Pašvaldību nekustamo īpašumu pārraudzībai trūkst vienotas datu bāzes un ilgtermiņa skatījuma

«Pašvaldību nekustamie īpašumi ir ļoti nozīmīgs publiskais aktīvs. To nekustamā īpašuma universālā kadastrālā vērtība, kas ir gana tuva tirgus vērtībai, ir 4,7 miljardi eiro,» teic Valsts kontroles pārstāvis Oskars Erdmanis, iepazīstinot ar vienu no līdz šim līdz šim apjomīgākajiem pētījumiem ‒ revīziju par nekustamo īpašumu pārvaldību pašvaldībās.

«Revīzijā dati vākti par visām pašvaldībām un aptaujātas ‒ pilnīgi visas. Savukārt revīzijas pierādījums un revidējamā vienība mums bija 21 pašvaldība,» skaidro Valsts kontroles padomes loceklis, Piektā revīzijas departamenta direktors Oskars Erdmanis.

No pašvaldību īpašumiem lielākā daļa ir zemes īpašumi: gan meža zemes, gan lauksaimniecības zemes, apbūves teritorijas, kā arī dzīvokļu īpašumi, kuru pašvaldībām nav mazums. O. Erdmanis uzsver, ka visizaicinošākais revīzijā bija fakts, ka nav vienotas datubāzes, kurā būtu pieejama informācija par katras pašvaldības īpašumiem un to tehnisko stāvokli.

«Lai izvērtētu īpašumu darījumus pašvaldībā, ir nepieciešams veikt datu pārbaudes līdz pat septiņām datubāzēm, kas ir «Kadastra informācijas sistēma», Zemesgrāmatu reģistrs, Valsts zemes dienesta darījumu datubāze…» teic eksperts. Tas darījumu analīzi padara laikietilpīgu gan pašām pašvaldībām, gan trešajām personām.

Departamenta direktors skaidro, ka iepriekš veikta nekustamo īpašumu pārvaldības vērtēšana valsts un Rīgas valsts pilsētas līmenī, tādēļ šajā revīzijā izmantotas aprobētas metodikas. Tajā apzināti aktīvi, stratēģiskā plānošana, lēmumu pieņemšanas process, uzraudzība un novērtēšana, kā arī ieguldījumu veikšana īpašumu tiesību un īpašumu sakārtošanā.

«Pašvaldību īpašumiem faktiski jābūt sadalītiem trīs portfeļos: pamata īpašumi, kas nepieciešami pašvaldību funkcijām; aktīvu portfelis jeb īpašumi, kas potenciāli ir ar lielu pievienoto vērtību, piemēram, uzņēmējdarbības attīstībai vai citām attīstības prioritātēm; un ir liela daļa īpašumu, kas šobrīd ir «sāpīgā daļa» pašvaldībās,» teic O. Erdmanis. Šie «sāpīgie īpašumi» lielākoties ir nelieli un pašvaldībām funkcionāli nevajadzīgi aktīvi, kas tomēr patērē resursus un ilgtermiņā nav lietderīgi.

«Tas, ko revīzijā redzējām un kuri dati neiepriecina visvairāk: ļoti liels skaits, vairāk nekā puse īpašumu, nav pašvaldību īpašumā, bet gan tiesiskajā valdījumā. Ko tas nozīmē? Ka šīs īpašuma tiesības kopš valsts neatkarības atjaunošanas, neskatoties uz zemes reformas formālu pabeigšanu, joprojām nav sakārtotas. Un sekas ir tādas, ka ar šiem īpašumiem nevar aktīvi rīkoties.»

Šo jautājumu sakārtošana prasa gan resursus, gan vēlmi saprast, kas ar katru no šiem īpašumiem notiek. Speciālists skaidro, ka pašlaik notiek intensīva pašvaldības nekustamo īpašumu atsavināšana. Tas var būt pamatots un saimnieciski lietderīgs lēmums, ja pašvaldībai šie īpašumi nav nepieciešami, taču ieguvums jāvērtē arī ilgtermiņā. «Ja šo īpašumu pārdošana tiek izmantota galvenokārt kā instruments budžeta līdzsvarošanai, tad, protams, ir jāuzdod jautājums ‒ cik ilgi tas būs iespējams un kādas būs pašvaldības iespējas pēc tam, kad šie atsavināšanai pieejamie īpašumi vairs nebūs? Ja mēs skatāmies uz apjomu kopš teritoriālās reformas, tad pašvaldības līdz pagājušā gada beigām bija pārdevušas vairāk nekā 14 000 īpašumu 180 miljonu eiro vērtībā.»

Skatoties statistiski uz pārdošanas intensitāti, speciālists norāda, ka Dobeles novads visus savus īpašumus varētu iztirgot 16 gados, Jelgavas – 18 gados. «Bet ir pašvaldības, kur šo īpašumu skaits ir gana liels, un arī pie esošajiem tempiem tos pārdotu ļoti ilgā periodā, piemēram, Ogres un Talsu novadu gadījumā.»

Trūkst dokumentēta pamatojuma īpašumu atsavināšanai

O. Erdmanis norāda, ka revīzijas laikā notikusi sadarbība ar iedzīvotāju padomēm un gūta atskārsme, ka iedzīvotājiem nav skaidrības, kāpēc konkrētos gadījumos kādi īpašumi ir pārdoti. «Mēs nerunājam par detalizētiem aprēķiniem, bet bieži vien tiešām nav izsekojams, kādēļ pašvaldības kādus īpašumus pārdod, bet citus nē.»

