Nereti vārds par mums pasaka ļoti daudz, un tieši tāpat ir arī ar Vizmām, kuras ar lepnumu un mirdzumu acīs nes savu vārdu ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs. 31. reizi Vizmas satikušās, lai kopā svinētu savu vārdu, atmiņas un draudzību. Šoreiz viņas pulcējās Sabilē, kur 27 Vizmas kopā ar saviem pavadoņiem baudīja prieka ielejas piedzīvojumus.
«Pērn Dobelē bija 30. Vizmu salidojums,» stāsta 31. Vizmu salidojuma organizatore Vizma Lāce. «Tātad šāds salidojums ir noticis 30 gadus pēc kārtas bez pārtraukuma. Šo 30 gadu laikā šis vārds ir ielikts vien kādām piecām Vizmām Latvijā. Pēc šobrīd pieejamajiem datiem Latvijā sastopamas 713 Vizmas. Veidot salidojumus iesāka Vizma Zandersone un ar 30 gadu jubileju arī vēlējās šo visu noslēgt, bet es teicu, ka tā nevar, un izlēmu uzņemt Vizmas Sabilē. 2017. gadā es salidojumu organizēju Rojā un tagad to vēlējos izdarīt arī Sabilē, kur esmu ieprecējusies. Man bija superīgi palīgi — Sabiles kultūras nama vadītājs Edgars Vesmanis un Sabiles gids Māris Lācis.»
Ideja par šāda veida salidojumu radās pēc tam, kad Vizma Zandersone izveidoja kori un pēc koristu ieteikuma to nosauca savā vārdā. «Manai skolotājai bija sieviešu ansamblis «Madara», un viņa stāstīja, ka katru gadu Madaras veido tikšanos,» atklāj Vizma Zandersone. «Tā nu es izlēmu pamēģināt sapulcināt arī Vizmas. Kolektīvus ar šādu nosaukumu gan neatradu, tagad ir izveidojies deju kolektīvs «Vizmiņa» Jūrmalā, kurā dejo bērni, bet vasarā viņus ir grūti sapulcēt šādam salidojumam. Pirmajā salidojumā Dobelē bijām deviņas Vizmas. Tolaik nebiju domājusi, ka tā veidosies kā tradīcija, bet otrajā gadā Vizma Kalause no Kokneses paziņoja, ka viņa ir ar mieru organizēt nākamo salidojumu. Man atlika tikai baudīt un priecāties. Tagad ir prātam neaptverami, ka tas jau ir 31. salidojums, lai gan varētu teikt, ka 32., jo 13. salidojums notika pat divas reizes — gan Jūrmalā, gan Kanādā pie Vizmas Maksiņas.»
Attālums nav šķērslis
Tā katru gadu organizatores lomu uzņemas kāda no Vizmām. «Bet apaļajās jubilejās vienmēr atgriežamies Dobelē, kur tas viss sākās,» pauž V. Zandersone. «Ir Vizmas, kuras salidojumu ir organizējušas pat divas reizes. Vārds «Vizma» ir cēlies Rūjienā, bet šobrīd mums nav nevienas Vizmas no turienes. Agrāk bija, bet šobrīd viņa mūs vēro no mākoņa maliņas.»
Visilgāk, 100 gadus, vārdu Vizma nēsā Vizma Rubene no Cēsīm.
/Autores foto/
Uz salidojumu ieradās 27 Vizmas kopā ar pavadoņiem. «Es esmu no Cēsīm, un man šogad palika 100 gadi,» dalās Vizma Rubene. «Dēls paziņoja, ka simtgadē atvedīs mani pie visām manām Vizmām. Tā nu esmu šodien šeit, lai gan ceļā bija jāpavada 200 kilometru. Esmu priecīga, jo ej nu sazini, kas dzīvē var notikt. Šeit ir brīnišķīgi, skaisti, prieks satikties ar visiem. Prieks vairo prieku, un, ja tu esi atbraucis, izrāvies no ikdienas, tad tā ir tikpat kā dāvana.»
Vizma Lāce bija parūpējies par vērienīgu salidojuma programmu, kas iesākās ar gardu maltīti, turpinājās ar pastaigu pa Sabili gida pavadībā un muzikāliem pārsteigumiem, bet noslēdzās ar balli. «Izaicinājumi sagatavošanās procesā bija dažādi. Kultūras nama zāli kārtojām naktī pirms pasākuma, jo iepriekšējā vakarā šeit vēl notika orķestra koncerts. Bet viss ir izdevies — galvenais, lai visi ir paēduši, jo tad visi būs smaidīgi un laimīgi,» tā V. Lāce.
Vārdu nēsā ar lepnumu
Ikviena Vizma priecājas par savu vārdu. «Es savu vārdu nesu ar lepnumu, brīnos, kur mamma agrāk man varēja tādu vārdu ielikt, jo tas ir simts gadus atpakaļ. Novēlu visām Vizmām veselību, būt priecīgām un laimīgām kaut tāpēc vien, ka mums ir tik skaists vārds. Un, ja kādreiz esat Cēsīs, gaidīšu jūs Svētavotā, kur vairākus gadus esmu strādājusi par gidi,» teic V. Rubene.
«Tad, kad biju jauna, vēlējos sev kādu franciskāku vārdu, piemēram, Francuāza. Bet ar laiku sapratu, ka tas ir Dieva dots vārds, jo ar mani notiek daudz skaistas lietas,» pauž V. Zandersone.
«Es savu vārdu nesu ar lepnumu,» bilst V. Lāce. «Mans tēvs bija zvejnieks, un, kad vecāki gaidīja pirmo bērniņu, tēvs domāja, ka, pēc zvejas braucot mājās, Rojā jūras krastā sēdēs Vanadziņš, kas gaidīs mājās tēti no jūras. Bet piedzima meitiņa. Un tad tētis teica: «Būs Vizmiņa, kura agrā rītā, kad saule lec, vizmojas pa jūras virsu.» Tā es ieguvu vārdu Vizma. Viņš man vienmēr teica, ka man būs jāspīd un savs vārds jānes. Tā es arī savu vārdu attaisnoju — dejoju un cenšos darīt labas lietas.»
