Audiologopēde skaidro, kad vairs nepietiek ar cerību “bērns vienkārši sāks runāt vēlāk”

Vasaras izskaņā daudzi bērni gatavojas jaunam dzīves posmam – bērnudārza vai skolas gaitām. Viens no svarīgiem priekšnoteikumiem, lai veiksmīgi iekļautos starp vienaudžiem un apgūtu mācību vielu, ir pietiekami attīstīta runa un valoda. Kā runas attīstību ietekmē dzirde, elpošana caur muti un ieradumi? Un kāpēc runas un valodas grūtības būtu svarīgi pamanīt līdz skolas sākumam? Skaidro klīnikas “LORENT” sertificēta audiologopēde un miofunkcionālās terapijas speciāliste Kima Kāne.

Kādas runas un valodas prasmes bērnam skaitās normālas?

Bērnudārza gaitas bērni sāk dažādos vecumos – viens pusotra gada, cits – trīs vai četru gadu vecumā; skolā sāk iet sešos vai septiņos gados. Sagaidāmās prasmes jāvērtē atbilstoši bērna vecumam.

“Pusotru gadu vecam bērnam būtu jāspēj pateikt atsevišķus vārdus vai veidot nelielas frāzītes, lai spētu pieaugušajiem un vienaudžiem komunicēt savas pamatvajadzības – pateikt, ka grib ēst, dzert, nāk miegs, pateikt, ko vēlas vai nevēlas. Savukārt, uzsākot skolas gaitas, bērna runai jau vajadzētu būt pilnīgi attīstītai, skaidrai un saprotamai – kā pieaugušajam. Pat ja vārdu krājums vēl nav tik plašs, bērnam tomēr jāspēj brīvi sazināties un mācīties,” skaidro audiologopēde Kima Kāne.

Kādas pazīmes var liecināt, ka bērna runas attīstībai jāpievērš lielāka uzmanība?

Kaut arī bērni var attīstīties dažādos tempos, tomēr ir vispārpieņemtas normas, ko kurā vecumā jāspēj pateikt:

• ap gada vecumu – pirmie vārdi;
• ap pusotra gada vecumu – vienkārši vārdu savienojumi, piemēram, “mamma, nē”, “tēti, opā”;
• ap divu gadu vecumu – īsi teikumiņi, piemēram, “gribu to”, “nāc, mamma, te”;
• ap trīs līdz četru gadu vecumu – ja valoda jau ir attīstījusies, var sākt koriģēt izrunas neprecizitātes.

“Viens bērns var sākt virknēt teikumus pusotra gada vecumā, cits – divarpus gados. Ja pusotru gadu vecs bērns vēl nerunā nevienu vārdu ar nozīmi, nevajadzētu vienkārši nogaidīt – ir vērts meklēt, kā viņam palīdzēt. Svarīgs rādītājs ir arī runas skaidrība. Tā ir atkarīga no bērna runas pieredzes: bērns, kurš sāk runāt vēlāk, visticamāk, skaņas precīzi izrunās vēlāk nekā vienaudži. Tomēr, ja trīs gadus vecu bērnu saprot tikai mamma, to nevajadzētu uzskatīt par normu,” uzsver speciāliste.

Kā runu var ietekmēt pavājināta dzirde, elpošana caur muti un citas LOR problēmas?

Runas un valodas attīstībā ļoti būtiska ir bērna spēja dzirdēt un saprast teikto, tāpēc valodas attīstības kavēšanās gadījumā nereti jāizvērtē dzirde.

“Ja bērns nedzird valodu, viņš nevar to pilnvērtīgi apgūt. Nereti speciālists vispirms nosūta bērnu uz dzirdes pārbaudi un tikai pēc tam uzsāk terapiju,” stāsta Kima Kāne.

Runas skaidrību var ietekmēt arī ilgstoša elpošana caur muti – mēle atrodas zemā pozīcijā, lūpas ir vaļā, un mēles kustības var nenotikt pareizajā virzienā. Tas ietekmē skaņu izrunu – runa kļūst neskaidrāka, bērns var neizrunāt skaņas pareizi. Turklāt, elpojot caur muti, elpošana kļūst seklāka un ātrāka.

Savukārt ilgstoši aizlikts deguns un palielināti adenoīdi var radīt situāciju, kad bērns ir spiests elpot caur muti. Palielināti adenoīdi var ietekmēt arī mīksto aukslēju kustīgumu, un runa kļūst nazāla – izklausās, it kā cilvēks runātu caur degunu. Arī šķidruma krāšanās vidusausī pasliktina dzirdi.

Kas ir miofunkcionāli traucējumi?

