E-avīze mājaslapā ir pieejama, taču mobilajās lietotnēs (Android un iPhone) tā pašlaik nedarbojas — strādājam, lai to drīz atjaunotu. Atvainojamies par neērtībām!
E-avīze Abonē
E-avīze Abonē

Trombonists ar neatkārtojamu balss tembru

Agnese Kuplēna

Autors

Šodien, 12:12

Trombonists ar neatkārtojamu balss tembru
«Man patīk mājās un izbaudīt to, kas ir nopļauts, izravēts vai iestādīts. Paskatīties, vai kociņš šogad nomirs vai izdzīvos. Izaicinājumu pietiek tāpat,» saka Intars Busulis. Foto: Edgars Lācis

Intaru Busuli zina pat tie, kuri nemaz viņa dziesmas neklausās, bet tas neliek viņam skatīties no augšas, — tas viņu nepadara par zvaigzni. Savā būtībā Intars ir vienkāršs puika no Talsiem, kurš nekaunas par to, ka kaut ko kādreiz varbūt nemāk vai nezina, kurš atklāti var pastāstīt par grūtībām, kam gājis cauri, un «podiem, ko gāzis». Viņš netiecas pēc pārpasaulīgām lietām, bet prot izbaudīt, kas viņam ir dots — skatuve, cilvēku mīlestība, kupla ģimene un viņa mīļie Talsi.

— Kas ir tavi Talsi?

— Esmu te dzimis, tā ir svarīgākā lieta, man liekas. Audzis vairāk gan pie Talsiem, pie gaļas kombināta Ģibuļu pagastā, bet jebkurā gadījumā tādi pusapzinīgie pusaudžu gadi pavadīti Talsos, mūzikas un mākslas skolā. Un esmu te pavadījis katru nedēļas nogali 90. gados, kad bija klubi, viss bija vaļā un nebija neviens jaunietis aizbraucis prom. Talsos vienkārši bija kā skudru pūznī. Man ir ļoti labas atmiņas. Vislabākie gadi. Tagad arī ir, vēl turpinās.

— Daudz nedarbu darīts tajās Talsu ielās un pagalmos?

— Šis tas gadījies. Esam bijuši klāt visās jaunceltnēs, skraidīts pa stāviem un lēkāts kūdras čupās no augstumiem. Padomju laiku paliekās esam spēlējušies un šaudījušies.

— Kas varbūt trakākais ir bijis, ko vecākiem nestāstīji?

— Es neesmu bijis tāds baigais demolētājs… Varbūt kādās sliktākās kompānijās šad tad iemaldījies. Aizņēmāmies kaut kādu automašīnu, paņēmām uz kādu laiku. Bet nolikām atpakaļ.

— Bērnībā, gāžot mazākus vai lielākus podus, varēji iedomāties, ka visi zinās tevi, ka tev būs savs soliņš…?

— Bērnībā es sapņoju spēlēt Berlīnes simfoniskajā orķestrī. Kad mācījos mūzikas koledžā, man tiešām bija plāns mācīties Luksemburgas mūzikas akadēmijā. Un tad spēlēt Berlīnes filharmonijā.

— Kur sapnis pazuda?

— Pazuda eksāmenā. Es nebiju vispār pārliecināts, ka man tas varētu arī izdoties. Klusa kaut kāda cerībiņa varbūt bija, bet skaļi neteicu, jo mums taču ir ticējums, ka nevar izmuldēties, jo tad nepiepildīsies. Es vēl joprojām to nedaru. Kaut ko virspusēji pasaku, bet, kādi man konkrēti ir plāni, es nesaku.

Visu sarunu lasiet 30. jūnija «Talsu Vēstīs» vai abonējot e-avīzi šeit: https://retalsi.lv/abone/