Dodoties no Talsiem uz Laidzi, ceļa kreisajā malā pie daudzdzīvokļu mājas «Dzintari» garāmbraucēju uzmanība gribot negribot pievēršas brīnišķīgām, bagātīgām dobēm. Šeit saimnieko Ilgita Šakale, kuras rokas, lai arī dzīves un smaga darba nogurdinātas, spēj radīt brīnumus. Viņas dārzs atspoguļo pacietību, mīlestību pret savu zemi un neizsīkstošu vēlmi radīt skaistumu tur, kur reiz valdīja tukšums.
Pirms 40 gadiem, kad Ilgita ar vīru Ilmāru šeit uzsāka kopdzīvi, skats pa logu bija tālu no idilliska — viss bija aizaudzis. Taču Ilgitai bija vīzija.
Kā galveno motivāciju savam darbam viņa min pavisam vienkāršu cilvēcisku vēlmi: «Kad veries pa logu, gribas redzēt kaut ko skaistu!» Šī vēlme pēc skaistuma kļuva par dzinuli vairāku gadu darbam.
Dārzs veidots pēc sajūtām
Ilgitas dārzs ir pārdomāts un strukturēts, lai gan viņa pati smejas, ka nav nekāda ainavu arhitekte. Pēc profesijas viņa ir pavāre, konditore. Iedvesmu smēlusies no žurnāliem un leģendārā ārsta Āra Audera dārza, par kuru reiz redzējusi raidījumu televīzijā. Pirms dobes ierīkošanas Ilgita savas ieceres uzzīmē ne tikai savā prātā, bet arī uz papīra. Ja agrāk dobēs bija vairāk puķu, tad tagad viņas dārzā īpaša loma ir dažādiem skujeņiem — tie bagātīgi piepilda dobes un nodrošina skaistu skatu visu gadu, arī tad, kad košās vasaras puķes jau devušās pie miera. Ziedi iestādīti tā, lai radītu atsvaidzinošus akcentus, piemēram, rozes, neļķes, ledenes u.c. Īpaši koši izceļas sarkanās un dzeltenās bārbeles, arī spirejas sniedz atsvaidzinošu akcentu. Vēlāk ziedēs flokši, hortenzijas, samtenes…
Pirmie skujeņi iegādāti pirms nedaudz vairāk nekā 20 gadiem no vairākām stādaudzētavām Talsu novadā. Vēlāk pārējos stādus Ilgita izaudzēja pati. Līdz ar to lielākā daļa dārza iemītnieku ir viņas pašas lolojums. Šī saikne ar augiem ir gandrīz mātišķa — redzot, kad kādam augam klājas grūti un tas sācis nīkuļot, viņa mēdz to pabaidīt ar izrakšanu, un augs patiesi saņemas.
Saimniece atzīst, ka viņas mīļākie ziedi ir tie, kas plaukst pavasarī. Tad šeit vērojams īpašs krāšņums — zied tulpes, narcises, krokusi u.c. Viena no dārza pērlēm ir īpašs kārkls, kura stumbrs ir sapīts un lapotne apgriezta bumbas formā. Jāpiebilst, ka formas šajās dobēs vērojamas ļoti dažādas — apaļas, ovālas, kantainas, trijstūrveida… Laika gaitā Ilgita dobes papildina un pamaina, līdz ar to šeit vienmēr ir kaut kas jauns, ko pamanīt. Lai gan modes tendences katru gadu mainās ne tikai apģērbu modē, bet arī dārzkopībā, Ilgita atzīst, ka neseko tām līdzi un dobes ierīko pēc savas gaumes un patikšanas. Ne viss šeit arī piestāvot. «Ir bijis, ka nopērku kaut ko jaunu, staigāju apkārt dobēm un beigās saprotu, ka šeit tas neiederas, un stādu atdodu kādam no bērniem.»
Kad vairākas nedēļas bija izteikts sausums, dobes nācās papildus laistīt, savukārt tagad, kad lietaināks periods, sākusies nākamā problēma — Spānijas kailgliemeži. Neskatoties uz izaicinājumiem, darbs dārzā ir Ilgitas terapija un sirdslieta. Šo sajūtu viņa vislabāk raksturo ar dzejas rindām, kas viņai kļuvušas par dzīves moto: «Mans prieks ir manas puķes./ Tāds kluss un vienkāršs prieks./ Caur to man krietni vieglāk šo dzīvi dzīvot tiek./ Jo cilvēks, kam ir puķes, kam puķes ziedus ver,/ Ar vienu kaut ko gaida, ar vienu kaut ko cer.» Šis cerību un gaidīšanas prieks ir tas, kas uztur dzīvīgumu «Dzintaru» sētā. Ilgita atzīst, ka dārzs ir viņas miers — no rītiem, kad viņa paveras uz savām dobēm pa logu, pazūd visas ikdienas raizes un turpmākajās dienas gaitās nekas un neviens vairs nespēj sabojāt viņas omu. Viņa stāsta, ka krāšņās dobes dažreiz apstājas apskatīt arī garāmbraucēji, jo īpaši, par ko pārsteigta Ilgita, — vīrieši.
Tiek pabaroti arī vēderi
Pēc krāšņo dobju apskates saimniece piedāvā mums doties tālāk un aplūkot arī viņas dārzus un siltumnīcas. Acis ieplešas izbrīnā, aplūkojot ārkārtīgi bagātīgās dārzu dobes un četras siltumnīcas. Nav pat iespējams uzskaitīt visu, kas šeit tiek audzēts. Tajā skaitā ir dārzeņi (tomāti, gurķi, kartupeļi, sīpoli, zirņi, pupas, burkāni utt.), zaļumi (salāti, dilles utt.), neizpaliek arī dažādas ogas — zemenes, vīnogas, saldie ķirši…
Viņa siltumnīcās izmanto pārbaudītas metodes, piemēram, gurķu un tomātu dobēs ieklājot nopļauto zāli, kas palīdz saglabāt mitrumu un mīkstina zemi. Pērn pārsteigumu sagādāja nejauši iesējies arbūzs, kurš rezultātā izauga aptuveni septiņu kilogramu brangs. Tas vēlreiz pierāda, ka šī zeme ir pateicīga par Ilgitas un viņas ģimenes rūpēm.
«Dzintari» ir vieta, kur pulcējas visa kuplā ģimene — trīs bērni, seši mazbērni un viens mazmazbērns. «Esmu laimīga, ka bērni dzīvo tepat, Talsos, un neviens nav devies prom, svešumā. Mātei tā ir lielākā laime. Ko gan vēl es varētu vēlēties?» ar mīlestības pilnām acīm teic Ilgita. Mazbērni gandrīz katru dienu dzīvojas pie vecvecākiem, spēlējas ārā un bauda dārza gardumus.
Savulaik iekoptās ziedu dobes mājas priekšā Ilgita veltīja Latvijas simtgadei, jo uzskata, ka skaistums jārada nevis sevis izrādīšanai, bet gan kopējam priekam. Viņas skatījums ir dziļi patriotisks un iedvesmojošs: «Cik gan skaista būtu Latvija, ja katrs iekoptu savu sētu, vai ne? Cilvēkam jau nav jādzīvo pilī, lai radītu skaistumu un sakoptu vidi sev apkārt.»
#SIF_MAF2026
