«Paši airējam savu kuģi» — Rojas kultūras spēks un sīkstums

Vasaras pasākumu kalendārs Rojā ir ārkārtīgi piepildīts. Šī vieta ir vasaras kultūras galvaspilsēta, par ko parūpējas Rojas Kultūras centra direktore Dace Broka un viņas komanda. Šeit valda reaktīvs darba ātrums, kurā viens notikums nomaina nākamo, neļaujot ne mirkli uzelpot. Šajā laikā sarunāties ar Daci nozīmē ielūkoties «virtuvē», kurā top ne tikai svētki tūkstošiem viesu, bet arī tiek izcīnītas ikdienas «kaujas» par Rojas kā kultūras mekas statusa saglabāšanu.

Dace atzīst, ka brīdis pirms lielajiem svētkiem ir emocionāli un fiziski nospriegots. Nesenais īsais atvaļinājums pēc kārtējiem pasākumiem sniedzis tikai īsu atelpu, un, atgriežoties mājās, apjausma par gaidāmo darbu kalnu ātri atgrieza realitātē. Plāni Rojā kā vienmēr ir iespaidīgi: nesen aizvadīti Rojas svētki, atklāta brīvdabas estrādes vasaras sezona, bet nupat izskanēja vērienīgie Zvejnieksvētki, pēc nedēļas sekos Kino festivāls, pēc tam Pūtēju orķestru svētki, Rojas Blūza svētki, Senās uguns nakts… Pa vidu vēl citi pasākumi brīvdabas estrādē, kur Rojas komanda darbojas kā rīkotāju partneri, pieliekot visas pūles, lai viņi, mākslinieki un, protams, arī skatītāji, gribētu šeit atgriezties. Šis ritms prasa ne tikai izcilu plānošanu, bet arī spēju būt «visam vienā personā». Turklāt paralēli un papildu iepriekš minētajam, Kultūras centrā vasarā norisinās vēl citi pasākumi — izstādes, izlaidumi, salidojumi, sapulces, privāti pasākumi u. c. Arī pārējais gads ir piepildīts ar dažādiem lielākiem un mazākiem notikumiem gan iekštelpās, gan ārtelpās.

Komanda kā ģimene

Rojas Kultūras centra darbinieku sarakstā ir 13 cilvēki, daļa ir kolektīvu vadītāji. Šeit darbojas sieviešu koris «Kalva», senioru deju kopa «Gaspažiņa», amatierteātris «TeRoja», bērnu vokālā studija «Jāņabērni», tautisko deju kolektīvs «Pērkonītis», kā arī šeit ir mājvieta privātajai deju studijai «Elfas» un mūzikas studijai «DuuDoo». Savukārt pasākumu rīkošanas kodolu veido direktore, divas kultūras projektu vadītājas, ēku un teritoriju apsaimniekotājs, kurš arī pats piedalās visā,  sākot no estrādes stiklu mazgāšanas, sīkiem remontdarbiem, dekorāciju izgatavošanas līdz izstāžu un telpu iekārtošanai, kā arī skaņu un gaismas režisors, kurš pats veido konstrukcijas, velk vadus un pēc tam sēžas pie skaņu un gaismu pults. Neiztikt arī bez tiem, kas rūpējas par tīrību. Cilvēki kā orķestris.

Dace šo kolektīvu sauc par ģimeni. Šī kopības sajūta ir īpaši nozīmīga, jo pēc administratīvi teritoriālās reformas darbu apjoms ir pieaudzis. Viņa atzīst, ka, esot daļai no lielāka novada, jautājumu saskaņošana un virzība prasa vairāk laika nekā iepriekš. «Ikdienā nākas risināt ļoti dažādus jautājumus, tāpēc cenšos būt aktīva un pārstāvēt mūsu iestādes intereses, lai nepieciešamie darbi virzītos uz priekšu. Tas prasa papildu laiku un iesaisti, taču svarīgākais ir panākt, lai varam sekmīgi strādāt un attīstīties,» saka direktore. «Tāpēc arī iestājos un pastāvu par mūsu kanti, cik vien varu. Bet ko tas no manis prasa… Tas ir cits jautājums.»

