Talsos diskutē par vēstures neērtajām interpretācijām

4. septembrī Talsu novada muzejā aizvadīta zinātniskā konference «Cilvēks ideoloģiju krustpunktā», kurā pētnieki un muzeju darbinieki diskutēja par 20. gadsimta kultūrvēsturiskā mantojuma interpretāciju. Kā atzina Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons, dažkārt vieglāk ir atrast priekšmetu krājumā, kas nav kustināts 50 gadus, nekā vienoties par vienu 20. gadsimta vēstures interpretāciju.

Konferences sākumā Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons pauda prieku par tikšanos un uzsvēra, ka tiks runāts par tēmām, par kurām muzejā runāt ne vienmēr ir viegli. Šīs pieredzes ir sāpīgas, pretrunīgas, morāli sarežģītas, joprojām dzīvas, un 20. gadsimta vēsture nav tikai politiskie režīmi, kari, ideoloģijas un datumi. «Aiz tā visa vienmēr ir cilvēks ar savām izvēlēm, bailēm, pārliecību, atbildību un reizēm ar bezspēcību,» sacīja direktors. Tieši tāpēc, viņaprāt, muzeja uzdevums nav tikai saglabāt priekšmetus un faktus, bet gan palīdzēt izprast kontekstu, radīt telpu neērtiem jautājumiem un nepieļaut pagātnes vienkāršošanu līdz vienai pareizai atbildei. Tas nenozīmē atteikties no vērtējuma, bet gan censties to balstīt zināšanās, avotos un izpratnē par konkrēto vēsturisko situāciju. Savā uzrunā direktors pauda vēlmi nevis piedāvāt gatavu atbildi, bet palīdzēt uzdot precīzākus jautājumus.

Konferences pirmajā daļā LU LFMI pētnieces Ieva Garda-Rozenberga un Ieva Vīvere uzstājās ar priekšlasījumu «(Ne)redzamie romi: pašreprezentācija un ārējais skatījums arhīvu fotogrāfijās un stāstos». Muzeja «Ebreji Latvijā» pārstāvis Iļja Ļenskis runāja par ebreju vēstures atspoguļojumu Latvijas muzejos, savukārt Maija Meiere-Oša no Žaņa Lipkes memoriāla referēja par muzeju atbildību Holokausta atmiņas saglabāšanā. Pirmo bloku ar jautājumu «Neērtās tēmas Latvijas muzejos. Par ko un kāpēc nerunājam?» noslēdza domnīcas «Creative Museum» vadītāja Ineta Zelča Sīmansone, kam sekoja atvērtā diskusija.

Konferences otrajā daļā Talsu Valsts ģimnāzijas pedagoģe Antra Grūbe uzstājās ar tēmu «Empātija un vizualizācija lokālās vēstures apgūšanai skolā». Tam sekoja neiroloģes Sandras Vestermanes lekcija par sirdsapziņas, motivācijas, lēmumu pieņemšanas un morālā sprieduma neirobioloģiju. Pasākuma noslēdzošajā daļā tika aizvadīta paneļdiskusija — tematiska saruna par latviešu dalību 1905. gada revolūcijā.

Vēsturiskais ceļš, mobilitāte un neredzamība arhīvos

I. Garda-Rozenberga referātu iesāka, iepazīstinot ar vairāku gadu kopīgu Baltijas valstu romu pētnieku darbu. Pētniece atzīmēja, ka romu kopienas vēsture un kultūra kopīgajos vēstures naratīvos joprojām ir maz pārstāvēta. Pētījuma laikā secināts, ka problēma nav vēstures avotu trūkums. Materiāli pastāv, taču tie ir izkaisīti dažādās institūcijās, ne vienmēr ir identificēti un tādēļ ir grūti atrodami. Tas rada tā saukto romu neredzamību arhīvos. Lai gan nav dokumentālas liecības par precīzu romu ierašanos Latvijā, tiek pieņemts, ka viņi šeit 16. gadsimtā ieradās no Vācijas, Polijas un Lietuvas, tādējādi kļūstot par vienu no senākajām etniskajām minoritātēm Latvijā.

Līdz Pirmajam pasaules karam lielākā daļa romu dzīvoja laukos, un viņu galvenā nodarbe bija zirgu tirdzniecība. Izglītības pieejamība bija ļoti ierobežota. Šī iemesla dēļ romu pašu fiksēto rakstīto avotu ir salīdzinoši maz. Nacistu okupācijas laikā Latvijā tika īstenots romu genocīds. Lai gan precīzu datu nav, tiek pieņemts, ka tika nogalināta aptuveni puse Latvijas pirmskara romu. Tomēr romu liktenis dažādās vietās atšķīrās, un tam spilgts piemērs ir Talsi. «Talsu apriņķī vietējie iedzīvotāji iestājās par savu romu līdzpilsoņu dzīvības saglabāšanu un spēja panākt, ka rīkojums par viņu nogalināšanu netika izpildīts,» atgādināja I. Garda-Rozenberga, norādot, ka šis gadījums ļauj ieraudzīt vietējās sociālās saites, kas kļuva izšķirošas dzīvības glābšanai.

Meklējumi arhīvos un vizuālo liecību interpretācija

LU LFMI pētniece Ieva Vīvere uzstāšanās laikā papildināja iepriekš teikto ar piemēriem par romu fotogrāfiju identificēšanu un interpretāciju. Šobrīd pirms Otrā pasaules kara uzņemtās romu fotogrāfijas identificētas 11 muzejos un arhīvos. Runājot par Talsiem, vērtīgākās fotogrāfijas atrastas privātajā arhīvā — tās piederējušas fotogrāfam Žanim Albertam Eihvaldam, kurš dzīvojis Nariņciemā un fiksējis romu kopdzīvi ar latviešiem. Par šīm fotogrāfijām I. Vīvere uzzinājusi sociālajā tīklā Facebook caur Aleksandra Pelēča lasītavu.

Pētniece norādīja uz nepieciešamību skatīties uz fotogrāfijām kritiski, jo tās neatspoguļo pagātni viennozīmīgi un nereti tajās jūtams fotogrāfa uzstādījums un mērķis. Kā piemērs tika minēta fotogrāfija, kurā atainota jauna romu sieviete ar pīpi zobos. Sarunās ar romu kopienu noskaidrots, ka tik jaunai meitenei šāda pīpe nebūtu pieņemama vai tradicionāla, kas liek domāt par fotogrāfa veiktu inscenējumu, lai padarītu tēlu eksotiskāku. Savukārt citas fotogrāfijas liecina par romu aktīvu iesaisti pilsoniskajās, reliģiskajās, kultūras un militārajās organizācijās.

Noslēgumā pētniece uzsvēra, ka romu atmiņas un komentāri patiešām ļauj gūt pilnīgāku priekšstatu par pieredzi un vienlaikus kritiski izvērtēt to, kā romi arhīvos ir reprezentēti. Pētījuma rezultātā izdota grāmata, kas pieejama LU LFMI un kuras eksemplārs uzdāvināts arī Talsu novada muzejam.

#SIF_MAF2026