Mērot vienkārši, Kurzemes ziemeļos ir lībiskais dialekts, bet pārējā teritorijā saimnieko vidusdialekts, taču būtu neprāts vienā maisā sabāzt kaut vai tuvus kaimiņus kuldīdzniekus, skrundeniekus un saldeniekus. Katrs nejēdzību apsauks ar atšķirīgi uzsvērtām zilbēm un pa savai modei sarindotiem vārdiem.
Par kurzemnieku runāšanu aizdomājos 15. oktobrī, kad Latvijā piekto reizi atzīmēja Valsts valodas dienu. No Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča runas prātā palikusi doma, ka «bagāta valoda veido bagātu tautu. Mēs esam bagāti». Viņš runāja par mūsu literātiem, bet es bagātību saskatu vecvārdos un apvidvārdos, patīk arī vietā un laikā izrunāti barbarismi («bodei», «andelei» un «vaktēšanai» nav ne vainas).
Patvērums privātās piezīmēs
Latviešu valodas leksiskās nokrāsas ieraudzīju knīpas gados – mani sauca par Ievuku, Ievēnu, Ievīnu, Ievuli, Ievuci, Ievišu… Kādu mīlināmo formu runātājs savā dzimtajā pusē bija iemācījies, tādā mani uzrunāja. Uzaugu toreizējā Saldus rajona Pampāļu ciemā starp skolotājiem un kolhoza speciālistiem. Viens mūsu pusē ieprecējās, cits trāpījis pēc jauno speciālistu sadales – pārstāvēja vai visus Latvijas reģionus un dažas brālīgās republikas. Mamma reizēm sauca mani pat Ciebi – tā mūsu pusē Ievas senāk uzrunātas.
Manas vecmammas Gaidas Strazdovskas novadpētniecības pieraksti par valodu liecina, ka Lielezeres novada Pampāļu muižas galā cilvēki brīvi apdarinājuši cilvēku vārdus un uzvārdus pa savam. Vēl 20. gadsimta vidū un vēlāk Alberts pārsaukts par Albi, Osvalds par Usvaldu, Oskars par Uskaru vai Osi, Dāvids par Dāvi. Pārgrozīja arī dāmu vārdus. Vietējie zināja, ka Ulces pasē rakstīts Olga, Žene pilnā vārdā ir Ženija, Lažai dokumentos jāparakstās kā Lavīzei, bet Paules īstais vārds ir Paulīne. Pampāļniekoja arī uzvārdus – Hartmani par Artmani, Podiņu par Podeli, Gredzenu par Gredzēnu, Maurbergu par Maurberģi, Zembergu par Zemberģi, Šenkevics par Šeņķēvicu, Fārenhorstu par Pārnestu. Vecmamma fiksējusi vēl vienu spilgtu apkaimes īpatnību – sieviešu dzimtes vārdus nenobeigt ar burtu «s», bet «e» (kūte, klinte, sāle, ause, ace, zose, pirte, zive, gove, krāsne).
Ģimenes arhīvā atradu 1990. gadā novadnieces Annas Andersones pierakstītas valodas īpatnības. Ciemā dzīvo vārdi «jārēties», «smeķēt», «plītēt», «patapināt», «blamēt», bet diezgan daudzus saprotu tikai tāpēc, ka tie iekļauti teikumos. Vecmammas vienaudze rakstīja: «Rokas aukstas kā steģeles (lāstekas). Ar šo čapri nekur tālu netiksi (vecs, nodzīts zirgs). Neesi nu gauneris (skopulis). Bļodas dibenā vēl bija palicis sālūms (sālījums). Kādā ķurbūzī tu to lāpstu iebāzi (piebūve, pieliekamais)? Jānis tup ķemberķīnā (lauku ateja).»
Runāt māk, bet valodu nezina
Dienvidkurzemes novada Bunkas pagasta Krotē dzimis ievērojamais latviešu valodnieks Atis Kronvalds. Latviešu valodā iedzīvojušies viņa jaunvārdi «māksla», «vēsture», «skolotājs», «izglītība», «dzeja» un vēl vismaz 90 citi. Daļa bijuši apvidvārdi, ieskaitot «balva», «jauda» un «apvārsnis».
Esmu izbrīnīta, ka Saldū iepazītā Krotes folkloras kopas «Traistēni» vadītāja un ilggadēja folkloriste Līga Strēle, labi apdomājusi manus jautājumus par kurzemnieku valodas niansēm, saka: valodniecības pirmsākumos nozīmīgā vieta kļuvusi diezgan neizteiksmīga.
«Mūsu bērni māk runāt, bet latviešu valodu neprot. Viņiem tā ir šaura, un par to sirds sāp,» atklāj Līga. Tautas tradīciju pasākumos viņa noklausās, ka uz citu pagastu jauniešu mēlēm seni un apvidum raksturīgi vārdi paliek arī pēc priekšnesumiem. «Pirmie prātā nāk Upītes [kultūrtelpas] bērni no Balvu novada un leģendārie «Tarkšķi» no Iecavas. Valodas bagātības iemācās ģimenē. Esmu par svešvalodām, cilvēkam vajadzīga katra, arī krievu valoda, bet būtu jāsaprot, ka par visu visvairāk jāsargā latviešu valoda. Un nevis vārds, ko šodien sakām veikalā, bet tas, ko vecvecmamma lietoja, pāriedama pļavu,» spriež folkloriste.
