Rainers Balodis par vicečempiona titulu: «Mērķis bija vienkārši nenospēlēt slikti»

Latvijas disku golfa kopiena un sporta pasaule pēdējās nedēļas laikā ar aizturētu elpu sekoja līdzi notikumiem ASV, kur norisinājās pasaules čempionāts disku golfā. Mūsu pašu Rainers Balodis, kurš sākotnēji turnīrā tika ierindots starp zemāk esošā ranga spēlētājiem, paveica šķietami neiespējamo — viņš ne tikai izvirzījās vadībā, bet arī izcīnīja augsto otro vietu, kļūstot par pasaules vicečempionu. Līdzjutēju sagaidīts mājās, satiekamies arī Talsos, kur Rainers atklāja, kā no uztraukuma trīcēja rokas, kāda ir ASV disku golfa virtuve un kā ir spēlēt plecu pie pleca ar pasaules lielākajām zvaigznēm tūkstošiem skatītāju priekšā.

— Jāsāk ar jautājumu — kā tu jūties?

— Es jūtos labi. Sākumā bija tāda rūgtuma sajūta, bet tagad jau liekas, ka viss ir baigi forši. Un nedēļa tomēr izdevusies. Katrā ziņā, braucot uz turieni, šis nebija mērķī nospraustais rezultāts.

— Ar kādu mērķi brauci?

— Man nebija lielu mērķu. Galvenais bija nenospēlēt slikti pirmo apli, lai pirmā pieredze Amerikā nebeigtos pārāk ātri. Cerēju uz vietu labāko divdesmitniekā.

— Kāda kopumā bija tava pirmā pieredze Amerikā?

— Interesanta. Viņiem ir specifiska satiksme — ceļi ir platāki un lielāki. Arī ēdiens atšķiras. Ir ļoti daudz ātrās ēdināšanas iestāžu, un ir grūti atrast tādas maltītes kā pie mums, piemēram, parastu karbonādi vai kartupeļus.

— Un kā atšķīrās trases? Nu jau ir pieredze, spēlējot divās Amerikas trasēs.

— Jā, es spēlēju divās trasēs. Abās bija jāmet diezgan tālu, tās nebija no vieglākajām. Tajā trasē, kas veda caur mežiem, par laimi, bija jāspēlē tikai divas reizes, nevis trīs, jo tā bija ļoti sarežģīta. Tur galvenais uzdevums bija nevis uzvarēt, bet gan nezaudēt, un tas man izdevās labi. Savukārt otrajā trasē bija nedaudz vieglāk sasniegt labu rezultātu.

— No tehniskā viedokļa tu ļoti bieži izmantoji forehand (metiena tehnika, kurā disks tiek izmests ar plaukstas un apakšdelma kustību no metošās rokas; kustība, kas atgādina akmens mešanu pa ūdens virsmu — aut.).

— Tā ir mana stiprā puse. Es sāku spēlēt tieši ar šo metienu un backhand (metiena tehnika, kurā disks tiek vilkts pāri ķermeņa priekšpusei un pēc tam izmests uz priekšu; kustība atgādina zāles pļāvēja startera auklas uzraušanu — aut.) iemācījos tikai vēlāk. Līdz ar to forehand esmu vairāk trenējis, tas man ir precīzāks, un es tam vairāk uzticos sacensību laikā. Protams, ir vietas, kur backhand ir nepieciešams, jo forehand metienam būtu jābūt pārlieku augstā līmenī, lai disks nonāktu pie groza. Tomēr kopumā šis metiens ir mans favorīts.

— Arī tavi puti jeb īsie metieni grozā padevās īpaši labi arī lielā spriedzē.

— Katrs metiens šķita ārkārtīgi svarīgs, jo aiz muguras bija aptuveni 30 pasaules labākie spēlētāji, kas dzinās man pakaļ un gribēja noķert. Tur vienkārši nebija vietas kļūdai vai metienam garām.

— Interesanti, ka daudziem iesācējiem ir savi elki vai spēlētāji, kurus viņi cenšas atdarināt. Iepriekš biji minējis, ka tev tādu nav?

