Dace Maķevica ir trīs bērnu mamma un Maķevicu ģimenē jau vairāk nekā divus gadus dzīvnieku produkti uzturā netiek lietoti. Dace pēc profesijas ir Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs, bet Mārtiņš — Talsu novada sporta skolas treneris. Lai dalītos pieredzē, sieviete ir izveidojusi Instagram kontu, kurā dalās ar dažādām vegāniskām receptēm, kas parāda, ka vegāniskam uzturam ir daudz alternatīvu.
— Kā nonāci pie secinājuma, ka uzturā nevēlies iekļaut dzīvnieku valsts produktus jeb kļūt par vegānu?
— Pirmais, kas mūsu ģimenē atteicās no gaļas, bija mans vīrs. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, pēc aktīvā sportista gaitu beigām nedaudz pieauga ķermeņa svars, jo vēl joprojām patika un patīk ēst milzīgas porcijas, bet ikdienas enerģijas patēriņš nebija tik liels. Otrkārt, lai arī vienmēr esam uzskatījuši, ka ēdam veselīgi un neiekļaujam ēdienkartē visādus nezināmas izcelsmes pusfabrikātus, asins analīzes ne tuvu nebija ideālas. Pati kādu laiku vēl turpināju ēst gaļu, jo biju bērniņa gaidībās un ārsts uzsvēra, ka gaļa jāēd, bet vīra iedvesmoti sākām interesēties vispirms par veģetārismu un vēlāk par vegānismu. Uzzinot daudz šokējošu faktu par ietekmi uz vidi un veselību, nākamie soļi vegānismā likās tikai loģiski.
— Kādas pārmaiņas novēroji pašsajūtā?
— Lielākais ieguvums pašsajūtā — ir pārgājušas ļoti biežās galvassāpes un ir vairāk enerģijas. Jūtos daudz labāk, neskatoties uz to, ka, kā jau jaunajai māmiņai pienākas, neesmu izgulējusies jau vairāk nekā gadu.
— Kas jūs ar vīru Mārtiņu pamudināja un motivēja pie šāda dzīvesveida pieturēties ilgstoši?
— Pirmā reize, kad lauzām stereotipus, ka bez gaļas nevar, bija mūsu ceļojuma laikā uz Indiju.
Ja, piemēram, ASV gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir ap 100 kilogramu gadā, tad Indijā tie ir vien trīs kilogrami.
Tur daudz ēdām vegāniskus ēdienus, tie bija ļoti garšīgi un sātīgi. Indijā iepazinu tik daudz dažādu garšvielu un to kombinācijas, ka tagad mājās garšvielu plaukts ir lielākais un pilnākais plaukts virtuvē. Turpinājām ievākt informāciju par vegānismu, studēju grāmatas, pētījumus un citus informācijas avotus, vairākas dokumentālās filmas noskatījāmies. Ir prieks, ka manas maltītes dēļ nevienam nav jāmirst.
Vairs neuzskatām sevi par radības kroni, kam ir tiesības pakļaut dzīvniekus.
— Kas sākumā bija lielākie šķēršļi, pats grūtākais?
— Personīgi man lielāko problēmu sagādāja atteikšanās no siera, kurš man ļoti garšoja, bet nu esam atklājuši «Lifetreecheese», kas Latvijā ražo dažādas vegāniskā siera alternatīvas. Vēl sākumā bija grūti izdomāt, ko gatavot ģimenei, lai maltīte būtu pilnvērtīga, jo arī frī ar kečupu vai kartupeļu čipsi ir vegāniski ēdieni, bet par pilnvērtīgu uzturu to, protams, nenosauksi. Rezultātā atklājām daudz jaunu garšu un recepšu — katra diena kā jaunā restorānā. Šobrīd man ir maltīšu plāns nedēļām uz priekšu, iekļaujot arvien jaunas receptes. Grūti ir tas, ka ārpus mājas Talsos kafejnīcās un ēdnīcās vegānisku piedāvājumu tikpat kā nav. Galvaspilsētā šādu problēmu nav.
— Kāda bija tava grūtniecības pieredze, nelietojot uzturā gaļu?
— Grūtniecības laikā gaļu ēdu, bet reti, jo no gaļas bija slikta dūša un to lietoju vairāk tikai tāpēc, ka to rekomendēja ārsts. Papildus nekādus vitamīnus nelietoju. Piedzimstot bērniņam, baidījos, ka, ja olbaltumvielas uzņemšu pārsvarā ar pākšaugiem, bērniņam sāpēs vēders. Sazinājos ar izaicinājuma «Neapēd zemeslodi» komandu par šo jautājumu, un viņi man ieteica uzrunāt interneta platformas www.bernivegani.lv izveidotāju Sanitu Ločmeli. Viņa man daudz palīdzēja ar ieteikumiem un, barojot bērniņu, ēdu pilnīgi visu.
— Vai tu savus bērnus audzini ēst vegāniski?
— Mani bērni arī ēd vegāniski, bet
ne vienu brīdi neesam uz viņiem izdarījuši kādu spiedienu un tā ir viņu izvēle.
Arī meitas kopā ar mums izglītojas, gatavo un pat drīz uzsāks projekta īstenošanu, kurš paredz vegānisku foto recepšu bukleta izveidi ar jauniešu vidū populāriem ēdieniem, piemēram, burgeriem, vrapiem, voku.
— Kur tu gūsti iedvesmu un idejas vegāniskajām receptēm?
