Mūsdienās piekrastes zvejniecību par savu maizes darbu izvēlas aizvien retāk, taču Artis Dinsbergs ir gados jauns mazirbnieks, kurš ir uzdrīkstējies darīt to, kas patiešām ir sirdij tuvs. Viņš katru dienu sēžas laivā un dodas zvejot vairākas reizes dienā, neskatoties uz laika apstākļiem un cerot uz pašu labāko, bet esot gatavs arī braucienam ar tukšu lomu.
Tiekoties ar piekrastes zvejnieku Arti Mazirbes pludmalē rīta stundā, viņš pastāsta, ka ikdienā jūrā iet atkarībā no tā, cik daudz ir zivju.
«Ja atbraucu no rīta un redzu, ka zivju nav, tad pēc tam jūrā eju rikai vakarā. Ja zivis ir, tad nāku arī pa dienu. No kā tas ir atkarīgs? Vispirms jau no vējiem un straumēm. Zvejas apmērus zināmā mērā var prognozēt. Ja ir ziemeļrietumu vējš, tad pēc tā, iemetot tīklus jūrā, zivīm vajadzētu būt. Pašlaik ķeras vimbas, pa retam gadās pa reņģei, lasim un taimiņam. Retāk ir arī menca. Butes arī ir, bet tās zvejot pašlaik nedrīkst. Ir liegums. Pagaidām zivis pārdodu mazumtirdzniecībā kā IK «Mazirbnieks» vietējiem cilvēkiem un tiem, kas dzīvo apkārt — Dundagā, Kolkā. Sociālajos tīklos mani pazīst pēc logo «Mazās Irbes zivis»,»
pastāsta Artis Dinsbergs, kurš zvejo no 18 gadu vecuma ar pašpatēriņa tīklu, bet komercdarbības licenci zvejniecībā nokārtojis pagājušā gada novembrī. «Iepriekš mana laiva bija reģistrēta CSDD, un pašpatēriņa zvejai tas der, bet komercdarbībā vairs ne. Ir vesela dokumentu jūra, kamēr to pārreģistrē uz Kuģu reģistru,» konkretizē zvejnieks.
Iesākt komerczvejniecību ar tukšām rokām nevar
Jautāts, kā nolēmis pievērsties tik senai profesijai, laikā, kad ļaudis dzenas pēc visa modernā, Artis pastāsta, ka nāk no galdnieka ģimenes un arī pats izmācījies šajā amatā, taču ar laiku sapratis, ka tā nav īsti viņa joma.
«Vienreiz aizgāju līdzi jūrā paskatīties, kā tas viss notiek, tam sekoja otrā un trešā reize, kad sapratu, ka man tas patīk. Pats paņēmu pašpatēriņa tīklu. Un pirms diviem vai trim gadiem nopirku laivu. Pirms tam man bija gumijas laiva, bet tagad — Latvijā ražota uzņēmuma «Amber» stiklšķiedras laiva. Tā patiesībā jau kļuvusi par mazu, jo tīklu ir daudz.
Jā, laivai nav piekabes (smejas). Vesels kilometrs tīkla prasa padaudz vietas. Licence man paņemta pusotram kilometram. Ja grib uztaisīt komercdarbību zvejniecībā un pašam nav pilnīgi nekā, tad to diez vai var. Startam vajag palielus ieguldījumus. Jaunu tīklu 100 metru garumā var nopirkt apmēram par 120 eiro, plus vēl laiva, motors un viss pārējais. Es visu sāku laicīgi un pakāpeniski,» paskaidro mazirbnieks.
Roņi — zvejnieku nedraugi
Artis Dinsbergs nenoliedz, ka roņi zvejniekiem nodara lielu postu. Pašlaik lielākā daļa esot aizpeldējusi, jo ir pārošanās laiks, tāpēc mazu brīdi būs miers, bet pa kādam tomēr vēl gadās satikt. «Par atbaidīšanas ierīcēm esmu dzirdējis. Biju reiz konferencē, kur stāstīja par tām, bet zvejnieki, kas bija pamēģinājuši, sacīja, ka tas ir bezjēdzīgi. Un skāde ir, kad roņi tīklus saplēš, bet zivis jau arī nograuztas un saplēstas. Galvas vien palikušas tīklā.
