E-avīze Abonē
E-avīze Abonē

Dzīve kā joks, māksla kā svētnīca: Fricim Makstniekam – 90

Kristīne Briede

Autors

Šodien, 07:03

Dzīve kā joks, māksla kā svētnīca: Fricim Makstniekam – 90
Atmiņās dalījās arī mākslinieka brāļa sieva, biogrāfiskās grāmatas līdzautore Inese Makstniece, bet Friča vecākā dēla Aivara Makstnieka vēstījums par tēvu izskanēja īsfilmā: «Pat smagākajos brīžos tēva optimisms un pārliecība, ka «dzīve, tas jau tik tāds joks vien ir», palīdzējusi pārvarēt visas grūtības ar smaidu.» /Autores foto/

Talsu novada kultūras un mākslas vēsturē savdabīgu un paliekošu nospiedumu atstājis mākslinieks, grafiķis, gleznotājs, karikatūrists un pedagogs Fricis Makstnieks (1936–1994). Viņš bija cilvēks, kurš savus laikabiedrus spēja aizraut ar dzirksteļojošu humoru, optimismu un patiesu cilvēcību. Atzīmējot mākslinieka 90. dzimšanas dienu, Talsu novada muzejā tapusī izstāde un atmiņu stāsti no jauna atver viņa bagāto mantojumu, atklājot Frici Makstnieku ne tikai kā daudzpusīgu meistaru, bet arī kā tēvu, skolotāju, Talsu patriotu un brīvdomātāju.

Talsu novada muzeja muzejpedagoģe–speciāliste mākslas jautājumos un izstādes veidotāja Patrīcija Amoliņa uzsver, ka Fricis Makstnieks savos darbos vēl aizvien ir klātesošs. Pētot mākslinieka mantojumu un skatoties viņa vecākā dēla Aivara uzņemto dokumentālo īsfilmu, pārņem nepārprotama sajūta, ka meistara gars ir tepat līdzās, ļaujot skatītājam nepastarpināti vērot, kā viņa darbi tapuši un kāda enerģija tajos ielikta. Izstādes «Fricim Makstniekam – 90» galvenais uzdevums bija parādīt Makstnieka neparasto un plašo daudzpusību. Kaut arī viņš absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, mākslinieks vienlīdz meistarīgi strādāja visdažādākajās tehnikās un medijos – no dzidriem akvareļiem un eļļas glezniecības līdz kaligrāfijai, linogriezumam, grāmatu noformējumam un asprātīgām karikatūrām. Patrīcija Amoliņa atzīst, ka izstādes veidošana bija liela atbildība, jo tā prasīja ciešu un atvērtu konsultēšanos ar mākslinieka ģimeni.

/Foto no Talsu novada muzeja/

Muzeja ekspozīcijā iekļautas ne vien gleznas un grafikas, bet arī ļoti personiskas liecības – Friča neparastā, izkoptā rokraksta paraugi un viņa mātes Marijas adītā jaka un cepure, kuras mākslinieks pats savulaik labprāt valkājis. Patrīcijas izveidotā ekspozīcija radījusi mājīgu, siltu atmosfēru – sajūtu, ka apmeklētājs ienāk nevis aukstā muzeja zālē, bet gan ciemos pie sena, laba drauga. Bijusī pedagoģe Indra Kristīne Kore atceras par savu seno kolēģi Frici, ka, ienākot skolotāju istabā, viņš kolēģes parasti sveicinājis: «Sveiciens daiļajām dāmām!» Svētkos viņš mēdzis kolēģiem un skolēniem dāvināt paša zīmētas un noformētas kartītes, kas daudziem joprojām tiek glabātas mājās kā īpaša piemiņa.

Neērtais brīvdomātājs ar draudzīgu sirdi

Mākslinieka brāļa sieva un biogrāfiskās grāmatas līdzautore Inese Makstniece pauž dziļu pateicību Patrīcijai Amoliņai par spēju precīzi uztvert un parādīt pašu galveno – Friča ārkārtīgi plašo interešu loku un radošo daudzpusību. Inese atceras, ka Fricis bija cilvēks, kurš spēja kļūt par draugu ikvienam, taču vienlaikus varas iestādēm bieži bija «neērts». Viņš nekad nevairījās teikt to, ko domāja, un paust savu pārliecību atklāti un drosmīgi. Spilgts piemērs no padomju gadiem saistās ar skolu dziesmu svētku uzskates materiāliem. Kad Fricis svētku gājienam izveidoja noformējumu ar gaili, partijas komiteja sašuta, paziņojot, ka gailis uz baznīcas torņa esot «tumsības simbols», ko bērni nekādā gadījumā nedrīkstot lietot. Taču Makstnieka neatlaidība un garīgā brīvība palīdzēja pārvarēt šos ideoloģiskos šķēršļus.

Inese Makstniece uzsver arī Friča ieguldījumu Talsu Mākslas skolas dibināšanā 1990. gadā. Pat būdams jau smagi slims, viņš aktīvi iesāka skolas darbu un pats personīgi gāja saņemt malkas kravu skolas apkurei.

Darbnīca kā miers un spēka avots

Pateicoties Friča vecākā dēla Aivara Makstnieka 1991. gadā uzņemtajai īsfilmai un tajā skanošajam monumentālajam vēstījumam, mums ir iespēja dziļi ieskatīties mākslinieka darbnīcas un viņa iekšējās pasaules noslēpumā. Filmas tekstā atklājas darbnīca kā unikāla patvēruma vieta, kur pēkšņi apstājas ikdienas skrejošais, straujais ritms, iestājas miers, un cilvēks spēj uzlādēt sevi jaunam dzīves cēlienam: «Tā ir kā svētnīca ticīgajam, kā narkotika narkomānam. Paiet laiciņš, un jūtu, ka vajag atkal.» Starp skicēm, eļļas gleznām, karikatūrām un grāmatām, caurvijoties krāsu smaržu maģijai, katra ota un zīmulis spēj pastāstīt savu stāstu. Tēvs dēlam iemācījis pašu svarīgāko – dzīvot brīvi, nepiespiesti un patstāvīgi.

Svarīgu dzīves izvēļu priekšā Fricis mēdzis teikt savu leģendāro frāzi: «Domāju, ka vajadzētu darīt tā, bet, ja tu domā, ka jādara savādāk, tad dari, kā tu domā. Redzēsim, kam būs bijusi taisnība». Un dēls atzīst, ka lielākoties taisnība bijusi tieši tēvam. Pat smagākajos brīžos tēva optimisms un pārliecība, ka «dzīve, tas jau tik tāds joks vien ir», palīdzējusi pārvarēt visas grūtības ar smaidu. Arī pēdējos dzīves gados, cīnoties ar smagu slimību, Fricis Makstnieks slimnīcas gultā nepārtrauca radīt asprātīgas karikatūras laikrakstam «Talsu Vēstis», līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot uzticīgs savai mākslai, savai pilsētai un saviem cilvēkiem.

#SIF_MAF2026