No nejaušības līdz grāmatai. Linda Leen. Introversijas
Nākusi klajā Lindas Leen pirmā grāmata, kurā apkopoti mūziķes angliski rakstīto dziesmu tekstu atdzejojumi latviešu valodā. Tos veidot un lasīt koncertos pirms dziesmu izpildīšanas oriģinālvalodā kļuvusi par īpašu, māksliniecei raksturīgu performances formu un konceptuālo pamatu izdevumam «Introversijas». Šajā grāmatā iekļauti divdesmit divu Lindas Leen autordziesmu tekstu atdzejojumi no mūzikas albumiem «Let’s Go Insane», «Chameleon», «Divi. Labākie dueti», «Digital Church», «Waves I/III», kā arī vēl neizdotu, bet koncertos atskaņotu dziesmu atdzejojumi un daži latviski radīti poēzijas darbi.
— Apsveicu ar pirmās grāmatas iznākšanu! Kā radās šī ideja par grāmatu?
— Pirms daudziem gadiem kāds jaunais pāris vēlējās ieaicināt kāzās savus viesus ar manas dziesmas «I do» piedziedājuma rindiņām un lūdza mani kā autori tās atdzejot. Pēc kāda laika atdzejoju visu dziesmu un eksperimenta kārtā koncertā nolasīju to, pirms izpildīju šo dziesmu oriģinālvalodā. Es tiešām jutu, kā zālē mainās emocionālā temperatūra, kad viss ir saprotamāks. Tomēr domāju, ka ne tikai tāpēc, jo mēs esam tā paaudze, kas angļu valodu jau pietiekami labi zina, līdz ar to tas, protams, ne tikai par tulkojumu ir stāsts. Tā ir kā jauna gan performances, gan dzejas forma. Tas ir koncepts.
— Tā tas attīstījās tālāk līdz grāmatai?
— Šis notikums ar jauno pāri atvēra durvis tam, par ko es nezināju, ka tas manī ir. Latviešu valoda kā mācību priekšmets man vienmēr patikusi, arī skolas laikā sacerējumi labi padevās. Bagātīga valoda man vienmēr šķitusi inteliģences pazīme — ja tu spēj runāt gan interesanti, gan raiti, lietot vārdu kā krāsu. Likās, ka uzrakstīt nebanālu, svaigu, aizraujošu un skanīgu tekstu dziesmai latviešu valodā tiešām nav vienkārši, tā ir pavisam cita specifika un valodas ritms. Šaubījos, vai man tas ir pa spēkam, tomēr latviešu valoda atdzejojumu kontekstā man ritēja tik viegli, ka es biju patiesi pārsteigta. Cilvēki ievērojuši, ka atdzejojumos izmantoju ikdienas valodā tik bieži nedzirdētus vārdus, piemēram, kāds senāks vai tikai literārajai valodai piesaistīts vārds. Es pat īsti nezinu, no kurienes tas nāk. Poēzijas process kļuva ļoti aizraujošs, manī pavērās šī šķautne, un es sāku atdzejot arī citas savas angliski rakstītās dziesmas. Tieši tā arī izveidojās mūzikas programma «Introversijas», kuru mēs ar Rihardu Lībieti definējām kā atvērto koncertprogrammu, proti — tā nekad nav pabeigta, tā visu laiku mainās, nāk klāt jaunas dziesmas un to atdzejojumi, kaut kas aiziet, turpina attīstīties.
Tomēr ar grāmatas izdošanu es ilgi vilcinājos. Doma par dzejoļu krājumu gan manī jau bija kādu laiku, jo tam vienkārši bija dabisks pieprasījums. Atdzejojuma lapiņas, kuras izmantoju koncertos, tika šad tad nočieptas (Smaida.) Saņēmu vēstules ar jautājumiem — kur var izlasīt, kur vēl paklausīties. Mana atbilde bija — koncertos. Daudzi ierosināja izdot grāmatu, bet man, kā jau māksliniekam un vispār cilvēkam, ir tā sajūta, ka iekāpt jaunā ampluā, īpaši, ja neesi vairs iesācējs un ir iestājies sava veida briedums, — tas nav vienkārši. Bet tad es tā padomāju — hmm, kā — es neesmu dzejniece? Esmu dzejniece kopš pirmās dziesmas, ko sarakstīju. Dziesma ir melodija plus poēzija. Vienlaikus — dzeja ir viena no augstajām mākslām, statuss «dzejnieks» šķita tik mākslinieciski elitārs un nesasniedzams, tā priekšā bija nedaudz bijības.
— Vai bija kas īpašs, atlasot tulkojamos tekstus?
