Zinot novadnieci Ivetu Bazileviču kādu krietnu saujiņu gadu, šķiet pārsteidzoši, cik ļoti mērķtiecīgi jaunā sieviete dodas savu sapņu virzienā. Talseniece, neskatoties uz to, ka ieceru ceļi nepašķīrušies gluži tā, kā vēlējusies, pārcēlusies uz Liepāju un izveidojusi tur mājdārziņu «Sinepju graudiņš», sakot, ka laikam jau no sava aicinājuma neizbēgt, jo darbs ar bērniem ir viņai mīļš un tuvs.
Ivetas Bazilevičas pieredzi saukt par veiksmes stāstu īsti nevar, jo viņai, lai sasniegtu savas ieceres, nācies pielikt lielu piepūli, taču tagad mājdārziņa saimniecīte smaidot teic, ka nekad nevajag atmest ar roku sapņiem un kaut kam lielākam, nekā dzīve piedāvā konkrētā mirklī.
I. Bazileviča tikko beigusi augstskolu, iegūstot sākumskolas skolotājas bakalaura diplomu pedagoģijā. 2018. gadā pārcēlusies dzīvot uz Liepāju, kur meklējusi arī darbu, taču tajā brīdī īsti neveicies, bet viņa ļoti nenoskumusi un nolēmusi iet studēt. Pēc tāda lēmuma pieņemšanas tomēr pavērusies iespēja strādāt aprūpes centrā pie bērniem ar īpašām vajadzībām, taču Iveta tomēr gribējusi darboties profesijā, par ko mācās, lai būtu harmonija un teorijai sekotu arī praktisks pielietojums.
«Jā, tagad es smejos, jo agrāk vienmēr teicu, ka nekad nebūšu skolotāja. Mana mamma ir pieredzējusi skolotāja, un redzēju, ka viņas darbs nav viegls. Bet saprotu, ka tas, no kā cenšamies aizbēgt, laikam patiesībā ir mūsu aicinājums,»
atklāj Iveta, kura vēl pirms pedagoģijas studijām Liepājā paspējusi pabeigt arī Biznesa vadības koledžu, studējot mārketingu un sabiedriskās attiecības, ko tagad novērtē kā lielu bonusu.
Mērķim pievienojas atslēgas cilvēki
Paralēli augstskolas studijām, Iveta strādājusi valsts bērnudārzā, taču sapratusi, ka, lai gan iestādes darbojas pēc labākās pārliecības, tomēr ir apstākļi, kuri traucē, bet tos nevar ietekmēt. Bijušas arī vēl citas iespējas, taču talseniece paklausījusi savai iekšējai pārliecībai, ka tomēr vēlas veidot kaut ko savu.
«Es tajā brīdī sāku interesēties par mājdārziņa iespējām, jo gribēju strādāt ar bērniem. Meklēju iespējas un informāciju, kas man ir jādara. Patiesībā jau bija sevi jālauž, jo iepriekš daudzus gadus nostrādāju veikalā, taču sapņi, ka gribas kaut ko vairāk no dzīves, nedeva mieru. Tad laba draudzene, metodistu draudzes mācītāja, kura pati strādā mājdārziņā par auklīti, iedrošināja mani, pastāstīja, kas jādara, un es spēru šo soli,»
pieredzē dalās I. Bazileviča, piebilstot, ka lielā pilsētā uzsākt ko jaunu, kur tevi neviens nezina, nav viegli, taču nekad nevajag padoties. Jāapzinās, ka apstākļi mainās katru dienu. Sociālajos tīklos viņa atradusi otru kolēģi, ar kuru kopā uzsāka mājdārziņa darbību.
/Albuma foto/
Drosmīgam lēmumam durvis paveras plašāk
Novadniece teic, ka viņai ļoti paveicies ar mājdārziņa telpām. Parasti visi šāda veida bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēji pieskatīšanu iesāk savās mājās, taču pienāk brīdis, ka tas var sākt traucēt ģimenei. «Tāpēc bija jāiet tālāk. Pašā Liepājas centrā atradu telpas par necerēti labu samaksu. Sapratu, ka esmu svētīta visā, ko daru. Tāpat gultiņas un galdiņus dabūjām par ļoti izdevīgu cenu no iestādes, kas savu darbību beidza. 2020. gada 1. februārī sākām savu darbību, bet, ak vai, jau 13. martā atnāca Covid-19. Varētu šķist, ka mums nepaveicās, vai ne? Bet nē!
Sapratu — ja esmu tikko iesākusi, tad visam ir jāturpinās un man šeit ir jābūt. Pieveicot dažādas grūtības, mūsu «Sinepju graudiņš» turpina augt un attīstīties. Apņemšanās bija spēcīgāka nekā spiediens. No sirds priecājos, ka mana pašreizējā kolēģe ir sena draudzene no Talsiem, tāpēc neko labāku jau nemaz nevaru vēlēties,»
prieku neslēpj Iveta. Viņas pieredzi vēl iedvesmojošāku dara fakts, ka Talsos viņa pabeidza vakarskolu, jo bija darbs un rūpes par dēlu, kādēļ klātienes mācības nebija iespējamas. Lai arī sabiedrībā vienmēr ir tendence likt kaut kādus zīmogus, novadniece piekrīt, ka tiem nav jāpakļaujas, jo galu galā ne jau tas, kā iesākam, kaut ko pasaka par mums. Galvenais, viņasprāt, ir apņemties un darīt, nekad nepadodoties, jo viss ir iespējams, ja tic.
Jautāta par nākotnes perspektīvu, Iveta pauž, ka izbauda to, ko dara pašlaik: «Uz vienu auklīti drīkst būt pieci bērniņi. Mājdārziņā esam divas, tāpēc ikdienā strādājam ar desmit bērniem. Mēs esam uzraudzības pakalpojuma sniedzējas. Mājdārziņš nav izglītības iestāde. Tā ir uzņēmējdarbība, un pašiem ir jāmeklē materiāli, ko izmantot darbā ar bērniem. Man tādā ziņā ir paveicies, jo esmu arī kalpojusi svētdienas skoliņā. Tā vide ir tik pazīstama un tuva! Ar mammu arī konsultējos un padalāmies materiāliem. Un paldies viņai, jo tik forši, ka ir tuvs cilvēks, kuram paprasīt padomu.»
