem. Bet tās aizņēmušas arī daudz laika:

«Atceros, ka bija Jaungada pasākumi. Nodejo, un tev jāskrien dziedāt. Jāpaspēj pārģērbties. Un tad bija tā, ka bez elpas — no viena priekšnesuma uz otru.»

Tāpēc beigās nācies izvēlēties, kas sirdij tuvāks, un pie tā arī palikt. Zelta medaļas dabūjuši gan kā grupa, gan trīs senioru kausus — zeltu, sudrabu un bronzu — izcīnījusi arī individuāli. Vīram Modrim, tā kā konkurence mazāka, visas trīs — zelta medaļas. «Ja domāju tagad, man vairs absolūti negribētos kaut kur sacensībās piedalīties, jo gribu to darīt priekam. Pašai par savu naudu aizbraukt un drebēt žūrijas priekšā — to vairs negribas,» neslēpj Velga, kuru ar vīru Modri var dēvēt par savas puses entuziastiem, jo viņi, šķiet, piedalījušies itin katrā tās puses pasākumā. Ilgus gadus pat sēņu lasīšanas čempionātos, kas reiz beidzies ar trīs groziem baraviku. «Lustīgs pasākums, kurā cilvēki iet un priecājas par dzīvi,» teic Velga un piebilst, ka patīk būt pie dabas, īpaši jau staigāt pa Ūdru kalniem, un allaž būt apritē, jo uzskata, ka tikai sēdēt mājās būtu garlaicīgi. «Tas, ko darām, dod enerģiju un spēku,» tic Velga Brikmane, Spāres bibliotēkas vadītāja un savas vietas patriote.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.