Talsinieks Ainārs Mazjānis atklāj pasauli ceļā ar motociklu
Kad ikdienas rutīna un kovidlaika ierobežojumi fotogrāfam Aināram Mazjānim liedza ierasto darba ritmu, risinājums un jauns dzīves piepildījums tika atrasts uz diviem riteņiem. Sākotnēji nepieredzējušais motobraucējs, kurš pirms tam neinteresējās par tehnikas skrūvēšanu, nobrauca savus pirmos kilometrus un strauji atklāja moto ceļošanas īsto garšu. Šodien viņa kontā ir tūkstošiem kilometru pa Āzijas, Āfrikas un Eiropas kalnu ceļiem, paša veidots projekts «Big, Budget Adventure» un liela tieksme meklēt vietas, kur citi nav bijuši.
Aināru Mazjāni daudzi pazīst kā lielisku fotogrāfu, tomēr jau kovidlaikā moto ceļošana sākās kā viņa jaunā aizraušanās. Pirms pievēršanās tai, viņš spēkratus padziļināti nepārzināja. «Es jaunībā nebiju no tiem, kas skrūvē javiņas, un no mašīnām arī neko nesapratu, bet, ja ir interese, tu iemācies,» teic Ainārs. Pirmie soļi moto pasaulē sākās ar mācību stundu tepat, Talsos. «Nopirku pirmo mocīti un sapratu, ka tas ir paredzēts tikai ielai. Lai aizbrauktu uz interesantākām vietām, vajag tādu moci, ar ko var visur izbraukt. Tā kā var teikt, ka viss sākās ar to, ka nopirku nepareizo moci. Pēc tam nopirku jau pareizāku un vasarā noliku tiesības,» pastāsta Ainārs.
Jau tā paša gada rudenī viņš devās savā pirmajā lielajā braucienā uz Bosniju, saskaroties ar stingriem pandēmijas ierobežojumiem Eiropā. Pārsteigumi sākās jau tranzīta valstīs. «Iepēros valstīs, kur viss aizliegts, cilvēki nedrīkstēja palikt viesnīcās. Slovākijā, lai paliktu naktsmītnē, īpašnieks teica – ja atnāk pārbaudītāji, es arī te esmu darbinieks, remontēju viesnīcu, – un atļāva palikt.» Pēc šī brauciena āķis bija lūpā. «Šādā veidā ceļot no mūsu draugu grupas sāku es, un vēlāk mums ir bijuši dažādi kopīgi moto ceļojumi.» Pēdējā pusgada laikā šī ceļošana ietērpta arī kā projekts, kam dots nosaukums «Big, Budget Adventure». To radīja Aināra domubiedrs Arvīds Baranovs. ««Big, Budget Adventure» galvenā doma nav tikai ietaupīt uz motociklu glabāšanu. Mēs nopērkam salīdzinoši lētus, vecākus motociklus ar domu ar tiem pa posmiem aizceļot ļoti tālu. Tā kā mums ir ģimenes, bērni un darbs, nevaram vienkārši paņemt vairākus mēnešus brīvus un aizbraukt ceļojumā apkārt pasaulei. Tā vietā braucam, piemēram, divas nedēļas, atrodam vietējo moto entuziastu vai servisu, pie kura motociklu atstāt, un pēc dažiem mēnešiem atgriežamies un turpinām ceļu no tās pašas vietas,» pastāsta Ainārs, piebilstot, ka tādā veidā motocikli pa posmiem ir nonākuši arvien tālāk – piemēram, Grieķijā, Turcijā un tagad jau Armēnijas virzienā. «Tieši šī iespēja turpināt vienu lielu ceļojumu vairākos atsevišķos braucienos man šķiet svarīgākā šīs idejas būtība.»
Ceļošana ar vecākiem motocikliem gan pieprasa iemaņas tikt galā ar tehniskām likstām pašu spēkiem. «Pirmajā braucienā es nezināju, ka jāsamaina zobrati, ķēdes un gultņi – tas ir tāds mājasdarbiņš. Bet, ja neizdari mājasdarbiņu, esi spiests visu risināt uz ceļa, un tā jau ir daļa no piedzīvojuma. Tu esi spiests iemācīties vārstus regulēt vai nomainīt eļļu uz ielas,» atklāj Ainārs. Šāda improvizācija un spēja pielāgoties neprognozējamām situācijām kļuva par stabilu pamatu, lai dotos vēl tālākos ceļojumos ārpus Eiropas robežām.
Vjetnama kā sapnis
Tā kā braukšana no Latvijas prasa laiku – līdzvērtīgi skati, nebeidzami garš ceļš cauri Polijai –, Ainārs pārgāja uz konceptu aizlidot un izīrēt tehniku uz vietas. Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija brauciens uz Vjetnamu, kura iniciatore bija Aināra sieva Diāna. «Viņai bija sapnītis aizbraukt uz Vjetnamu, un es domāju – kāpēc gan nepamēģināt kaut ko citādāku, jo braukšana Āzijā ir citāda. Te Latvijā visi brauc ar lielākas kubatūras močiem, bet tur visi ir maziņi. Tu iemācies ar tiem citādāk braukt,» stāsta Ainārs. Ar vienu 250 kubikcentimetru mocīti «Honda» divatā ar sievu viņi pa Ziemeļvjetnamu mēroja aptuveni 1800 kilometru.
