Politikas zinātņu doktore: pie augstākas aktivitātes, iespējams, būtu būtu cits rezultāts
Pēc reitingiem varēja gaidīt, ka Andrim Kulbergam būs labs rezultāts, tomēr 35,28 % ir iespaidīgi. Manuprāt, būtiska loma bija vilšanās «Jaunajā Vienotībā» un Evikas Siliņas valdībā. Latvijā partiju sistēma ilgstoši ir sadrumstalota, tāpēc valdības bieži veido ideoloģiski diezgan atšķirīgi spēki. To galvenais kopsaucējs nereti ir nevis ideoloģiska tuvība, bet nepieciešamība nodrošināt vairākumu Saeimā, kā arī kopīgs proeiropeisks un pro-NATO kurss. Taču ar to vien nepietiek, lai koalīcija darbotos saskaņoti. Daudzos citos jautājumos partiju pozīcijas būtiski atšķiras, tāpēc lēmumu pieņemšana kļūst sarežģītāka un valdības darbs – mazāk efektīvs.
Un tad parādījās Andris Kulbergs ar spēcīga un izlēmīga līdera tēlu – politiķis, kurš uzņemas atbildību un sola risināt samilzušās problēmas. Tas sasaucās ar sabiedrībā pastāvošo pieprasījumu pēc spēcīgas līderības. Ne velti Kulbergs ticis salīdzināts pat ar Kārli Ulmani, un šajā tēlā labi iederējās arī priekšvēlēšanu sauklis «Kulbergs ir risinājums». Vasaras laikā šis tēls nostiprinājās un acīmredzami uzrunāja lielu daļu vēlētāju.
Es ticu, ka prezidents viņu aicinās veidot jauno valdību. Viens no minējumiem un visvienkāršākais risinājums būtu konservatīva valdība, ko veidotu tikai «Apvienotais saraksts» un Nacionālā apvienība. Taču kopā tām ir 51 vieta, kas nozīmē, ka balsojumos visiem būtu jābūt izteikti vienotiem, jo tā būtu valdība ar ļoti mazu balsu pārsvaru. Attiecīgi drošāks risinājums būtu piesaistīt arī «Jauno Vienotību». Šāda valdība varētu strādāt ļoti labi, turklāt tas dotu lielāku pārsvaru – kopā sanāktu 58 balsis.
Partijas «Latvija pirmajā vietā» un politisko spēku apvienības «Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši» panākumi nepārsteidz. Tās darbojušās ļoti aktīvi, īpaši vēršoties pie krievvalodīgā vēlētāja, kurš kopš partijas «Saskaņa» norieta bija atstāts novārtā. Tās ir aktīvi kampaņojušas sociālajos tīklos gan latviešu, gan krievu valodā, kā arī braukušas tikties ar vēlētājiem klātienē. Viņus atbalstīja krievvalodīgais vēlētājs, kuram bija kaut kur jāpārmetās, jo partijas «Stabilitātei!» panākumi izplēnēja.
Runājot par Šleseru, diemžēl jāsaka, ka vēlētājiem ir diezgan īsa atmiņa. «Oligarhu bēres» un «Rīdzenes sarunas» nebija nemaz tik sen, taču tas viss ir piemirsies. Šlesers daudziem simpatizē ar savu līdera tēlu, piedāvājot populistiski vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, un dzirdēt ko tādu daļai sabiedrības šķiet pievilcīgi.
Zaļo un Zemnieku savienības rezultāts gan ir pārsteigums. Biju domājusi, ka viņi pārvarēs 5 % barjeru – kaut vai ar nelielu pārsvaru. Ir jāsaprot, ka viņi un «Apvienotais saraksts» iepriekš principā ir dalījuši lielā mērā vienu un to pašu elektorātu. Gandrīz no katras partijas ir notikusi balsu pārtece par labu Kulbergam, bet visvairāk balsu ir atņemts tieši ZZS. Protams, arī skandāli, piemēram, pēdējais gadījums ar Reini Uzulnieku priekšvēlēšanu laikā par labu nenāca. Tāpēc šeit ir nospēlējuši gan personību faktori, gan arī tīra vēlēšanu matemātika.
Gribētos jau domāt, ka cilvēkus politika ļoti interesē, tomēr vispopulārākās joprojām ir tā sauktās virtuves sarunas – cilvēkiem patīk sūdzēties, paust neapmierinātību un rakstīt komentārus sociālajos tīklos. Bet brīdī, kad pašiem reāli jāiesaistās politikā – kaut vai izdarot pašu minimumu, proti, aizejot uz vēlēšanām – daudzi tomēr izvēlas palikt mājās. Un tā ir zināma pretruna, jo iespēja balsot ir viena no demokrātijas pamatprivilēģijām. Protams, daļa cilvēku var būt tik ļoti vīlušies politiskajās partijās un neredzēt nevienu, par ko būtu gatavi balsot, ka vienkāršāk šķiet nedarīt neko. Tāda ir realitāte. Bet kāpēc tieši tik liels cilvēku skaits ir izvēlējies nepiedalīties? Tur noteikti ir ļoti daudz faktoru – katram savi. Visbēdīgākā situācija ir tieši Latgalē. Lai gan tā atrodas Krievijas un Baltkrievijas robežas tuvumā un to tieši skar visi šūnapraides paziņojumi un dronu lidojumi, vēlētājiem var būt radusies atvešinātības sajūta un šaubas, vai balsošana vispār spēj ko ietekmēt. Tāpat jāņem vērā, ka kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drīz būs pagājuši pieci gadi. Sākotnējā trauksmes sajūta ir mazinājusies, un cilvēki zināmā mērā ir pieraduši pie kara ziņām. Līdz ar to arī drošības situācija vairs ne vienmēr rada tādu pašu mobilizējošu efektu kā 2022. gadā, un vēlēšanu dienā daļai cilvēku ir vieglāk palikt mājās, nevis doties balsot.
Jāpiebilst, ka Kulberga vēsturiskais rezultāts sasniegts vēlēšanās, kurās piedalījās tikai nedaudz vairāk par pusi balsstiesīgo. Par to, kā būtu balsojuši tie, kuri vēlēšanās nepiedalījās, mēs spriest nevaram. Tas nemazina vēlēšanu rezultāta leģitimitāti, taču zemā aktivitāte ir būtisks konteksts, vērtējot Kulberga saņemtā mandāta plašumu sabiedrībā. Pie augstākas vēlētāju aktivitātes spēku samērs, iespējams, būtu bijis citāds.
#SIF_MAF2026