— Man ir tādi spēlētāji, bet nav neviena konkrēta cilvēka, no kura es būtu kaut ko pilnībā nokopējis. Esmu mēģinājis atdarināt dažādas tehnikas, bet manā gadījumā tas strādā tikai īslaicīgi. Beigās es vienmēr atgriežos pie sava stila.

— Kā bija spēlēt plecu pie pleca ar visiem šiem zināmajiem sportistiem, kurus līdz šim biji redzējis tikai televizora ekrānā?

— Tas bija iespaidīgi. Protams, gribējās viņus uzvarēt. Kad tu spēlē pret šādām zvaigznēm, šķiet ļoti prestiži viņus pārspēt. Un principā tagad zinu, ka es to varu izdarīt.

— Vispār tevi redzēt klātienē ir pat nedaudz dīvaini, jo pēdējās dienās esi bijis ļoti pamanāms medijos. Skatoties pēdējo apli, piefiksēju komentētāja teikto, ka viņam atmiņā nav neviena cita spēlētāja, kurš tik skaļi sevi pieteiktu uz tik lielas skatuves. Ko tu par to domā?

— Tā varētu būt, jo pirms tam nekur nebiju nospēlējis tik labi, lai piesaistītu lielu uzmanību. Šīs bija lielākās sacensības gadā, un tas bija īstais brīdis labam sniegumam.

— Iepriekš biji arī izteicies, ka iemesls braukšanai uz Ameriku ir draudzene Elizabete Pēkšena. Tā bija?

— Lielā mērā tā arī bija. Ja viņa nebrauktu, es arī droši vien nebūtu devies. Viņa vairāk mudināja uz to, ka ir jābrauc un jāspēlē.

— Un tik tiešām bija vērts! Kā tev izdevās saglabāt tādu mentālo noturību? Šķita, ka šajā ziņā tu pārspēj visus pārējos.

— Es nezinu. Uztraukums bija liels — vienā brīdī, kad rakstīju rezultātu, pamanīju, ka man tā trīc rokas, ka nespēju uzrakstīt. Bet kaut kā tiku ar to galā, un tas pat palīdzēja labāk sakoncentrēties.

— Kurā no pieciem apļiem bija jūtams vislielākais stress?

— Man šķiet, ka vislielākais stress bija tieši trešajā aplī, jo tā bija pirmā reize, kad spēlēju kopā ar zināmiem vārdiem. Līdzi nāca tik daudz skatītāju kā nekad. Tā bija dīvaina sajūta — visi skatās uz tevi. Neatkarīgi no tā, vai izmet labi vai slikti, visi aplaudē. Ja gadās slikts metiens, nākamajā gribas parādīt labāko sniegumu, lai skatītājiem būtu prieks un viņu ierašanās būtu bijusi tā vērta.

— Vai šāds pūlis neradīja zināmu kultūršoku?

— Tas bija interesanti. Iepriekš biju pasaules čempionātā Somijā, kur arī bija daudz cilvēku, bet tur es nespēlēju tik augstā līmenī, lai skatītos tieši manu spēli. Cīnīties par galveno titulu tik liela pūļa priekšā bija iespaidīgi. Tas viss tiek organizēts, lai noskaidrotu čempionu un radītu vērienīgu pasākumu.

— Kā tu vērtētu sacensību organizāciju?

— Amerikāņi bija vērojuši pagājušā gada čempionātu Somijā un atzina, ka pēc tā latiņa ir jāpaceļ vēl augstāk. Viņiem tas izdevās, piesaistot ievērojamas finanses. Viss bija pārdomāts — sportistiem pat tika nodrošināta bezmaksas ēdināšana, brokastis, kas bija ļoti vērtīgi, lai labi iesāktu dienu.

— Kāds bija tavs dienas ritms un apļu laiki? Vai izjuti atšķirību atkarībā no starta laika?

