Griezto ziedu dārzs «Puķu ferma» ir stāsts par savu dārzu, kurā aug bioloģiski audzēti sezonālie ziedi, un sapni, ko, neatlaidīgi ejot uz mērķi, izdevies izsapņot un piepildīt. «Puķu fermas» saimniece Jugita Paegle to dara, lai nodotu sajūtu, ko citādi nodot nav iespējams.
Pie īpašuma Vandzenes pagastā, kur kādreiz bijusi lauksaimniecības zeme, Jugita tikusi 2019. gada septembrī. Līdz tam iecere par savu dārzu bijis tikai sapnis. Šobrīd teritorija ir apgūta, bet nākotnē plānots paplašināt robežas.
«Sapnis par savu «Puķu fermu» ir ļoti sens. No sākuma biju plānojusi audzēt stādus, bet beigās izdomāju, ka tie būs grieztie ziedi. Šobrīd par pieprasījumu nevar sūdzēties — tas, ka cilvēki izvēlas vietējo, priecē,»
atzīst Jugita. Izejot floristikas kursus un pastrādājot ziedu salonos, viņa sapratusi, ka vēlas strādāt nevis citiem, bet sev. «Pati esmu no Rīgas, bet man ļoti patīk šī puse — tepat netālu dzīvo mani radi. To, ka šī ir vieta, kur gribu savu māju un zemi, zināju jau bērnībā. Jo vecāks tu paliec, jo vairāk gribi pie zemes, pie dabas, gribi savu porcelāna servīzi mājās… Ja tu kaut ko ļoti gribi un mērķtiecīgi uz to ej, dzīvē viss sakārtojas.»
«Man neder maza dobīte»
Sākumā īpašums bijis aizaudzis, bet pamazām pašu spēkiem tapis gan dārzs, gan māja. «Sākumā mums uzara lielo dobi, bet pārējais ir pašu spēkiem. Nezinu, vai otrs spēj uztvert to, ko tu vēlies… Izravēt otrs varētu, bet vai viņš varētu iekopt dārzu tā, kā es to redzu? Domāju, ka nē. Katram ir savs redzējums. Vienīgais mīnuss, ka tas viss ir sezonāli. Sezonas laikā gribas visu pušķot, dekorēt, audzēt… Latvieši visos laikos ir audzējuši ziedus, bet tagad tas nāk atpakaļ. Zinu ļoti daudzus, kas ar to nodarbojas arī Vidzemē un Latgalē. Viens no apgrūtinošiem faktoriem šogad ir sausums — puķuzirņiem patīk, bet rozēm ir ļoti grūti. Augi iznāk ārā, un kātos negrib iet garumā…» izaicinājumus ieskicē Jugita.
Tā kā ziemas Latvijā mēdz ievilkties, gada tumšo periodu viņa dodas pārziemot citviet. Aizvadītajā ziemā Jugita uzturējusies Holandē, no kurienes pārvedusi arī sēklas.
«Ziema man liekas šausmīgi gara, tāpēc braucu pārziemot ārpus Latvijas. Kad pienāk vasara, man vajag krāsas. Šajā ziņā aizraujos — man neder maza dobīte… Braucu uz Holandi pakaļ sēklām, līdz ar to man ir lietas, ko Latvijā ir diezgan grūti atrast. Ir ļoti daudz sēklu, ko Latvijā nepiegādā. Tas izraisa interesi arī ziedu veikalos,»
atklāj Jugita. Šobrīd «Puķu fermā» izaudzētais tiek piedāvāts Latvijas ziedu salonos, bet paralēli Jugita ar neredzētiem toņiem un krāsu gammām iepriecina tirgus apmeklētājus. Ikdienā viņa pieņem arī pasūtījumus, veidojot dažādas kombinācijas un ziedu salikumus.
Galvenais — nodot savu sajūtu
«Diezgan liels pieprasījums ir Āgenskalna tirgū. Sākumā braucu uz Engures tirgu, bet tur interese ir mazāka, jo katram pašam mājās jau kaut kas ir. Ir cilvēki, kas brauc un iegādājas ziedus arī uz vietas. Man galvenais ir nodot savu sajūtu.» Runājot par pieprasījumu, Jugita atzīst, ka lielāks pieprasījums ir pēc pušķiem.
«Atsevišķus ziedus vairāk grib ziedu veikali. Uz Dziesmu svētkiem ļoti pieprasīti bija raspodiņi. Šogad liela interese bija arī par peonijām un puķuzirņiem — diemžēl tie neaug tik ātri, kā gribētos. Eiropā un Amerikā ārkārtīgi pieprasīti kāzu floristikā ir vasaras flokši. Daudziem floristiem saku, ka man ir vasaras flokši, bet viņiem vēl nav intereses. Domāju, ka tā nāks ar gadiem.
Tās pašas rudzupuķes mums vajag tikai uz Jāņiem, bet rudzupuķes fantastiski var ielikt pušķos un kompozīcijās. Domāju, ka ļoti daudzi vēl nezina piedāvājumu. Tiek ņemtas jau zināmās lietas — peonijas, puķuzirņi, lauvmutītes, tagad būs asteres… Ir vairāk sevi jārāda, lai cilvēki redz, ka visu ko var izaudzēt. Tad būs arī daudzpusīgs pieprasījums.
Man pašai pagājušajā gadā mīļākās bija kosmejas, bet šogad man ļoti mīļi ir vasaras flokši. Krāsu ziņā vienmēr uzvar pasteļi, rozā un violetais, bet uz rudeni man patīk arī sarkanīgie toņi — galvenais ir visu skaisti salikt. Man ir svarīgi, lai apkārt ir skaista vide, man neder griezto ziedu vadziņas.»
Oāzes vietā — vistu siets
Saimniekojot dārzā, Jugita pievērš uzmanību arī tam, lai viņas darbība nekaitētu apkārtējai videi. Minerālmēslojuma vietā viņa izmanto organisko mēslojumu, bet oāzes vietā — sietu.
«Viss ir dabīgs — izmantoju ziedu mēslus, zivju miltus un rudenī jūras mēslus. Meklēju alternatīvas. Protams, tas ir laikietilpīgāk, bet foršāk, jo zinu, ka zeme paliek tīra. Lai aiz manis nepaliktu nevajadzīga plastmasas kaudze, vairs nestrādāju ar zaļo standarta oāzi, bet izmantoju vistu sietu jeb režģi. Ar oāzi strādāt ir ļoti viegli, bet tā ir veidota no plastmasas un nesadalās.
Sākumā man daudzas reizes gribējās to mest pie malas, bet nu jau roka ir ietrenēta. Holandē nopirku vilnas oāzes, kas ir taisītas no aitas vilnas, bet ar sietu strādāt ir vieglāk. Visam vajag praksi. Ir labi apzināties, ka aiz tevis nepaliek nekas videi nedraudzīgs. Šobrīd visi grib oāzi, bet domāju, ka arī tam vajadzīgs laiks.»
#SIF_MAF2023