Miofunkcionāli traucējumi ir mutes, sejas un žokļu muskulatūras nepareizas darbības un attīstības kopums – nepareizs mēles novietojums, nepareiza elpošana un rīšana, kas negatīvi ietekmē sakodiena un runas attīstību. Šādi traucējumi var būt saistīti gan ar izmainītu muskuļu darbību, gan ieradumiem. Piemēram, ja bērns agrīnā vecumā ir bieži slimojis, viņam var izveidoties ieradums elpot caur muti, kaut arī deguns funkcionē normāli. Tas savukārt novājina mutes muskulatūru, un veidojas apburtais loks, kuru var pārraut ar audiologopēda vai miofunkcionālās terapijas speciālista palīdzību.

Audiologopēdi novēro plašu simptomu kopumu ar uzsvaru uz runu, valodu, lasītprasmi, rakstītprasmi, uztura uzņemšanu; miofunkcionālās terapijas speciālisti pievērš padziļinātu uzmanību muskulatūras darbībai mutes zonā. Vecāki šaubu gadījumā var vērsties pie audiologopēda, kurš konstatēs, vai ir nepieciešama cita speciālista – otolaringologa, miofunkcionālā terapeita, ortodonta, psihologa vai cita speciālista – palīdzība.

Vizītes laikā miofunkcionālās terapijas specialists pievērš uzmanību:

• elpošanas veidam, biežumam, apjomam un citiem aspektiem;
• lūpu un mēles pozīcijai miera stāvoklī;
• košļāšanai;
• sakodienam;
• mēles kustībām runājot un norijot.

Miofunkcionālus traucējumus var izraisīt ne tikai tādas anatomiskas izmaiņas kā saīsināta zemmēles saitīte, bet arī bērna ikdienas ieradumi, piemēram, ilgstoša knupja lietošana, kas var traucēt precīzu mēles kustību veidošanos un izmainīt lūpu slēgumu.

Kāpēc runas un valodas grūtības ir svarīgi pamanīt pirms skolas?

Runas un valodas attīstība ir pamats turpmākajām lasīšanas, rakstīšanas un mācīšanās prasmēm. Ja bērns skaņas izrunā neprecīzi, tas var ietekmēt teksta uztveri, uzdevumu izpratni un rakstītprasmi. Valodas attīstība ietekmē to, vai bērns saprot uzdevuma nosacījumus, vai viņam ir pietiekams vārdu krājums un vai viņš spēj pareizi uzrakstīt vārdus un teikumus.

“Normāla runas un valodas attīstība ir pamatakmens, lai uz pamatiem varētu būvēt māju – lasīt, rakstīt – un tai uzlikt jumtu – mācīties. Tāpēc grūtības vēlams koriģēt pēc iespējas agrāk. Protams, ja nepieciešams, speciālisti palīdzēs arī skolas vecumā un pat pusaudža gados,” skaidro Kima Kāne.

Ko vecāki ikdienā var darīt, lai veicinātu runas un valodas attīstību?

Liela nozīme runas un valodas attīstībā ir videi, kurā bērns aug. Bērniem, kuri sarunājas ar pieaugušajiem, kopā lasa grāmatas un dzird daudzveidīgu valodu, ir daudz plašāks vārdu krājums un attīstītāka valoda.

“Ja neviens ar cilvēku nerunā, viņš neko neiemācās. Toties iemācās to, ko dzird, tāpēc vajadzētu putnu saukt nevis vienkārši par “putnu”, bet precizēt – tā ir zīlīte vai zvirbulis. Un suns ir suns, nevis “vau vau”. Ja pieaugušie vienkāršo valodu, bērna vārdu krājums neaug. Arī bērna vietā visu pateikt priekšā nevajadzētu, tomēr vienmēr jāizvērtē, vai bērnam nav valodas attīstības traucējumi, kurus nekādi nedrīkst ignorēt,” atgādina Kima Kāne.

Ja valodas traucējumu nav, speciāliste iesaka lasīt bērnam priekšā grāmatas, daudz sarunāties un pavadīt maz laika pie ekrāniem, izmantot daudzveidīgu vārdu krājumu, skaidrot lietas precīzi un konkrēti, dot bērnam iespēju pašam stāstīt, jautāt un atbildēt.

Klīnikas “LORENT” audiologipēde un miofunkcionālās terapijas speciāliste Kima Kāne aicina vecākus agrīni pievērst uzmanību bērna valodas un runas attīstībai atbilstoši vecumam: gads – vārdi, pusotrs – vārdu savienojumi, 2 gadi – teikumi, 3 gadi – sarunu partneris. “Trīs gadu vecumā bērnam būtu jāspēj sarunāties, uzdot jautājumus un, pārnākot mājās no bērnudārza, pastāstīt, ko viņš ēda pusdienās. Jo labāk būs attīstīta runa un valoda līdz skolas gaitu uzsākšanai, jo vieglāk būs skolā,” uzsver speciāliste.