Skrundas rokeris bez politiska pigmenta

Starp Latvijas rokmūzikas galvaspilsētu Liepāju un Latvijā vecākā rokmūzikas festivāla «Saldus saule» mājām Kalnsētas parkā galvu pabāzis jaunulis ar ambiciozu nosaukumu — festivāls «Roks par brīvību».

Festivāla «Roks par brīvību» trešajā gadā uzstājās grupa «Dzelzs Vilks», «Pienvedēja Piedzīvojumi» un Miks Galvanovskis. Arī grupa «Mr. Rally», kam pajautāju — ko saprotat ar brīvību? Grupas runasvīrs Uģis Jēkabsons atbildēja: «Teiksim pavisam vienkārši — rokmūziķiem brīvība sniedz iespēju spēlēt. Bez aizliegumiem. Bez cenzūras. Bez vajadzības kādam lūgt atļauju spēlēt. Brīvība ļauj būt pašam.»

Citai festivāla dalībniecei, grupai «R.A.P.», lūdzu precizēt, par kuru no daudzajām brīvībām tā iestājas visvairāk. «Mēs iestājamies un priecājamies par jebkura veida izpausmes brīvību. Jo tieši tā mūs, radošos cilvēkus, kustina. Priekā!» atbildēja kaimiņi no Kuldīgas novada.

Platforma lielai domai

Festivāla ideja sakņojas 1994. gadā notikušā akcijā «Roks pret Skrundas lokatoru», kad mūzikas leģendas kopā ar jaunās paaudzes censoņiem sarīkoja politiski motivētu koncertu pret padomju armijas lokatoru Skrundas mežos. Gadu vēlāk mākslinieki atgriezās ar koncertu «Roks pret militārismu», taču satikšanās nekļuva par ikgadēju tradīciju.

2024. gadā mazpilsēta pieteica kultūras jaunumu — jo biežāk skrundenieki atcerējās agrākās akcijas, jo pārliecinātāki kļuva, ka rokmūzikai Skrundā jāatgriežas ar festivālu. Šis mūzikas žanrs pilsētai piestāv, nešaubās Skrundas kultūras nama direktore Dita Ņuņēvica. Lai gan vērienīgu ikgadēju pasākumu līdz šim trūcis, rokgrupu un solistu koncerti ir labi apmeklēti, pilsētā šur un tur dzirdami amatieru mēģinājumi. Skrundeniekus rokam pietuvina arī Latvijā vispopulārākie novadnieki — «Līvu» līderis Jānis Buķelis un dziedātāja Kato jeb Anna Zankovska. Kultūras nama direktore priecājas, ka abi atbalsta Skrundas kultūras dzīvi, kā saka mūsu pusē, strādājot mellu muti.

90. gados mūziķi Skrundā rīkoja politiski piesātinātas akcijas, bet jaunā festivāla politiskajā nokrāsā pigmenta tikpat kā nav. Vismaz ne uz skatuves. No otras puses, pigmenta intensitāti regulē indivīda domas plašums un dziļums, man piekodina 80. gadu anarhists, festivāla «Saldus saule» regulārs apmeklētājs un Skrundas pasākumā ieinteresēts talsenieks Uldis Andersons. Viņš skaidro: «Sākumā domāju, ka skrundenieki izdomājuši par daudz skaļu nosaukumu. Pirmais fests notika, kad Latvijas sabiedrība nervozēja par karu Ukrainā. Vāca ziedojumus, visur bija ukraiņu krāsas, filmas, literatūra… Likās stulbi — kad ukraiņus šauj, mēs par brīvību runājam visi un visādi, bet paši par savas tautas un valsts brīvību stīvi čiepstam tikai 18. novembrī un piemiņas dienās. Bet tad es padomāju: ja jau mēs tik reti un vienveidīgi par savu brīvību izsakāmies, tad taču labi, ka vismaz vienā masu pasākumā gadu no gada vārds «brīvība» ir acu priekšā!»

