Dažkārt cilvēks savu īsto aicinājumu atklāj tikai pēc daudziem gadiem, bet citkārt tas viņu pavada jau kopš bērnības, pašam to vēl neapzinoties. Tā ir arī ar portāla “Delfi” dzīvesstila sadaļas žurnālisti Nikolu Šakali, kura, smejoties, atzīst, ka, iespējams, ar “žurnālista gēnu” jau piedzimusi.
Šodien viņa ikdienā intervē cilvēkus, raksta par veselību, ceļošanu, skaistumkopšanu un dzīvesstāstiem, taču pirmās intervijas tapa vēl bērnībā – rotaļājoties ar lellēm. Jau vairāk nekā piecus gadus Nikola strādā vienā no lielākajiem Latvijas ziņu portāliem. Viņas raksti sasniedz daudz lasītājus, tomēr aiz katra publicētā stāsta slēpjas daudz vairāk nekā prasme uzrakstīt labu tekstu. Tā ir spēja sadzirdēt cilvēkus, iedziļināties viņu pieredzē un atrast stāstus, kas spēj iedvesmot citus. Nikola stāsta, ka nav vienas formulas, kur atrast stāstu varoņus. Viņasprāt, katrs no mums ir kāda raksta vērts – vai nu, lai dalītos pieredzē, pārdzīvojumā, piedzīvojumā, ceļojumā vai pat gardā receptē, ar ko iedvesmot citus. “Es uzskatu, ka žurnālistam nebūt ne vienmēr ir jābūt tam skarbajam skolotājam, kas ar bravūru cenšas izdabūt patiesību vai informāciju. Protams, arī tādiem žurnālistiem ir sava loma, bet, manuprāt, jebkuru sarunu var vadīt tādā ļoti cilvēcīgā stilā – ar sirsnību, pieņemšanu un bez jebkādas salīdzināšanas. Man kā žurnālistei visvairāk patīk būt klātesošai, klausīties un iedziļināties cilvēkos, uzdodot tos pareizos, reizēm āķīgos jautājumus īstajā laikā un ar pareizo balss intonāciju. Tieši šādi, lēnām un saudzīgi, cilvēks atveras un man uzticas,” stāsta Nikola.
Lai gan Nikola ir dzimusi Rīgā, viņa sevi vienmēr saukusi par talsinieci. Mācības aizritēja Talsu 2.vidusskolā, vēlāk Talsu Valsts ģimnāzijā, bet bērnības spilgtākās atmiņas saistās ne tik daudz ar pilsētu, cik ar vecāku mājām laukos Laidzē. Tur pagāja lielākā daļa vasaru – palīdzot omei un opim ikdienas darbos, skrienot pa pagalmu kopā ar māsīcām un brālēnu un izbaudot bezrūpīgo bērnību. Toreiz šķita, ka lauki ir tikai vieta, kur pavadīt brīvo laiku, taču šodien tie kļuvuši par vienu no svarīgākajiem pieturas punktiem viņas dzīvē. „Ja pusaudžu gados domāju, ka gribu pēc iespējas ātrāk tikt prom uz pilsētu, tad tagad ir pilnīgi pretēji. Lauki man ir ļoti tuvi, jo tur glabājas bērnības atmiņas. Aizbraucot uz turieni, vienmēr pārņem ļoti siltas sajūtas.” Nikola smejas, ka agrāk nekad nebūtu noticējusi tam, ka reiz ar prieku pļaus zāli vai palīdzēs lauku darbos. „Ja kāds man bērnībā būtu teicis, ka man patiks pļaut zāli, es būtu tikai pasmējusies. Tagad tas sagādā īstu prieku.” Lai arī ikdiena paiet Talsos, vecvecāku mājas joprojām ir vieta, kur iespējams apstāties, sakārtot domas un atgriezties bērnības sajūtās. Nikola ģimenē auga kā vienīgais bērns. „Katru dzimšanas dienu līdz pat kādiem sešpadsmit gadiem, pūšot svecītes uz kūkas, ievēlējos vēlēšanos, kaut man būtu māsiņa vai brālītis.” Vēlāk dzīve iemācīja, ka ne visas vēlēšanās piepildās pašas no sevis. „Tagad es zinu – ja kaut ko vēlos sasniegt, tad tas ir jādara pašai. Es vairs nepaļaujos uz svecītēm vai kādiem īpašiem datumiem.” Vecāki meitai jau kopš bērnības ieaudzināja darba tikumu. Nikola stāsta, ka strādāt sākusi jau divpadsmit gadu vecumā, tāpēc ļoti agri sapratusi, cik liela vērtība ir pašas nopelnītai naudai. Šīs vērtības viņu pavada joprojām – neatlaidība, atbildība un gatavība sasniegt mērķus ar savu darbu.
