Četras intervijas. Četri smeldzīgi stāsti, kas savīti laika līnijā no kara sākuma līdz šim brīdim. Stāsti par ukraiņu cilvēkiem pie mums, Talsos.
Laiks atgriezties pagātnē. «23. februāris. Svinējām mūsu vīriešu dienu,» atminas Jūlija un pastāsta, ka 23. februārī daudzās ukraiņu ģimenēs šī diena tiek atzīmēta kā vīriešu diena par godu kareivjiem, kuri dienējuši padomju armijā 2. pasaules kara laikā. Likteņa ironija šajā reizē nospēlēja nežēlīgu pavērsienu, proti, agrā 24. februāra rītā, apmēram piecos no rīta, tika dzirdēti pirmie krievu armijas raķešu sprādzieni. Tos atminas visi, arī Jūlija, kura kopā ar vīru internetā meklēja jelkādu informāciju par to, kas notiek. Līdz brīdim, kad prezidents Volodimirs Zelenskis tautai septiņos no rīta paziņoja, ka krievu agresors cenšas viņu valsti iznīcināt.
«Mēs esam lasījuši vēstures grāmatā par to, kā šādās situācijās rīkojās un ko sajuta mūsu senči iepriekšējos karos. Tagad to sanāca izjust uz savas ādas. Šī sajūta ir anormāla, tu nespēj kontrolēt sevi, savu ķermeni. Tu nevari ne kliegt, ne raudāt, nevari saprast to, kā rīkoties tālāk. Tu nevari paredzēt to, kas notiks tālāk, varbūt nākamā raķete trāpīs tieši tavai mājai,» pārdomās dalās Jūlija.
Tādos brīžos caur galvu izskrien miljoniem domu. Arī Marijai ar ģimeni — brāļiem un mammu, stāvot pie savas mājas, ar piešķiltu smēķi, nesaprotot, ko darīt tālāk:
«Aizlido — sprādziens! Pārlido pāri — sprādziens! Mēs vienkārši stāvējām un skatījāmies. Slēpties? Mums it kā ir pagrabs… Nē, ja jāmirst, labāk uz pagrabu neiesim, lai nebūtu iespēja, ka viss uzbruks virsū un būtu jāmirst ilgi.»
«Manā pilsētā viss bija atrodams 24 stundas diennaktī un nebija jāgaida līdz rītam, ja bija kāda nepieciešamība. Nakts laikā bija iespējams pat apmeklēt restorānus, kafejnīcas, boulingu, kino, pat varēja doties peldēt uz peldbaseinu,» stāsta Jūlija. Arī pirmskara naktīs nebija tā, ka dzīve apstājas.
Olenas ģimenē piedzīvots arī pirmais karš 2014. gadā, trīs gadu atrašanās krievu okupācijā, saglabājot vien ukraiņu pasi un dzīvojot nevienam nenovēlamu dzīvi neatzītā republikā, bet viņas vīrs visos laikos bija pret braukšanu prom. Tomēr līdz brīdim, kad atlidoja pirmā raķete, abus teju izsviežot no gultas. Tajā brīdī bija tikai viena doma — «no rīta braucam prom.»
Visvairāk žēl bērnu
«Mēs zinājām par to, ka būs karš, bet līdz galam cerējām, ka tomēr nebūs vai ka nebūs tik drīz. Visvairāk ir žēl bērnu, kuri no šī visa cieš, šīs nevainīgās dvēseles pat lielākoties nesaprot to, kas un kāpēc tas notiek. Lielāki bērni visu saprata, taču viņiem bija ne mazāk bail kā mums, pieaugušajiem.
Mēs joprojām dienu no dienas domājam par mājām, par to, kā tas viss bija agrāk un cik labi mēs dzīvojām. Mums viss bija, mums nebija par ko uztraukties. Mēs dzīvojām normālu cilvēku dzīvi, strādājām, atpūtāmies, braucām ceļojumos, baudījām dzīvi uz visiem 100 procentiem. Ikdienas uztraukumiem nebija nekāda pamata, un tad pēkšņi — viss! Cilvēkiem nācās slēpties bumbu patvertnēs, taču tās bija ļoti pilnas. Citiem nācās iztikt ar pazemes stāvvietām, pagrabiem vai metro stacijām, taču arī tur atrasties nebija īpaši omulīgi un droši,»
atminas Olena.
Viņa atklāj, ka jau no pirmās karadarbības 2014. gadā viņas ģimenei bija mācība par to, kam jāsagatavojas, un pagrabā jau bija sagatavojuši pirmās nepieciešamās lietas. Bija nonesta gāzes plīts un krāsns, lai var pagatavot ēst un lai pašiem būtu silts. Šādi pavērsieni daudzās ģimenēs bija pēdējais piliens, lai pieņemtu lēmumu — bēgt. Ārpus mājām lielākoties sanāca pavadīt vairāk nekā divas diennaktis, taču citiem ceļš izvērtās par patiesu murgu. Lielie sastrēgumi, cilvēku pūļi un cīņa par izdzīvošanu radīja ļoti lielu stresu un saspringtu gaisotni starp izmisušajiem cilvēkiem. Visās bēgļu ģimenēs bija kādi smagākie posmi, kas pārbaudīja viņu fizisko un mentālo spēju robežas. Mums tas viss tika atņemts, mēs teju nepaspējām atskatīties uz mūsu mājām, kad jau bija jādodas prom, taču tas bija jādara, jo tas bija tikpat kā vienīgais veids, kā izdzīvot.» No dzimtās pilsētas nepaspēja atvadīties ne Jūlijas ģimene no Odesas, ne Tatjana no Kramatorskas, ne Marijas ģimene no Kijivas, ne Olenas ģimene.
