Jūnija vidū stendeniece Elza Redviņa, kura novadā plašāk zināma kā «Elzas rotas» zīmola radītāja un entuziaste ar māksliniecisku dvēseli, devās uz Garezera piekrasti, kur ir latviešu kopienas īpašums Mičiganas štatā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai darbotos bērnu nometnes audzinātāju komandā.
Sabiedriskais centrs dibināts kristīgai un latviskai audzināšanai, kultūras un labdarības pasākumiem ar devīzi — Dievam un Latvijai! Garezers pastāv, lai pulcinātu latviešu sabiedrību, audzinātu un mācītu latviešu jaunatni, lai stiprinātu latviešu valodu, kultūru un garīgās vērtības, lai veicinātu latvietību un saites ar Latviju. Centrs katru vasaru piedāvā četras izglītības programmas: Garezera bērnu dārzu, Garezera bērnu nometni, Garezera sagatavošanas skolu un Garezera vasaras vidusskolu, kur vairāk nekā 300 bērni un jaunieši piedalās šajās programmās, apgūstot latviešu valodu, vēsturi un kultūras vērtības, kā arī bauda sportu, mūziku un dažādas nodarbības, piemēram, rotu kalšanu un keramiku.
Elza Redviņa devusies uz tālo zemi, pateicoties savai ļoti enerģiskajai un ideju bagātajai mammai, kura darbā uzzinājusi, ka šogad Garezera nometnes audzinātāju komandā nepieciešami apņēmīgi un darboties griboši latvieši. Jauniete aizpildījusi anketu un drīz pēc tam saņēmusi arī apstiprinājumu savai dalībai. Viņa pieteikusi sevi kā vizuālās mākslas apmācības audzinātāju, jo tā ir pašas sirdslieta. Elza teic, ka nav vienīgā no Talsu novada, jo arī Kārlis Krūmiņš ir audzinātāju vidū.
Daudz lielāki patrioti nekā mēs
Nometne sākusies tūlīt pēc Jāņiem un noritēs līdz 7. augustam. Jautāta par iespaidiem, stendeniece teic: «Šeit visu dibināja latvieši, kuri Otrajā pasaules karā, bēgot no posta, ieradās Amerikā un palika, izveidojot šo centru. Te tiek ļoti godāta un cienīta latviešu kultūra un valoda, kuru uztur dzīvu savā starpā. Notiek arī dziesmu svētki. Šādu cilvēku ir daudz. Kādi arī vairākas stundas pavada ceļā uz nometni, lai atvestu savus bērnus, bet paši paliek ar treileriem pie Garezera. Mums ir dažādas nodarbības. Gan radošās, gan nopietnāk pievēršamies latviešu valodai. Ir arī garīgā mācība, tāpat darbojamies pa pludmali, piedalāmies loku šaušanā. Visu pat nosaukt nevaru, jo ir tik daudz veidu, kā bērni tiek nodarbināti.» Jautāta, kāda valodā nometnē norit saziņa, jauniete pastāsta, ka tas ir individuāli, jo atkarīgs no bērniem. Pirmajā nedēļā gan lielākoties runāšana notikusi angļu valodā, bet pēc tam raiti pārslēgušies uz latviešu valodu, jo ģimenēs vismaz viens no vecākiem runā latviski un šī valoda nav sveša, tikai pie tik plaša lietojuma ausīm ir jāpierod. «Tāpēc Garezera nometnē meklē skolotājus tieši no Latvijas, lai bērni dzird un mācās tīru latviešu valodu no cilvēkiem, kuri ikdienā to lieto pastāvīgi. Vietējie darbinieki paši pabeiguši Garezera sākumskolu un vidusskolu un latviešu valodu zina, bet tas ir citādāk, jo tā nav viņu ikdienas saziņas valoda. Mēs jau te smaidām, ka šie latvieši ir daudz lielāki Latvijas patrioti nekā mēs. Viņi latviskumu ļoti augstu vērtē, tāpēc, kā vien var un spēj, šo svarīgo piederību mēģina pēc iespējas biežāk praktizēt dzīvē. Šiem