Bērnības aizraušanās, kas kļuva par profesiju
Jau bērnībā bija redzams, ka Nikolu saista cilvēku stāsti. Viņa izspēlēja intervijas. Par sarunu biedriem kļuva lelles, vēlāk arī omīte Lita. „Es spēlējos ar lellēm un taisīju intervijas. Dažreiz žurnāliste biju es, citreiz – mana oma.” Īpaši spilgti atmiņā palicis psiholoģiskais raidījums ar ārstu Pēteri Kļavu. Pēc katras pārraides viņa kopā ar omi izdomāja jaunus jautājumus un veidoja savu intervijas versiju. Tolaik tas šķita tikai aizraujošs veids, kā pavadīt laiku, taču tagad Nikola saprot, ka tieši šīs rotaļas bija pirmais solis pretī profesijai. Arī žurnāls „Ieva” ģimenē ieņēma īpašu vietu. Oma to abonēja daudzus gadus, un Nikola ar interesi lasīja intervijas, pētīja jautājumus un centās saprast, kā tiek veidotas sarunas. Īpašas emocijas raisīja fakts, ka reiz uz žurnāla vāka bija redzama viņas mamma Eva. „Man ar šo žurnālu vienmēr saistās ļoti siltas atmiņas.” Tieši šī interese par cilvēkiem un viņu stāstiem pamazām kļuva par viņas lielāko aizrautību, lai gan tobrīd Nikola vēl nezināja, ka kādu dienu pati būs žurnāliste.
Lai gan bērnības aizraušanās ar intervijām jau bija ielikusi pirmos pamatus nākotnes profesijai, pēc vidusskolas absolvēšanas Nikola vēl nebija pārliecināta, ka vēlas kļūt par žurnālisti. Ilgus gadus viņa sevi bija iztēlojusies medicīnā, jo šī profesija šķita stabila, pieprasīta un nozīmīga sabiedrībai. Taču kādu dienu notika saruna, kas izrādījās izšķiroša. Pēc viena no domrakstiem latviešu valodas skolotāja pienāca pie Nikolas un uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu: „Vai tu kādreiz esi domājusi mācīties žurnālistiku?” Toreiz Nikola par to nebija nopietni aizdomājusies, tomēr skolotājas teiktais lika paskatīties uz sevi no malas. Viņa arvien biežāk pamanīja, ka rakstīšana sagādā patiesu prieku, bet domraksti top viegli un dabiski. „Latviešu valoda un literatūra vienmēr bija mani mīļākie mācību priekšmeti,” stāsta Nikola. „Kamēr citiem vieglāk padevās matemātika, es literatūras stundās jutos kā zivs ūdenī. Man patika lasīt grāmatas, rakstīt un meklēt īstos vārdus.” Tomēr galīgais lēmums vēl bija priekšā. Pēc skolas Nikola devās uz Norvēģiju, kur vasarā kopā ar citiem jauniešiem strādāja – lasīja avenes. Tas bija laiks, kad varēja mierīgi pārdomāt nākotni. Atgriežoties Latvijā, viņa jau bija iesniegusi dokumentus divās studiju programmās – žurnālistikā un zobu higiēnā. Izvēlēties nebija viegli. „Abas profesijas mani interesēja, un ilgi nevarēju izlemt, kuru ceļu iet.” Arī vecāki necentās meitas vietā pieņemt lēmumu. „Viņi gribēja, lai pati izvēlos to, kas man patiešām patīk.” Šodien Nikola ar pārliecību saka, ka toreiz pieņemtais lēmums bija viens no svarīgākajiem viņas dzīvē. „Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos žurnālistiku. Tā ir mana sapņu profesija. Es pat nevaru iedomāties citu darbu, kurā justos tik labi.”
