Latvijas piļu un muižu parki top pieejamāki visām cilvēku grupām
Augusta sākumā biedrība «Dārza pērles» mediju un tūrisma pārstāvjus aicināja pievienoties ekskursijai, kurā bija iespēja apmeklēt vairākas vietas, kur ar projekta atbalstu vide pielāgota tā, lai tajā būtu ērti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ģimenēm ar bērniem un senioriem. Kāpēc gan šādu iespēju neizmantot, ja ceļš ved skaistās Piebalgas virzienā, pa ceļam piestājot Salaspilī un Burtniekos?
Pirmā pietura — Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī
Tajā apskatāma viena no lielākajām dzīvo augu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā — 129 hektāru platībā aug ap 14 000 augu. Lai ar dārza teritoriju varētu iepazīties arī cilvēki ar redzes traucējumiem, tajā izvietotas taktilās kartes. Tās ļauj iegūt telpisku priekšstatu par apkārtējo vidi un dārza izkārtojumu, kā arī aptaustīt atlietas miniatūras ar dažādu koku un krūmu vainagu formām.
Par taktilajām kartēm gan nācies dzirdēt piebildes, ka tās vajadzēja veidot Braila rakstā, tomēr projekta īstenotāji skaidro — ne visi cilvēki ar redzes traucējumiem prot lasīt Braila rakstā. Šīs kartes vispirms paredzētas sabiedrības grupai, kurai redze pasliktinājusies dzīves laikā.
Šis gads botāniskajam dārzam ir īpašs — tiek atzīmēta 70 gadu jubileja. Tādēļ neskaitāmās dārza pērles bez maksas varēs apskatīt 5. septembrī jubilejās svinībās. Jāpiemin, ka dārza teritorijā darbojas arī dabas izglītības centrs «Botania», kurā iespējams aizraujoši izzināt augu valstību bērniem un jauniešiem interesantā veidā.
Turaidas muzejrezervāts
Turaidas muzejrezervātā papildināta taka, kas īpaši piemērota ģimenēm ar bērniem. «Bērni grib skriet, izzināt un pieskarties. Viņiem neder šaura ekspozīciju zāle, kur šādu iespēju nav,» teic parka pārstāve. Šeit interaktīvā veidā pastāstīts par parkveida ainavu, tās nozīmi dabā un dzīvniekiem, kas tajā mīt. Tāpat apskatāma kukaiņu viesnīca, kas ļauj uzzināt, kādās vietās katrs kukainis labprātāk apmetas un kāpēc tie visi ir svarīgi ekosistēmai.
Šeit redzama arī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pagājušajā gadā ieviestā zīme «Bioloģiski vērtīgs koks». Tas nozīmē, ka kokam ir gan dzīvā daļa, gan tā, kas savu mūžu jau nokalpojusi. Šādu koku nebūt nav jānozāģē, jo tajā mājvietu atrod daudz dažādu radību. Takā apskatāmas arī vērienīgas mežābeles, kādas senatnē nebija retums — viena no sešām sasniedz ap 16 metru augstumu. No parastajām ābelēm tās atšķiras ar gludām lapām bez pūciņas, dzeloņsmailiem dzinumiem un nelieliem, sūriem augļiem. Takā mīt arī reta vabole — lapkoku praulgrauzis, kas ir Eiropas dabas aizsardzības simbols un liecina par tīru vidi.
«Burtniekos šis ir tikai sākums!»
Muižas parks veidots 19. gadsimta eklektikas stilā. Parkā redzami itāļu renesanses elementi un ainavu dārzu iezīmes. Parka celiņu kopgarums ir vairāk nekā trīs kilometri. Vietā, kur šobrīd atrodas estrāde, kādreiz ir bijis augļu un sakņu dārzs. 1988. gadā estrādē notika Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokoperas «Lāčplēsis» pirmuzvedums.
Burtnieku muižas parku uztur un atjauno pašvaldība. Tur pamazām tiek atjaunoti apstādījumi, iekārtotas dobes, vadoties pēc vēstures liecībām, tiesa — daži jaunie augi aizvietoti ar tādiem, kas Burtnieku klimatam ir piemērotāki. Izveidoti informācijas stendi ar sešām taktilām planšetēm un audio gidu par parku un tā objektiem. Stendu informācija pieejama arī Braila rakstā latviešu un angļu valodā, bet parka objekti attēloti reljefā, lai tos varētu pilnvērtīgi iepazīt arī apmeklētāji ar redzes traucējumiem. Vides pieejamības prasībām pielāgots un atjaunots arī 255 metrus garš gājēju celiņš.
Oleru muižas mierpilnais šarms
Tālāk mūsu grupas ceļš veda uz Oleru muižu. Šeit jāsaka — ir vismaz divu tipu cilvēki: tie, kuriem patīk baltas, glancētas flīzes un perfekcionisms pavada ik uz soļa, un tie nedaudz trakie (labā nozīmē), kuri gatavi veltīt lielāko daļu mūža, lai pašu spēkiem atjaunotu senas celtnes, nebaidoties no smaga darba un putekļiem. Tādi ir Kārlis un Ieva Zemīši, kur pirms 30 gadiem sāka saimniekot Oleru muižā.