«Bija sajūta, ka esam cietumā»
Šo brīdi min arī Jūlija, kad viņa ar vīru un dēlu devās bēgļu gaitās:
«Mēs ceļā pavadījām sešas dienas. Braucām ar taksometru līdz Moldovai, kas izmaksāja apmēram 200 eiro, taču tajā brīdi man bija pilnīgi vienalga par naudu, galvenais bija izdzīvot. Kad mūs izlaida pie robežas, aptuveni 10 stundas gaidījām robežkontroli un tālāko ceļu veicām kājām. Kopā nogājām apmēram 10 kilometrus, tajā dienā bija gan lietus, gan sniegs, gan vējš.»
/Personiskā albuma foto/
Šo brīdi nesamērojami grūtu padarīja tas, ka viņas dēlam, kuram ir vien trīs gadi, bija 40 grādu augsta temperatūra un ģimenei nebija, kur patverties. «Moldovā mums palīdzēja viena ģimene, palikām viņu mājā vienu dienu. Viena no smagākajām dienām bija Ungārijā, kad mums nācās iztikt vairāk nekā 25 stundas bez ēdiena, bijām tādā kā sporta hallē, kur bija vēl 200 cilvēku. Sekoja ļoti daudz formalitāšu, kas jāsakārto, un bija sajūta, ka esam cietumā. Visur apkārt bija karavīri, kuri kontrolēja situāciju. Tas man bija pēdējais piliens tajā, ka gribu prom no turienes.»
Ceļš uz Latviju — nepatīkamu mirkļu pilns
Tatjana par vienu no savām smagākajām min dienu, kad viņa devās prom un bija jāatvadās no sava vīra un mammas, nezinot vai viņa vēl kādreiz satiks savus tuviniekus. «Vispirms ceļā devos ar vilcienu, tad ar autobusu uz Poliju, no Polijas uz Latviju, tālāk mani atveda brīvprātīgie palīgi ar auto.»
Ceļš uz Latviju Marijai un viņas ģimenei bija nepatīkamu mirkļu pilns:
«Mēs braucām vieglajā automašīnā seši cilvēki, trīs suņi un kaķis, un dzīvnieki savā starpā nespēja sadzīvot. Pa ceļam neviens negulēja, aptrūkās nauda degvielai un automašīnai saplīsa ātrumkārba. Mūs aizvilka līdz Polijas robežai, astoņas stundas sēdējām aukstā mašīnā, meklējām palīdzību no radiniekiem, paziņām un draugiem, jo par remontu nācās samaksāt 800 eiro. Tā nebija standarta situācija. Visi bēga un vajadzēja naudu. Braucot caur Poliju, palikām pa nakti kādā sporta zālē, kur bija ļoti daudz ukraiņu, daudz dzīvnieku un bērnu.»
Atbraucot uz Talsiem, pirmā vieta, kur viņa ar ģimeni devās, bija CircleK. «Pie mums pienāca vīrieši, redzēja ukraiņu numurzīmi un iedeva 15 eiro, lai mums būtu, par ko paēst. Mēs iegājām un nopirkām latviešu telefona karti, jo mums bija tikai ukraiņu, nezinājām, ko darīt un kam zvanīt. Kādu sazvanījām, un mēs bijām pirmie, kas atbrauca uz Vandzeni,» atceras Marija.
Olena ar ģimeni nezināja, uz kuru pusi braukt, ko darīt tālāk. Latvijā viņiem dzīvoja paziņas, kuri jau bija atbraukuši 2014. gadā, piedāvājot palīdzību, mājvietu un darba vietas šeit Latvijā, Talsos. «Braucām septiņas dienas, jo bijām divas ģimenes ar divām mašīnām,» stāsta Olena. «Bieži vien nācās apstāties, vakaros meklēt vietu, kur pārnakšņot, jo starp mums bija arī zīdainis. Latvijā ieradāmies 2022. gada 21. vai 22. septembrī. Ārā bija silta, saulaina diena.» Ukrainā palika Olenas vīra vecāki, ar kuriem regulāri notiek saziņa arī šobrīd. Viņas ģimenei sāpīga bija ziņa, ka viņu mājai ir trāpījusi raķete un tieši istabai, kur būtu gulējis dēls.
Apturētās dzīves sindroms
Garais ceļš, lielie pārdzīvojumi un izaicinājumi ir atstājušas sekas ikvienam bēglim. Emocionālās problēmas noved pie negulētām naktīm, panikas lēkmēm un stresa, kas pavada dienu no dienas. Mariju atkārtoti piemeklēja depresija, un arī Tatjana atzina, ka viņu piemeklēja apturētās dzīves sindroms, kas visu laiku liek justies tā, it kā dzīve būtu apstājusies. Tomēr arī kara laikā bez mīlestības nevar iztikt. Marija šeit ir atradusi savu otru pusīti un atzīst, ka pie mums vīrieši ir daudz citādāki kā Ukrainā.
Nākotni nespēj noteikt neviens, mēs varam izdarīt tikai maldīgus minējumus un cerēt, ka tie tiešām piepildīsies. Mēs visi kā viens ceram par to, ka karš beigsies pavisam drīz. Tāpat cer arī Jūlija, Olena, Marija un Tatjana. Ģimenes cer, ka drīz varēs satikt tuviniekus, draugus, ģimeni un braukt uz vietu, ko no sirds sauc par mājām.