Vieta, kur teorija sastapās ar praksi
Studijas Latvijas Universitātē Nikolai deva daudz vairāk nekā tikai akadēmiskās zināšanas. Tieši tur viņa pirmo reizi iepazina žurnālista ikdienu un saprata, cik daudzveidīga patiesībā ir šī profesija. Nozīmīga pieredze bija dalība studentu televīzijas raidījumā „KIVI”. „Mums viss bija jādara pašiem – jāizdomā tēma, jāatrod cilvēki un jādodas filmēt. Tā bija ļoti vērtīga pieredze,” atceras Nikola. Viņa izmēģināja gan korespondentes, gan filmētāja darbu, taču drīz vien saprata, kurā jomā jūtas vislabāk. „Tad es sapratu, ka filmēšana un montāža nav mans aicinājums. Mani visvairāk aizrauj sarunas ar cilvēkiem un rakstīšana.” „Studiju laikā pirmo reizi sajutu īsto žurnālistikas garšu. Sapratu, ka šis darbs ir tieši tas, ko vēlos darīt.” Tomēr universitāte deva ne tikai profesionālās zināšanas. Tieši tur Nikola ieguva arī cilvēkus, kuri viņas dzīvē palikuši līdz pat šodienai. Nikola iepazinās ar trim kursabiedrenēm. Lai gan pēc studiju beigām katra devusies savā profesionālajā ceļā, draudzība ir saglabājusies tikpat cieša kā agrāk. “Skaistākais, ko man devis studiju laiks, ir tieši šie cilvēki. Mēs joprojām regulāri tiekamies, kopā piedzīvojam svarīgākos dzīves notikumus un esam līdzās viena otrai gan priekos, gan izaicinājumos. Pa šo laiku mūsu pulciņā sagaidīti jau divi bērniņi, un pavisam drīz svinēsim arī otrās kāzas. Esmu ļoti pateicīga, ka šīs draudzības turpinās arī ārpus studiju gadiem.”
Pirmās publikācijas un sapņa piepildījums
Pirmā nopietnā pieredze drukātajā presē Nikola ieguva prakses laikā izdevniecībā „Santa”. Tur viņa rakstīja žurnāliem „Ievas Veselība”, „Astes” un „Mans Mazais”. Tieši šajā laikā viņa pirmo reizi izjuta to īpašo sajūtu, ko pazīst daudzi žurnālisti – atvērt svaigi iespiestu žurnālu un ieraudzīt tajā savu vārdu. „Tas bija neaprakstāms prieks. Paņemt rokās žurnālu un redzēt savu rakstu – tā ir sajūta, kuru grūti salīdzināt ar kaut ko citu.” Nikola stāsta, ka omīte visus šos rakstus ir izgriezusi no žurnāla un ievietojusi vienā mapītē. Pēc prakses Nikola turpināja sadarboties ar izdevniecību kā ārštata autore. Paralēli viņa rakstīja arī laikrakstam „Talsu Vēstis”, kur ieguva vērtīgu pieredzi reģionālajā žurnālistikā. Šodien jau vairāk nekā piecus gadus viņa ir portāla „Delfi” dzīvesstila sadaļas žurnāliste. Lai gan darbs lielākoties notiek attālināti no Talsiem, nepieciešamības gadījumā viņa dodas arī uz redakciju Rīgā. „Man ļoti patīk, ka varu strādāt no mājām, bet vienlaikus ir iespēja satikt kolēģus arī klātienē. Šī brīvība man ir ļoti svarīga.” Tieši „Delfi” Nikola atradusi vietu, kur var pilnībā izmantot savas stiprās puses – rakstīt, uzklausīt cilvēkus un veidot stāstus, kas uzrunā plašu auditoriju. Viņai īpaši patīk raksti par veselību, skaistumkopšanu, ceļošanu un cilvēku dzīvesstāstiem. „Man svarīgi, lai rakstam ir pievienotā vērtība. Gribas, lai cilvēks pēc izlasīšanas ne tikai uzzina ko jaunu, bet arī aizdomājas vai iedvesmojas.” Nikola uzskata, ka laba žurnālistika nav tikai ziņu nodošana. Tā ir iespēja parādīt pasauli caur cilvēku pieredzi un atgādināt, ka arī šķietami ikdienišķi notikumi var būt ļoti nozīmīgi. „Labs žurnālists spēj ieraudzīt nozīmi ne tikai lielos notikumos, bet arī mazajās lietās, kas veido mūsu ikdienu.”