Liktenis gan nebija žēlīgs — 2000. gadā muižas galvenā ēka smagi cieta ugunsgrēkā, no tās palika pāri tikai ķieģeļu sienas. Bet katrā nelaimē ir arī sava svētība — vēlāk radās iespēja piesaistīt līdzekļus ēkas atjaunošanai. Tas ir nebeidzams process, lai gan padarīts jau neticami daudz. Saimnieki uzsver, ka viņu mērķis nav pelnīt ar muižu naudu, tomēr ik pa laikam šeit tiek uzņemti kāzinieki, kā arī izveidots viens dzīvokļa tipa apartaments nakšņošanai, kuram drīz pievienosies vēl viens apartaments. Saimniekiem ir svarīgi saglabāt muižā klusumu un privātumu, bet no telpu iznomāšanas nopelnītais tiek ieguldīts ēkas tālākā atjaunošanā.
Ieva mūs aizved uz projektā izveidoto apaļās formas dobi. Tajā sastādīti Latvijas dabā atrodamie augi, kurus harmoniski papildina atsevišķi dekoratīvie stādījumi.
Šeit vienkopus ikviens var apskatīt, cik bagātīga un daudzveidīga ir Latvijas augu valsts. Taču pie projektā paveiktā neviens neapstājās, tāpēc garām netika laista iespēja ieskatīties arī Ievas sakņu dārzā un augstajās dobēs. Nelielajā teritorijā izvietotas trapecveida koka piramīdas, pa kurām vijas puķzirnīši, un blakus sīpoliem, kabačiem, kartupeļiem, pētersīļiem un dillēm zied krāšņas puķes. Ieva skaidro, ka franču dārzos būtiska ir ne tikai praktiskā puse, bet arī estētika un kompozīcija — dārzu veido vairākos līmeņos, lai acīm būtu interesantāk. Dārzam jāspēj ne tikai pabarot, bet arī iedvesmot. Arī šeit augi izvēlēti tādi, kādi savulaik auguši pie Latvijas muižām un pilīm.
Tālāk uz Vecgulbenes pils parku
Pašvaldībai piederošajā teritorijā projektā atjaunots, šķiet, visvairāk no visām apskatītajām vietām — izveidota skaista rožu dobe, bet vides pieejamībai iegādāti soliņi, lai būtu kur piesēst tiem, kam jaunība jau aiz kalniem un ekskursija neizvērstos mūžīgās mokās. Mūsu gide gan pastāstīja, ka šo vietu iecienījuši arī paši mazākie un jaunieši — šeit nāk gan bērnudārzu grupiņas, gan pusaudži, gan kāds kungs, kurš regulāri ved sievu šurp pusdienot.
Ielūkojāmies arī atjaunotajā muzeja ēkā, kas ietilpst pils kompleksā. Tajā izvietota izstāde «Divi Jūliji», kas veltīta lietišķās mākslas meistariem Jūlijam Maderniekam (1870—1955) un Jūlijam Straumem (1874—1970). Unikālākie ekspozīcijas objekti ir Tebrīzā (Irānā) pēc Madernieka un Straumes metiem austi darinājumi. Šie eksponāti apvieno seno aušanas tradīciju ar inovatīvu meistaru metu interpretāciju.
Noslēgums Piebalgas «Vēveros»
Piebalgas «Vēveriem» ir vismaz 400 gadu sena vēsture: pirmoreiz dokumentos tie minēti 1601. gada zviedru revīzijā. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem un koku stādījumiem in situ (vidē un vietā, kur tie radušies), kopš 20. gadsimta 80. gadiem «Vēveros» izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet «Lejasvēveri» un «Jaunvēveri» ir mantinieku privātīpašums.
Mūsu viesošanās laikā notika nozīmīgs brīdis — tika atklāta jauna atpūtas vieta, kuras izbūvei izmantota vēsturiskās siena nojumes jeb brakas tipoloģija. Kas tā tāda? Tādos koka karkasos savulaik krāmētas siena gubas, un, tiklīdz tika sasniegts griestu augstums, jumtu bija iespējams pacelt augstāk, jo tas nav stabili piestiprināts.
To visu pavadīja aizraujošs stāstījums par senlatviešu dzīvi, iedzīvi un aušanas nozīmi tautsaimniecībā, kā arī tikko ceptas rudzu maizītes baudīšana ar svaigi kultu sviestu. Kā gan lai neiemīlas ekskursijā, kur nekas cits nav jādara, kā vien pēc citu izstrādāta plāna jāstaigā, jāklausās un jābauda? Līdz tikšanās reizei citreiz, Vidzeme!
Iepazīšanās vizīte tika organizēta projekta «Dārza Pērles ikvienam» ietvaros ar Interreg Igaunijas—Latvijas pārrobežu sadarbības programmas finansiālu atbalstu, veicinot iekļaujošu un pieejamu dārzu un parku tūrismu Latvijā un Igaunijā.
#SIF_MAF2026 #DārzaPērles