— Man bija liels pārsteigums, kad īsi pirms «Introversijas» maketa nodošanas nejauši datorā uzgāju pirmā albuma «Let’s Go Insane» dziesmu tekstu latvisko versiju skices. Protams, tas bija pilnīgi cits cilvēks pirms 26 gadiem — citi apvāršņi, maksimāls ideālisms utt. —, bet izrādījās, ka atdzejošanas saknes ir vēl senākas. Tajā failā no 2001. gada es tekstus tulkoju. Atceros, kāpēc es toreiz apstājos, jo apzinājos — tiešs tulkojums poēzijā nestrādā. Tas ir cits stāsts, dzeju nevar iztulkot, to var tikai atdzejot. Es pat redzu, kurās vietās esmu nonākusi strupceļā un apstājusies. Tā nejaušība ar jauno pāri atdzīvināja iespēju, par kuru jau bija aizmirsusi. Šobrīd, protams, jau ir cita mentālā un radošā kapacitāte.
— Kā tagad raugāties uz atdzejošanu?
— Atdzejošanas procesā pa īstam izpratu, ko tas nozīmē. Kad grāmatnīcā apskatu, kurš ir atdzejojis konkrēto grāmatu, parasti rakstīts autors, bet atdzejotājs maziem burtiņiem. Pēc tā, kam es izgāju cauri, es sapratu, ka tas būtībā ir vēlreiz uzrakstīt grāmatu. Skaidrs, ka lielās līnijas, notikumi un koncepts ir, bet viss garšīgums ir jāsaraksta. Mākslas darbs jau nav tikai — kas tas ir, bet pat svarīgāk – kā tas ir. Tad jau varētu teikt, ka visas mīlestības dziesmas ir uzrakstītas, sakāmā sausais atlikums jau būtībā ir nemainīgs. Bet īpašais un unikālais ir tajā, kā tu to izdari, kā tu ar vārdiem spēj iededzināt cilvēkā to, ka viņš sajūt. Tas ir ļoti smalki. Liela cieņa atdzejojumu meistariem!
— Es šajā koncertā jūs ieraudzīju pilnīgi atšķirīgu no iepriekšējās Lindas Leen. Ir jūtams cits skatījums uz dzīvi, cits briedums, attieksme. Pati arī sajūtat atšķirību? Piemēram, interesanti bija tas, ka koncertu noslēdzāt ar jau sen zināmo «I Was a Lonely Girl», kas šodien skanēja pilnīgi citādi. Man bija sajūta, ka es šo dziesmu dzirdu pirmo reizi.
— Tā varētu būt. Viss mainās, attīstās. Es gan domāju, ka pats kodoliņš nemainās, mēs piedzimstam ar pamattrajektorijām, no kurām nevar izvairīties. Kaut kādā ziņā tas ir fatāli. Bet monētai ir divas puses. Kur ir ekstāze, galējā dievišķā izpausme, tieši tikpat uz otru pusi koordinātu sistēmā ir tas dziļums, kas ir reizē arī melanholija, tie bezdibeņi, kuros iekrīti. Bet atkal tieši tāpēc tu vari atpazīt gaismu tumsā un haosā un nest to citiem. Ja esi gaismā visu laiku, tu to nenovērtē. Kontrasts ir vajadzīgs, lai apjēgtu, ka esi laimīgs. Lai cik ļoti grūts bija šis gatavošanās process – dažādi tehniskie izaicinājumi koncertam, albumam, viss kara fons un ekonomiskā situācija —, rezultāts un brīdis uz skatuves ir ļoti skaists un tik pilnīgs, piepildošs. Un visu laiku jau ir tā — augšā, lejā. Tad tu atkal atdod sevi pilnīgi visu, man dažreiz ir sajūta, ka es knapi izdzīvoju. Un tas ir tas, kas nemainās. Mainās varbūt tas, ka es ļauju skatītājiem to visu ieraudzīt, jo es beidzot sāku tiešām nepastarpināti ņemt dzīves jēlmateriālu un izmantot to uz skatuves. Nebaidīties atklāt. Bet, lai to paņemtu pretī, arī vajag emocionālo inteliģenci. Tāpēc es tā mīlu savus klausītājus! Es zinu, ka tie, kas nāk uz maniem koncertiem, ir cilvēki, kurus dēvēju par HD jeb augstas izšķirtspējas cilvēkiem. Viņi spēj saprast, sajust, viņi tajā redz vērtību, viņi padzeras, veldzējas no tā. Ir pasaulē vēl kaut kas, kas virspusēji nepārskrien pāri, bet ir patiesi klātesošs.