Agrāk roņu bija mazāk, tāpēc latviešu zvejniekiem tā problēma nebija tik liela. Neviens tos neaiztiek, jo nedrīkst, un tie savairojas. Ronis jau pats zivis neķer. Tas stāv pie mērķa, pie tīkla un gaida, kad zivis saķersies. Cik reižu nav bijis, kad redzu, ka ronis ir pie tīkla. Nemūk pat. Atnācis uz bezmaksas restorānu (smejas). Ronis kursē no tīkla uz tīklu. Melnas galviņas vien redz, kad iznirst izlūkos. Tiem patīk laivas motora skaņa. Sadzird to un seko līdzi, jo zina, ka būs ēdamais. Diezgan gudri dzīvnieki,»
pauž A. Dinsbergs.
Zvejnieka darbs — neparedzams
Astoņos no rīta Artis dodas zvejā, kas aizņem apmēram divas stundas. «Ja zivis ir, nākam arī 12.00, pēc tam 16.00 un arī 22.00, ja ir spožs mēness un kaut kāda gaisma, jo citādi viss ir melns. Ir jau jāatnāk, jo citādāk roņi izdarīs savu. Man jūra patīk. Ja jau nepatiktu, tad nedarītu to, ko daru. Ja tā nodarbe, ko dari, nepatīk, to nedarīsi ilgi, jo pie pirmajām problēmām gribas atmest ar roku. Ja šodien negāja tik labi, rīt būs labāk. Jā, tas savā ziņā ir arī adrenalīns, kad gaidi, kas būs saķēries,» atzīst zvejnieks.
Intervijas laikā piebrauc amata brāļi no zvejnieku saimniecības «Rāmas», apjautājoties par lomu, un šāda draudzīga čomošanās esot svarīga, kad tiek salīdzināts guvums un pārmīti kādi vārdi. Un Artis atbild: «Tukšums. Viena vimba, divas reņģes un salaka.» Jaunais zvejnieks pēc tam pastāsta, ka šoreiz loms ir mazs, bet tā, protams, nav vienmēr.
«Jā, zvejnieka darbs ir neparedzams. Var gadīties, ka mēnesi zvejnieks sēž mājās un šuj tīklus. Piekrītu, ka zvejošana kā pamatdarbs nav nekāds drošības garants izdzīvošanai. Drošāk ir, ja tā ir kā hobijs. Man daudzi prasa, kā es izdomāju iet zvejot. Bet es atbildu, ka te, Mazirbē, jau nav nekā cita, ko darīt. Te ir rezervāts un līdz ar to dažādi aizliegumi saimniekošanā un apbūvē. Daudzi ir aizbraukuši prom uz ārzemēm.
Es pats arī pirms pieciem gadiem biju Menas salā. Strādāju uz kuģa un ķērām skalopus (aut. — ķemmīšgliemenes). Un tur jau ir tas pats variants, kas te — ja zivis ir, tad iztikšana ir, bet, ja zivju nav, tad naudas arī nav, bet rēķini jau jāmaksā, tāpēc atgriezos mājās,» līdzdala Artis. Vasarā Mazirbē neesot ne vainas, jo var atrast visādas haltūriņas un tūristu arī ir daudz. «Man pašam ir doma pārņemt kempingu, kas būs papildu ienākumu avots, jo pavērās šāda iespēja,» piebilst Mazirbes zvejnieks.
Smalkas un rūpīgas atskaites— ikdienas sastāvdaļa
Uz jautājumu, vai ziemā jūrā nav pārāk auksti, Artis pasmaida, ka agrāk zvejnieki varbūt sildījās, iedzerot kaut ko stiprāku, bet mūsdienās ir stingras pārbaudes.
«Ir citi laiki. Kad iznākam no jūras, mums ir jādot atskaite telefona aplikācijā, cik un kas ir noķerts, cik tīklu ir jūrā, vai redzēti roņi un kādi postījumi izdarīti. Zivis ir jānosver, jāievada dati aplikācijā, jo viss ir jāizdara uzreiz uz vietas. Un, ja to ir vairāk un ārā ir auksti, līst vai snieg, telefons ir slapjš un kādreiz kaut kas nedarbojas, tāpēc sanāk nepareizi ierakstīt. Labot jau to var, bet tad jāsazvana Rīga. Kad aizbraucu mājās, pēc tam ir jādod atskaite, kur zivis esmu licis. Ir jāsaraksta kvītis. Atskaites jādod katru dienu,»
paskaidro zvejnieks.
Jautāts, vai negribētu ierīkot, piemēram, kūpinātavu, lai pircējiem būtu plašāks piedāvājums, Artis Dinsbergs atzīst, ka par to ir domājis, bet tas atkal prasītu lielus finanšu ieguldījumus. Un jaunajiem komerczvejniekiem atbalsts projektos nav tik plašs, cik gribētos, bet laiks visu salikšot pa vietām.
