Visskumīgākais ir tas, ka sākas pieradums

Visskumīgākais ir tas, ka sākas pieradums

Kopš Ukrainas kara iesākuma rit jau piektais mēnesis. Varbūt vairs tik asi nereaģējam uz notiekošo, bet tas nemaina patiesību, ka joprojām karadarbība norit. Ukraiņu tautai joprojām nepieciešams atbalsts. Mācītājs un Zemessardzes kapelāns Mārtiņš Burke-Burkevics palīdzības sūtījumu uz Kijevu vedis jau četras reizes.

Talsenieks, kurš par savas kalpošanas mājvietu izraudzījies Kuldīgu, atklāj, ka doma par došanos uz Ukrainu radusies tad, kad līdzcilvēki pēc aicinājuma palīdzēt ukraiņu tautai uz dievnamu sanesuši tik daudz, bet ar laiku nebijis īsti neviena, kas to visu nogādātu adresātam. Domājot par to, vai neesam atdzisuši un atslābuši palīdzīgās rokas sniegšanā un kara nopietnības uztverē, mācītājs teic, ka informatīvais lauks ir pārpildīts ar visdažādākā veida saturu, kas pavisam noteikti mūs ietekmē.

«Bēdīgākais ir tas, ka sākas pieradums. Un vēl tas apstāklis, ka mūs ietekmē tās dažādās aktualitātes, kas pašu miera apstākļos šķiet svarīgākas. Ja neesi klātesošs, tad īsti personīgi notiekošo neizjūti un pārņem kaut kādas ikdienišķas lietas. Bet, kad esi tur klāt, tad domas ir citādākas. Viss ir dzīvāks un aktualizējas.

Ir tikai likumsakarīgi, ka tas, ko neredzi, tevi ļoti neskar. Un tāpat cilvēks pie sevis domā — es jau kādu reizi palīdzēju un savu esmu izdarījis. Tā ir diezgan smaga tēma,» pārdomās dalās mācītājs, sakot, ka Ukrainā jau ir tieši tāpat — to ukraiņu dzīves, kuri dzīvo attālināti no frontes, turpinās, un kādu brīdi varbūt ir pat sajūta, ka tāda kara nemaz nav. «Bet tad caur kaut kādiem notikumiem cilvēks tiek atgriezts realitātē, kad tiek saprasts, ka tik vienkārši nemaz nav.»

Nevis pārgalvība, bet paļāvība

Mārtiņš Burke-Burkevics dalās pieredzē: «Es uz Ukrainu braucu viens. Un apsvērums, kādēļ braucu bez otra, kurš varētu nomainīt mani pie stūres, bija tas, ka tā ir mīnus viena vieta.

Mani daži varbūt sauc par psihu (smejas), jā, bet sapratu, ka kaut kā ir jāpārvērtē un jāizvērtē savas spējas un atbilstoši tām jārīkojas. Tu vienkārši paļaujies un tici, ka izdosies. Tā nav pārgalvība, bet paļāvība. Un tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Un paldies Dievam — visi šie četri braucieni sanāca labi.

Cenšos braukt reizi mēnesī, kad ir laiks un brīvs braucienam nepieciešamais dienu skaits. Nākamā reize gan, kad apsveru doties uz Ukrainu, ir septembris. Kijevā man ir draugi un pat atvēlēts dzīvoklis, kurā varu palikt braucienu laikā. Izveidojušās arī labas attiecības ar jauniešiem, kas Ukrainā veic brīvprātīgo darbu. Prakse ir tāda — jaunieši uztaisa pasūtījumu, bet es ar līdzcilvēku finansiālā atbalsta palīdzību to atmaksāju. Tāpat jāsaka liels paldies Raimondam Tigulam. Viņa koncerta ietvaros tika savākti ziedojumi Ukrainai,» pastāsta mācītājs, kurš līdz grūtībās nonākušajiem šajā zemē aizved ne tikai materiālo palīdzību, bet arī sarunas, kuras iesākumā bijušas kā īpaši nepieciešams psiholoģisks un garīgs stiprinājums. Mācītājs teic, ka šis laiks ir sarežģīts arī attiecību ziņā ģimenes ietvaros, kad tuvinieki varbūt tik neizprotami uzvedas, lai pasargātu sevi. Ne pirmo reizi nācies dzirdēt, ka brālis aizliedz brāli vai māsa aizliedz māsu kādu politisku baiļu vai pārliecības vadīti, tādēļ tad, kad nākas runāt ar kādu sāpinātu, Mārtiņš sarunas biedram liek paskatīties uz situāciju ne tik personiski, bet plašākā kontekstā.

Domāts — darīts!

Kad mācītājs un kapelāns pieņēmis lēmumu, ka dosies uz Kijevu, viņš sācis visu plānot pa laikiem, jo robežas un komandantstundas diktējušas savu kārtību. Pirmajā reizē aizbraucot, apjautis situāciju, kas nākamajā reizē bijusi citādāka. «Ieliku feisbukā ziņu, ka braucu, un cilvēki atsaucās. Nesa mantas, ziedoja naudu un arī degvielas ziņā atbalstīja. Tagad tās izmaksas ir pat uz pusi lielākas. Forši viss sanāca.