— Vegāniskās receptes pārsvarā meklēju internetā. Esmu iegādājusies un arī man ir uzdāvinātas dažas recepšu grāmatas. Arī no Indijas ceļojuma atvedu pavārgrāmatu. Tagad jau daudzas maltītes gatavoju, iedvesmas un intuīcijas vadīta. Daudz receptes modificēju — paņemu bāzi un «apdzīvoju» pa savam. Facebook ir dažas vegānu domubiedru grupiņas, kur dalās ar ēdienu receptēm, idejām, atklājumiem. Nu jau virtuve ir mans templis, mana meditācijas un radošās izpausmes vieta.
— Vai pieejamas alternatīvas pilnīgi visiem ēdieniem? Kas jūsu ģimenē ir iecienītākais?
— Jā, dzīvnieku izcelsmes produktu alternatīvas šobrīd ir daudz, tāpēc būt vegānam nav ļoti grūti. Bet arī mājās var pagatavot vajadzīgo garšu, ja vien ir pareizās garšvielas. Piemēram, zivs garšai — zaļā spirulīna un nori lapas, olu garšai — melnā sāls, kūpinājuma garšai — kūpinātas paprikas pulveris vai kūpināta sāls, siera garšai — rauga pārslas u.c. Mūsu top ēdieni mājās ir dažādu veidu kariji, puķkāpostu «spārniņi» ar bufalo mērci, «burkānlasis», sojas nageti un veganizētās «Cielaviņas», par kurām visi viesi ir bijuši sajūsmā. Daļu savu pagatavoto ēdienu publicēju Instagram kontā @gatvinu_slipais_jumts, receptes klāt nerakstu, bet, ja kādam ir interese, tad vienmēr padalos. Pat uz ASV aizceļoja mana veganizētā rupjmaizes kārtojuma recepte. Talsu veikalos arī ir pieejamas gaļas un piena produktu alternatīvas. Pagājušā gadā ar meitām piedalījāmies «Dzīvnieku brīvības» rīkotajā pētījumā par vegānisku produktu pieejamību Talsu lielākajos veikalos. Gājām un katram iepakojumam lasījām sastāvu. Bija interesanti. Un daudziem no ikdienā lietotajiem produktiem, piemēram, cepumiem, konfektēm, ir vegānisks sastāvs. Vēl produktus sūtu interneta veikalos — dabas stacijā, veggo. Kā arī sūtu no Latvijas saimniecībām.
— Kā bērni skolā, kur pusdienas negatavo pati, spēj nodrošināt sev vegānisku uzturu?
— Meitas līdzi pusdienas ņem no mājām. Ceru, ka nākotnē arī skolās un pirmsskolas iestādēs būs vegāniskas opcijas.
— Kā tu vērtē līdzcilvēku attieksmi pret vegānu ģimenēm? Vai esi izjutusi sava veida nosodījumu par šāda uztura izvēli?
— Attieksme atkarīga no attiecīgo cilvēku informētības, parasti pēc nelielas papildu diskusijas skepse mazinās. Visiem aizspriedumos balstītajiem argumentiem mums ir atbildes ar faktiem. Nosodījumu neesmu saņēmusi, bet vairāk uztraukumu, kā spēsim nodrošināt sevi ar visām uzturvielām.
Nereti par uztura konsultantiem mums kļūst cilvēki, kam makaroni ar kečupu un nezināmas izcelsmes cīsiņi ir pamata ēdiens.
— Ar kādiem stereotipiem par vegānisku dzīvesveidu sastopies ikdienā?
— Tipiskākie stereotipi — ka ēdam tikai lapas un zāli, ka uzturs nav pilnvērtīgs un staigājam pusbadā. Dažreiz līdz absurdam, piemēram, vai ēdam griķus un vai milti ir vegāni? Bet, ja ir jautājumi, tad ir interese, un ar prieku atbildam. Vēl aktuāls stereotips, ko dzirdam, ir, ka tagad vegānisms ir modes lieta. Bet tā nav, jo par vegānismu runāja pat Einšteins. Tagad tas izplatās, jo cilvēki sāk saprast lopkopības ietekmi uz vidi, dzīvnieku izcelsmes produktu ietekmi uz veselību un galu galā to, ka dzīvnieki arī jūt un ir personības… Un kāpēc lai izglābta planēta un veseli cilvēki nebūtu modē?!
— Kas, tavuprāt, jāievēro cilvēkam, kurš vēlas pāriet uz vegānisku vai veģetāru dzīvesveidu?
— Nebaidīties pamēģināt vegāniskas maltītes. Ja esat skeptiski, atcerieties, ka ar vitamīniem, šķiedrvielām, antioksidantiem bagātie papildus apēstie dārzeņi, augļi un pākšaugi nāks tikai par labu! Janvāris ir vegānisma mēnesis visā pasaulē. Latvijā šobrīd notiekošais izaicinājums «Neapēd zemeslodi» ir lielisks sākums! Iesaku nebaidīties meklēt informāciju, eksperimentēt virtuvē, atklāt garšas, smaržas un krāsas, kuras tagad ir pieejamas no visas plašās pasaules. Izslēdzot no uztura dzīvnieku valsts produktus, paliek tik daudz, ko likt uz šķīvja,— augļi, dārzeņi, graudaugi, sēklas, rieksti, sēnes, pākšaugi. Ja ir interese un rodas jautājumi, droši var man rakstīt uz e-pastu makevicadace@gmail.com, ar prieku atbildēšu!