Dace, kura savulaik šeit bija ienācēja, atceras zvejnieku kolhoza «Banga» laikus, kad Roja bija kā sava veida nākotnes pilsēta — ar modernu vidusskolu, mūzikas skolu, veikaliem, stadionu, kultūras namu un citu tam laikam attīstītu infrastruktūru, kas bija soli priekšā citiem. Šis mantojums arī šodien rada augstus standartus un vēlmi saglabāt Rojas kā sakoptas un aktīvas piejūras vietas tēlu. «Mūsu uzdevums ir noturēt to, kas ir izveidots, un meklēt iespējas attīstīties arī turpmāk. Piekraste attīstās, un arī mums ir svarīgi saglabāt savu vietu un piedāvājumu,» saka Dace.

Viņa uzskata, ka Rojas brīvdabas estrādes būvniecība savulaik bija tālredzīgs un stratēģiski pareizs lēmums, jo tā piesaista gan māksliniekus, gan apmeklētājus, dodot ieguvumu arī vietējiem uzņēmējiem. Viesi, pirmoreiz ieraugot tik modernu un iespaidīgu koncertzāli nelielā piejūras ciemā, nereti atzīst, ka ir ļoti pārsteigti. Lai kultūras dzīve būtu aktīva arī turpmāk, nepieciešams pastāvīgi uzturēt kontaktu ar pasākumu rīkotājiem un producentiem. «Visu laiku ir jātur roka uz pulsa. Producenti mainās, nāk jaunas kompānijas, tāpēc mums regulāri jāatgādina par sevi un iespējām, ko Roja var piedāvāt. Konkurence ir liela, un kultūras nozare ir ļoti jutīga pret ekonomiskajām pārmaiņām, tāpēc ir svarīgi būt aktīviem un atvērtiem sadarbībai,» viņa saka.

Rojas sīkstums un nākotnes cerības

Viens no Rojas Zvejnieksvētku panākumu stūrakmeņiem ir uzticība tradīcijām un vietējai identitātei.Viņi ir mērķtiecīgi saglabājuši nosaukumu «Zvejnieksvētki», nevis pārgājuši uz vispārīgajiem «Jūras svētkiem», jo Rojā joprojām ir zvejas flote un cilvēki, kuri ikdienā nodarbojas ar zvejniecību. Ir saglabāts un noturēts autentiskums. «Šie svētki ir zināmi arī citur Latvijā. Cenšamies saglabāt, atrast, izdomāt ko tādu, kas raksturīgs tieši Rojas Zvejnieksvētkiem. Paši «airējam savu kuģi» un cenšamies, cik nu mums cilvēku un finansiālais resurss atļauj. Protams, iepriekš savā novadā, kad visi dienesti un atbalsts bija blakus, šo apjomīgo notikumu rīkot bija vieglāk, šobrīd svētku organizēšanas modelis un citu struktūru iesaiste ir mainījusies un kļuvusi sarežģītāka.»

Lai gan direktores ikdienu aizpilda saimnieciski jautājumi — no būvniecības dokumentiem līdz puķu podiem —, viņas sirds pieder pasākumu saturam un radošumam. Viņa saprot, ka bez kvalitatīva satura formai nav nozīmes. Dace pirms gada sev izvirzīja uzdevumu — reizi mēnesī apmeklēt vismaz vienu kultūras pasākumu, ko neorganizē viņa pati. Tas palīdz gūt jaunas idejas un iedvesmu, sēžot skatītāja krēslā, nevis «skraidot aizkulisēs ar rāciju». Tomēr lielākie sapņi bieži vien atduras pret realitāti. Nākas justies kā seriālā par Misteru Bīnu, kurš ēdienkartē izvēlas tikai to, kam pietiek naudas, taču pašreizējā situācijā ir jāiemācās radīt labāko no iespējamā.

Kas Daci iedvesmo turpināt, neskatoties uz pārslodzi, kas nereti piemeklē komandu? Tas ir cilvēku sīkstums un patriotisms. Viņa vēlas, lai rojenieki nezaudē šo degsmi un nepaliek inerti. «Ļoti ceru, ka mums izdosies saglabāt esošo un joprojām būsim vasaras galvaspilsēta —, ka šeit būs cilvēki un kultūra,» sarunas noslēgumā saka D. Broka. Viņa tic, ka vietu neizceļ tikai infrastruktūra, bet gan cilvēki, kuri «deg» par savu lietu. Un, kamēr tādi šeit būs, Rojas sirds turpinās pukstēt skaļi un pārliecinoši.