Ceļš uz Kijevu man aizņem divas dienas. Jārēķinās ne tikai ar komandantstundām, bet arī to, ka man ir noteikts brīvu dienu skaits un Latvijā jābūt atpakaļ laikā.

Un Kijeva ir tieši tas punkts Ukrainā, kad visu varu paspēt,» sarunā atklāj mācītājs, kurš ikdienā nav iedomājams bez sava motocikla.

«Kad Ukrainā biju martā un aprīlī, tās reizes ļoti atšķīrās.

Pirmā reize patiesībā sanāca diezgan ekstrēma, jo nomodā sanāca būt, var teikt, 50 stundas. Doma bija tāda — es aizbraukšu uz Ukrainu, mazliet atpūtīšos un tad braukšu uz Latviju, bet sanāca aizbraukt, izkraut mantas, bet tad bija zvans par ukraiņiem, kuri jāved uz Latviju. Bija uzreiz jābrauc atpakaļ, tādēļ pagulēt nesanāca.

Tad atpakaļceļā sanāca gulēt stundu un piecpadsmit minūtes, sadalot to gulēšanas laiku pa 15 minūtēm… Jā, pirmās divas reizes bija tādas, ka cilvēki uz robežām bija ļoti daudz, bet trešajā reizē, kad devos uz Ukrainu, cilvēku plūsma uz robežas jau bija stipri samazinājusies. Viņi vairs nešķērsoja robežu ar kājām, jo Polijas pusē vairs nebija nometnes.

Protams, tas emocionāli smagais aspekts, ka vīriem bija jāpaliek Ukrainā, bet sievas ar bērniem devās bēgļu gaitās, tur bija jūtams, tāpēc pirmajā brīdī bija emocionāli smagi,»

piedzīvotos iespaidus līdzdala Mārtiņš Burke-Burkevics.

Drošības sajūta — ne vienmēr ārējās vides noteicoša

Mācītājs neslēpj arī savas domas par to, kā ukraiņiem klājas mūsu zemē: «Pēdējā reizē es vedu cilvēkus atpakaļ uz Ukrainu. Varbūt rodas jautājums, kāpēc māte ar bērniem dodas mājup uz vietu, kura ir salīdzinoši tuvu karadarbības zonai? Te ir runa par drošības sajūtu. Ne par to, vai bombas krīt uz galvas vai ne, bet par to, kā mamma varēs parūpēties par saviem bērniem, esot svešā zemē, kur ir palīdzība, bet tai ir limits. Tāpat kādām nemaz nav iespēju strādāt, jo ir mazi bērni. Ir vesela virkne problēmu,» atklāj Mārtiņš Burke-Burkevics.

«Ja nav, kur atstāt mazus bērnus, jaunās sievietes dodas atpakaļ uz valsti, kurā notiek karš. Ir laba lieta, kad tiek sniegta palīdzība, taču, ja nav nosacījuma, ka ģimene ir pilnā sastāvā, ir liels vāveres ritenis.

Mamma ar maziem bērniem ir nemitīgā stresā par nākotni, jo iekšējā spriedze nemainās. Ja nav vīra, kas strādā un apgādā, viss ir sarežģīti. Tāpat ir valodas problēmas,» problēmu aktualizē aktīvais mācītājs. Viņš pastāsta, ka pēdējās divas reizes, kad bijis Kijevā, pilsētā drīz pēc viņa izbraukšanas bijuši raķešu triecieni, kas nav psiholoģiski viegls fakts.

«Kijevā militāro uz ielām redz. Ir teritoriālās apsardzes, mācību process. Ir militārie objekti, bet kaujas vienības neredzēju. Cilvēku pieradumu pie notiekošā varēja manīt, kad bija gaisa trauksmes…

Es skatījos uz augšu un nesapratu, kas notiek, bet tad, kad paskatījos uz cilvēkiem apkārt un to, kā viņi nereaģē, sapratu, ka nav jāuztraucas. Tad es arī pa mierīgo,» teic kapelāns.

Viņš vaļsirdīgi atzīst, ka bijusi arī cīņa pašam ar sevi, kad vedot palīdzības sūtījumu, pa ceļam redzējis turīgus vietējos džipos. Tad radies jautājums, kāpēc kādam jāpalīdz no citām valstīm, bet paši dzīvo glauni un savējiem nepalīdz. Domas noliktas malā, saprotot, ka cilvēki ir atšķirīgi un ir jāpalīdz tiem, kuriem palīdzības nav. Pārdomājis arī to, ka ne viss ir tā, kā izskatās.

Tāpat skumīgi bijis, kad palīdzēts ukraiņiem, bet viņi jautājuši, cik par to jāmaksā. Kad pateikts, ka tas ir bezmaksas, cilvēki izbrīnījušies, jo kādi citi mūsu tautieši par palīdzību prasījuši samaksu.

Te M. Burkem-Burkevicam prātā uzpeldējusi frāze no libreta fragmenta, proti, — «Vislabākais tirgus ir karš!».

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.