Platforma jaunajiem talantiem

«Mums gribētos, lai festivāls iedzīvojas, programma ietu plašumā un ieinteresētu ne tikai mūzikas klausītājus. Domāju, ka nākamajos gados varētu piedomāt par meistardarbnīcām un bērnu pasākumiem, lai ģimenēm iepatiktos pie mums pavadīt vasaras izskaņu,» D. Ņuņēvicai rūp pasākuma nākotne, lai gan viņa nav tā organizētāja.

Skrundenieki ideju par festivālu uzticēja pieredzējušam pasākumu producentam Sandim Mohovikovam. Par šo izvēli kultūras nama direktore stāsta: «Producentiem ir viss tehniskais aprīkojums, skatuve un gaismas, kontakti un pieredze. Uzņēmumiem un biedrībām ir iespējas piesaistīt finansējumu no pašvaldības. Kultūras nama projekts nesaņemtu līdzfinansējumu ne no Liepājas, ne Kuldīgas novada pašvaldības, taču Sanda projekti tika atbalstīti.»

Producents piekrita vairāku iemeslu dēļ. Nozīmīga loma bijusi mūziķiem, kuri izjūt nostalģiju atgriezties uz Skrundas skatuves. Sandis Mohovikovs sadzirdēja arī tos, kuri 90. gados bija pusaudži un apbrīnoja roka akciju dalībniekus. «Šis festivāls raisa emocijas un atmiņas, pret kurām nevaram palikt vienaldzīgi. Mēs cienām pagātni, taču arī nākotne ir svarīga, tāpēc šogad pirmo reizi radījām platformu jaunajiem talantiem un nākotnes mūziķiem — sarīkojām konkursu. Tam pieteicās aptuveni 100 bērnu un jauniešu no visas Latvijas,» organizētāju iepriecina ģeogrāfiski plašā pārstāvniecība. Tā nav šaura arī koncerta daļā, jo katram mūziķim ir uzticīgs fanu loks visos reģionos. Sandis Mohovikovs kurzemnieku «jūrā» iepazinies gan ar latgaliešiem, gan vidzemniekiem. «Prieks, ka festivāla dienās «Skrundas muižā» nav neviena brīva numuriņa un cilvēki šim pasākumam pielāgo savu atvaļinājumu vai spontāni atvēl nedēļas nogali. Katrā Latvijas pilsētā cilvēkiem raisās atmiņas vai emocijas, vien jāsaprot, kas konkrēti. Skrundā tas ir roks,» vērtē producents.

ATMIŅAS

Račs: ar PAR viss beidzās

• 1989. gada martā Rīgas Sporta pilī notikušais festivāls «Roks par neatkarību» radīja formātu, kādā mūziķi 90. gados pauda savu nostāju par politiskiem un sociāliem jautājumiem.

• 1994. gada 22. aprīlī akcijā «Roks pret Skrundas lokatoru» mūziķi demonstrēja noraidošu attieksmi pret bijušās padomju armijas nepārtrauktu lokatora darbību. Organizētāji Zigfrīds Muktupāvels un Guntars Račs uzaicināja «Pērkonu», «Līvus», «Husqvarn», «Dālderus», «Bāzi 7», Robertu Gobziņu, viesus no Lietuvas un Zviedrijas. Par akcijas himnu kļuva dziesma «Daudz zābaku pa manu zemi staigā». Mediji pasākumu pārsvarā aprakstīja, nevis fotografēja, tādēļ bildes «Saldus Zemē» (attēlā) raisa uzmanību arī šodien.

• 1995. gada 4. maijā akcijā «Roks pret militārismu» Skrundā protestēja Raimonds Pauls un «Dzeguzīte», «Labvēlīgais tips», «Imanta-Babīte», «Jauns Mēness», «100. debija» un citi. No 1995. līdz 1997. gadam Doma laukumā izskanēja akcija «Roks pret pirātismu», vismaz vienu reizi notika «Roks pret narkotikām» un «Roks apkārt Baltijas jūrai».

• 30 gadus pēc «Roks pret Skrundas lokatoru» Guntars Račs sociālajos medijos rakstīja: «Sekoja vēl pāris pasākumu ar dažādiem nosaukumiem, kamēr sapratām, ka pietiek PRET, ka vajag PAR, un ar to tad arī viss beidzās. Bet atmiņas visnotaļ spilgtas.»

#3K