— Pirmajā dienā starts bija 10.00 no rīta, un tas man šķita vislabākais laiks — izspēlē, pabeidz ap 14.00, un pēc tam visa pēcpusdiena ir brīva. Pārējās dienās starts bija ap 15.00. Tad sanāk visu dienu «trīties». Turklāt Elizabetei starts bija pirms 8.00, tāpēc jau 6.30 braucām ārā. Es viņu aizvedu, tad atgriezos mājās nedaudz pagulēt un tad cēlos uz savu startu. Tiesa, pēdējā dienā pēc piecelšanās nekāda gulēšana vairs nesanāca, sēdēju un «trinos» no uztraukuma.

— Kas notika tavā galvā pēc ceturtā apļa, kad kļuvi par līderi?

— Pēc ceturtā apļa domu bija pārāk daudz. Galvā izspēlēju visus iespējamos scenārijus, kā tas varētu beigties. Par laimi, viss noslēdzās pēc viena no labākajiem scenārijiem, ko biju iedomājies.

— Ceturtajā aplī tavs rezultāts mīnus 13 zem PAR (noteiktais metienu skaits, kurā paredzēts izspēlēt konkrēto laukuma grozu — aut.) bija arī trases rekords. Kā par to jūties?

— Jā, kad spēle iet no rokas, visi metieni šķiet vieglāki. Tiklīdz esi sakrājis jau kādus piecus «mīnusus», sestais nāk vieglāk, jo zini, ka pat kļūdas gadījumā rezultāts būs labs. Tas noņem spiedienu. Lai gan pēdējā aplī pirms pirmā metiena spiediens bija milzīgs, viss sanāca ļoti labi.

— Jāpajautā par piektā apļa 17. grozu. Par ko domāji, kad tika nosaukta šī izmetiena pozīcijas kļūda?

— Tajā brīdī es sapratu un pieņēmu, ka esmu aizkāpis garām, lai gan pats metiena brīdī to neredzēju. Sapratu tikai to, ka tālāk, spēlējot šo grozu, man jāsaglabā vismaz viens punkts. Tas gandrīz izdevās, bet ne pilnībā. Pēc tam jau bija palicis tikai pēdējais grozs.

— Tu tiešām esi sevi spilgti parādījis pasaulei. To var redzēt arī pēc sekotāju pieauguma sociālajos tīklos.

— Pirms turnīra man bija aptuveni tūkstotis sekotāju, bet tagad jau 12 tūkstoši. Tas ir ļoti labi, jo šāda popularitāte palīdz piesaistīt atbalstītājus. Domāju, ka tas būs liels ieguvums nākotnei.

— Un rezultātā arī tavas komandas rūpnīca «Innova» radīja pasaules čempionātam veltītu tavu piemiņas disku.

— Jā, pēc skatītāju komentāriem un pieprasījuma «Innova» izlaida manu disku. Pašlaik tas bija pieejams Eiropā, jo pirmajā stundā jau visi bija izpirkti, bet būs arī Amerikā.

— Uz šīm sacensībām devies, pateicoties līdzcilvēku ziedojumiem tevis organizētajos turnīros. Tagad izcīnītā naudas balva būs labs atspēriena punkts?

— Protams, uz papīra tā summa izskatās lielāka nekā realitātē, jo aptuveni puse aiziet nodokļos, bet tik un tā, tā ir lieliska iespēja doties uz nākamajām sacensībām.

— Kādi ir tavi tālākie mērķi?

— Šogad vēlreiz būs jādodas uz Ameriku, jo esmu kvalificējies ASV čempionātam. Savukārt nākamgad plānoju vairākas reizes startēt ārzemēs, tostarp atkal Amerikā. Īpašu mērķu nav. Gribu vienkārši braukt un gūt pieredzi. Prieks, ka tagad cilvēki man vairāk notic un paveras jaunas iespējas.

— Tagad sākas arī mācību gads. Kā tu plāno apvienot skolu ar sportu?

— Godīgi — pagaidām nezinu. Rakstīšu darbus, un ceru, ka varēšu daudz ko izdarīt attālināti vai pieslēgties tiešsaistēm.

#SIF_MAF2026