Darbs žurnālistikā Nikolu ir bagātinājis ne tikai profesionāli, bet arī personīgi. Ik dienu viņa satiek dažādus cilvēkus, uzklausa viņu pieredzes stāstus un iepazīst dzīves, kas nereti liek paskatīties uz pasauli citām acīm. Tieši šī iespēja satikt tik dažādus cilvēkus ir viens no iemesliem, kāpēc viņa savu profesiju sauc par sapņu darbu. „Man ir ļoti svarīgi būt starp cilvēkiem, kuri iedvesmo. Pēc daudzām intervijām es pati daudz ko sevī pārvērtēju. Katrs cilvēks iedod kaut ko vērtīgu,” stāsta Nikola. Viņasprāt, žurnālista uzdevums nav tikai informēt sabiedrību. Tikpat svarīgi ir iedvesmot, izglītot un rosināt cilvēkus domāt, jo dažkārt tieši viens stāsts spēj mainīt kāda skatījumu uz dzīvi. „Man patīk rakstīt arī par šķietami pavisam vienkāršām lietām. Dažreiz tieši tās cilvēkiem ir visvajadzīgākās,” viņa saka.
Rakstot portālā „Delfi”, Nikola cenšas neaizmirst arī savu dzimto pilsētu. Viņai ir svarīgi stāstīt par cilvēkiem no Talsiem, viņu sasniegumiem un uzņēmību, jo tā ir iespēja parādīt plašākai sabiedrībai, cik daudz talantīgu cilvēku dzīvo ārpus galvaspilsētas. „Nav nekā skaistāka kā izcelt savu pilsētu tik lielā medijā.” Īpaši spilgti atmiņā palikusi intervija ar Ilvu Sporni, kura atklāti dalījās savā cīņā ar alkohola atkarību. Pēc raksta publicēšanas vairākas sievietes pieteicās atkarību ārstēšanas kursiem, un tas Nikolai apliecināja, ka žurnālistikai patiešām ir spēks ietekmēt cilvēku dzīves. „Ja ar viena cilvēka stāstu izdodas palīdzēt vēl kādam, tad saproti, ka tavs darbs ir bijis tā vērts.” Žurnālistes darbs viņu ir mainījis arī kā personību. „Šis darbs mani ir iemācījis būt iejūtīgākai, saprotošākai, mīlošākai un uzņēmīgākai.” Par īpašu pagrieziena punktu Nikola uzskata iespēju šogad piedalīties labdarības projektā “Stiprini stipros” jau citā lomā – nevis kā žurnālistei, kas stāsta citu cilvēku stāstus, bet kā projekta vadītājai. “Kad tev uztic šādu atbildību, saproti, ka tavs darbs ir pamanīts un novērtēts,” viņa saka ar lepnumu.
Līdzās skaistajiem dzīvesstāstiem un iedvesmojošām tikšanās reizēm Nikolas dzīvē bijuši arī smagi pārbaudījumi. Viens no sāpīgākajiem bija tēva cīņa ar onkoloģisku slimību, ārstēšanās process un vēlāk arī viņa aiziešana mūžībā. Šis dzīves posms būtiski mainīja viņas skatījumu uz dzīvi, cilvēkiem un to, kas patiesi ir svarīgs. “Tā bija pieredze, kas lika saprast, cik trausla ir dzīve un cik nozīmīgs ir ikviens kopā pavadītais brīdis,” viņa saka. Tieši rakstīšana kļuva par veidu, kā izturēt šo sarežģīto laiku. “Darbs mani burtiski noturēja virs ūdens. Rakstīšana bija mana pašterapija – iespēja uz brīdi aizbēgt no realitātes, sakārtot domas un neļaut sev salūzt.” Neilgi pirms aiziešanas tētis meitai uzticēja vēlēšanos, ko viņa joprojām glabā sirdī. “Viens no tēta pēdējiem lūgumiem bija: apsoli, ka tu par mūsu stāstu uzrakstīsi grāmatu…” Lai gan šī iecere vēl nav īstenota, Nikola cer, ka kādu dienu tai atradīs spēku. Viņa vēlas, lai šī grāmata kļūtu ne tikai par piemiņu tētim, bet arī par atbalstu cilvēkiem, kuri piedzīvo līdzīgus pārbaudījumus. “Domāju, ka tā būtu mana pateicība tētim. Šis dzīves posms mani ļoti izmainīja. Šobrīd vēl neesmu gatava tam pieķerties, jo joprojām ir sāpīgi atgriezties tajās atmiņās. Taču ceru, ka kādu dienu vienkārši sākšu rakstīt. Un tas nebūs stāsts tikai par zaudējumu un sāpēm. Tas būs arī stāsts par to, cik skaista, stipra un īpaša bija mūsu – tēva un meitas, kā arī visas ģimenes – mīlestība.”