Krotei garām pagājuši gan tautasdziesmu vācēji, gan valodnieku ekspedīcijas, tāpēc savu dziesmu “Traistēniem» neesot. «Pa brīžiem lietojam Bārtas galotnes (aizstāja māmīne meitīnei priekšā), jo tā no mums nav tālu. Rucava arī, taču tās izloksne mums sanāk diezgan sveša. Valodas savdabību sadzirdu Nīcā, bet ar tās puses ļaudīm tik daudz nedzīvojos, lai saprastu, vai nīceniski runā tikai tad, kad sarodamies kult balto sviestu, vai arī katru dienu. Suiti savu valodu tur stingri. Atceros, ka kolhoza laikos mūsu pusē viena ieprecējās, visu laiku runāja pa savam – norāva galotnes un lietoja suitu vārdus,» atceras Līga.
Viņa valodas pērles ir meklējusi. Intervējusi sirmus kroteniekus, lūgusi bērniem izprašņāt tuviniekus, šī raksta dēļ sapulcināja «Traistēnu» sievas. «Prātā neienāca nekas tāds, par ko nebūtu lasījusi grāmatās. Ja nu vienīgi «krāģis”, uz kura, zāģējot malku, liek baļķi. Sievas minēja arī «krāģīti» (mazs soliņš).
Diemžēl krotenieku valoda ir par daudz adaptējusies. «Reiz stāstnieku konkursam sagatavoju puiku. Viņam bija jāstāsta paša piedzīvojums. Zēna teikumu «padod man to nazi, lai es stiķi varu nogriezt» pārtaisīju ar veciem krotenieku vārdiem “pakac man to kumpel, lai es štrumbant varu nogriezt». Viņš neviena vārda nesaprata! Norunāja labi, bet mīlestību uz vecajiem vārdiem nejutu,» atceras folkloras kopas vadītāja. Tā bijis arī senāk. Viņa Krotē dzīvo kopš četru gadu vecuma. Atceras, ka ļaudis dziedāja baznīcēnu un revolucionāru dziesmas, bet ne tautasdziesmas.
Seniore ar ābeļu pirkstiem
Kazdangas folkloras kopas “Zīle» dalībniece Rita Babre sarunu iesāk smiedamās: «Kā tad, ka runājam pa savam un vēl aizņemamies visu ko labu no apkārtējiem!»
Viņas mammas vecvecāki dzīvo Kazdangā kopš seniem baronu laikiem. Par lielām jautrībām viņi sacījuši: «Nu tik iet lebedīgs!» Rita ir seniore ābeļu pirkstiem – tā vecvecāki sacīja par stīvām, vājām un neveiklām delnām.
Rita atceras: «Viņu valodā visādas jautrības dzirdēju, bērnībā dzirdētus teicienus arvien atceros. Lielus smieklus ļaudīm radīja arī Lapiņonkuļa, labsirdīga un runīga krāsotāja, teicieni (viņš sievu mīļi par mīstīklu saukāja). Bērns būdams, omai visur gāju līdzi, reiz arī pie kaimiņiem uz jubileju. Kaimiņš aicināja ēst sardeles, sakot: «Ēd tik, desas strempuļi ir vēl!» Ome bija sašutusi: «Nu kā tā var runāt! Ir sūdu strempulis, bet ne jau desas!»»
Vietējās valodas pērles Rita pierakstīja. Piemēram, pērn starptautiskais folkloras festivāls «Baltika» pamudināja «Zīli» savā apkaimē apjautāties par seniem un apvidum raksturīgiem ēdienu nosaukumiem.
«Pašiem neliekas, ka Kazdangā runātu atšķirīgi, bet atgadījums 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā to apliecina. Ar meitiņu bijām slimnīcā Rīgā, palātā cits bērns brīnījās, «nu kā tā Maija runā». Vecāka jelgavniece paskaidrojusi: «Viņa taču ir no Kurzemes!» Nevajag braukt tālu, lai dzirdētu ko jaunu. Laidi ir tuvu, tur dzirdēti vārdi, kādi nekur citur, piemēram, rijole (plauktiņš),» Rita piebilst.
Viņas mazbērni dažus vecos vārdus lieto. Piemēram, Ritas vectēva apzīmējumu čībām – «čabatas». «Ikdienā lietoti vārdi jaunajiem pielīp,” zina kazdandzniece. To apliecina Ventspils pusē ieprecējusies meita. Nav pagājis daudz gadu, bet viņa jau pieņēmusi tās puses runāšanas manieri. «Kad mazdēls atbrauc ar draugu ciemos, oi, kā man patīk, kad šie ventiņu mēlē runājas. Žēl, ka angļu valoda izfušierē mūsu bērnu valodu. Bet citādi ir tā – brauc, uz kuru puisi Kurzemē gribi, visur būs savi izteicieni, valodas joki un nedzirdēti vārdi. Mūsu valodiņa ir skaista!»
Autore:
Ieva Vilmane, «Saldus Zeme»
#3K