Trūkst ilgtermiņa redzējuma par pašvaldībai nepieciešamajiem un nevajadzīgajiem īpašumiem. Un tas skar ne tikai būvju pārdošanu, bet arī lauksaimniecības un meža zemju pārdošanu.

«Mums 2004. gadā noslēdzās revīzija par pašvaldību mežu apsaimniekošanu, kur redzējām nekonsekvenci: ir pašvaldības, kas mežus aktīvi atsavina ar visām meža zemēm, un ir pašvaldības, kuras mežus apsaimnieko un izstrādā tikai cirsmas.»

Šī tendence saglabājas arī tagad, 22 gadus vēlāk, un satraucošs ir fakts, ka lielā īpatsvarā šo īpašumu izsoles notiek mutiski. «Konstatējām ļoti lielas atšķirības cenās, atsavinot īpašumus mutiskās vai elektroniskajās izsolēs. Piemēram, lauksaimniecības zemei starpība starp atsavināšanu mutiskā vai elektroniskā izsolē par labu elektroniskai ir 30 %, meža zemēm vidēji līdz pat 70–80 %,» skaidro O. Erdmanis. Viņš norāda, ka pašvaldībām ir jāpiesaista pēc iespējas lielāks pircēju loks un jāizmanto elektroniskās izsoles. Mutisko izsoļu piekopšanu visvairāk izmantojot Alūksnes, Balvu, Bauskas, Dobeles, Gulbenes, Līvānu, Ludzas un Preiļu pašvaldībās, kamēr citas aktīvāk izmanto elektroniskās izsoles.

Pašvaldību īpašumu atsavināšanas izaicinājumi

Ir īpašumi, kas pašvaldībām nav nepieciešami, bet kuru īpašumtiesību sakārtošana prasa resursus, kas daļā gadījumu var būt lielāki nekā paša īpašuma vērtība. Eksperts norāda, ka šo jautājumu sakārtošana gan nav tikai pašu pašvaldību kompetencē, bet izkristalizējas kā viena no aktuālākajām problēmām. Lai atvieglotu īpašumtiesību sakārtošanas slogu, lietderīgs būtu starptautiskajā praksē balstīts risinājums – mazvērtīgiem īpašumiem izmantot universālo kadastrālo vērtību, iztiekot bez dārgas vērtētāju piesaistes. Tāpat būtu vērtējams, vai pašvaldību izmaksas valsts institūcijām ir nepieciešamas un samērīgas.

«Iespējams, ir jēga pārskatīt Valsts zemes dienesta finansēšanas kārtību, kuru finansē no šīm izmaksām,» teic eksperts.

Tāpat jāvērš uzmanība uz to, ka no atsavināšanā gūtajiem ieņēmumiem pašvaldības naski nesteidzas sakārtot esošās īpašumtiesības. «Ko mēs aprēķinājām: tikai aptuveni 2 % no šiem 180 miljoniem, kas šo gadu laikā gūti, ir ieguldīti, lai sakārtotu īpašumu situāciju, kas, mūsuprāt, ir gana nepilnīgi.»

Tā rezultātā veidojas apburtais loks: nelietderīgie īpašumi pastāvīgi prasa naudu uzturēšanai. Īpašumi turpina degradēties, un to stāvoklis kļūst arvien dārgāk un grūtāk labojams. «Līdz ar to ir ļoti būtiski šo apburto loku pārcirst un atrast veidus, kā pašvaldībām atbrīvoties no īpašumiem, kas pašvaldību funkcijām nav nepieciešami.»

Pēc trīs gadiem vērtēs atkārtoti

Noslēgumā saņemts redzējums par to, ko pašvaldības plāno darīt turpmākajos gados īpašumu pārvaldības sakārtošanā un atsavināšanā. Valsts kontrole šo progresu atkārtoti izvērtēs pēc trim gadiem. «Tas, ko mēs piedāvājām, ir noteikt vienotus pārvaldības principus. Attiecībā uz valsts līmeņa publiskiem īpašumiem šādas prasības un principi ir noteikti, savukārt pašvaldības ne vienmēr savam īpašuma portfelim seko līdzi tādā kārtībā un kvalitātē, kā tas būtu nepieciešams.» Šobrīd informācija par to, kāds ir īpašums kurā pašvaldībā, kāds ir tā tehniskais stāvoklis, izmaksas un ieņēmumi, ir reti kurā pašvaldībā. «Šeit var uzteikt Tukuma novada pašvaldību, kurai tiešām ir, mūsuprāt, vislielākais progress šajā jomā. Savukārt revīzijas laikā veiktajā aptaujā 34 no 42 pašvaldībām atzina, ka ir nepieciešams vienots digitāls risinājums ar informāciju par visām pašvaldībām.» O. Erdmanis skaidro, ka šāds digitālais rīks būtu lietderīgs arī no potenciālas biznesa attīstības viedokļa, jo investoriem būtu vieglāk saprast, kāds ir pieejamo īpašumu izklājums visā Latvijā.

#SIF_MAF2026