Ainārs kopā ar sievu Diānu starp Vjetnamas ielejām un kalniem. /Personīgā arhīva foto/
Vjetnamas ceļi izrādījās īsts sapnis. «Tur ir tikai līkumotie ceļi, jo uz bāņiem nevari braukt ar motociklu. Ceļi iet pa ielejas maliņu vai kalnam pāri, un tu astoņas stundas vienkārši visu laiku brauc pa līkumiem! Ja gājēji lēnām nopelna katru skatu, tad ar moci tas viss ir kā zem steroīdiem – visu laiku ir «vau, vau, vau!», lai gan trešajā dienā galva jau pierod un tev vairs nav tas vau efekts, jo esi tik daudz redzējis.»
Ainārs atzīst, ka latviešiem ir paveicies ar braukšanas apliecībām, kas ir derīgas arī tur, kamēr citiem draud 150 eiro sodi. Kā jau Āzijas valstī pieņemts, naudas norēķini lielākoties notiek skaidrā naudā. «Bez skaidras naudas tur nevar. Kad iemaini naudu, tu kļūsti par multimiljonāru, un vajag aptuveni nedēļu, lai ieietu tajā valūtā un saprastu, cik kas maksā,» stāsta Ainārs Mazjānis, norādot, ka vietējie ļoti pārsteiguši ar savu atvērtību. «Viņi visi ir ļoti jauki, nevar pat sakašķēties. Mājas ir ar skatlogiem, durvis neslēdz, un drošība ir tāda, ka vari atstāt moci pat ar atslēgām iekšā un neviens neaiztiks,» teic Ainārs.
Mantu apjomam, ko ņem līdzi, gan jābūt ļoti, ļoti minimālam. «Pilnīgi pietiek ar 30 litru somu un trim krekliem uz mēnesi. Kaut kādā ziņā ir tā, ka, ņemot daudz mantu, tu ņem līdzi savas bailes – bailes, ka būs auksts vai trūks drēbju, bet drēbes var izmazgāt,» pastāsta Ainārs. Lai gan atgriešanās mājās sniedz mieru, kaislība pēc jaunatklāšanas prieka dzen jau nākamajos plānos.
Lai arī Vjetnamā gandrīz visi ceļi ir asfaltēti vai betonēti, ja labi meklē, var atrast arī izaicinošākus ceļus motobraukšanas priekiem. Citreiz ceļi arī vienkārši beidzas jeb kalnos tie bieži tiek izskaloti tā, ka pabraukt vairs nav iespējams, un arī ar motociklu tālāk netikt. Kalnu skati, ielejas, rīsu lauki, ūdenskritumi – Vjetnamā arī atpūtas pauzes vienmēr ar skatu. /Personīgā arhīva foto/
Daba kā galvenais dzinulis
Dodoties tālākajos braucienos, Ainārs un viņa komanda cenšas izvairīties no pilsētām. «Tās vietas, kas nav iezīmētas kā apskates objekti, ir tikpat labas, vienkārši tur nav cilvēku, un ir forši, ka vari dabūt tādu dabas vietu tikai sev,» uzsver Ainārs. Nākotnes plāni ir vērienīgi. Arī tikko nesen noslēdzies brauciens cauri Turcijai un Kapadokijai. «Arī Irāna bija manā sarakstā, kur gribēju aizbraukt, bet redzams, kāda tur situācija pašreiz. Arī caur Krieviju pašlaik nejūtos tā, ka gribētu braukt, tāpēc lēnā garā virzāmies pa citiem ceļiem,» saka Ainārs. Tāpat padomā ir atgriešanās Marokā, lai brauktu pa smilšu kāpām rallija posmos.
«Dinozaura mugura» – tā sauc šo apskates vietu Vjetnamā, kur pa pašu kalna virsotni ved šaura taciņa. Pa to izbraucis arī Ainārs Mazjānis. /Personīgā arhīva foto/
Ainārs neslēpj, ka moto ceļošana ir kļuvusi par ļoti īpašu aizraušanos: «Kad tu sāc ceļot, ar to ātri vien saslimsti un apstāties ir grūti. Sākumā pietiek ar tuvākiem maršrutiem un vienkāršākiem braucieniem, bet ar laiku gribas doties arvien tālāk, redzēt ko neparastāku un piedzīvot ko jaunu. Ja kādreiz pietika paceļot pa Latviju un ar to juties piepildīts, tad tagad Talsos un apkārtnē teju katru ceļu jau zinu no galvas. Tāpēc arvien vairāk meklēju vietas, kur mazāk cilvēku bijuši, kaut ko citādāku un interesantāku.»
