Kādi ir tavi plāni 3. oktobrim? Uz šādu pavisam ikdienišķu jautājumu atbildei būtu jābūt skaidrai: «Iešu novēlēt.» Un tad ravēšu dārzu, braukšu uz veikalu, satikšos ar draugiem un vēl, un vēl. Tik daudz plānu pavisam viegli var satilpt vienā skaistā, rudenīgā sestdienā. Jā, brīvdienā. Bet arī brīvdienas mēs plānojam. It īpaši vasaras nedēļas nogales mēs protam saplānot savlaicīgi. Tās mūsu kalendāros mēdz izķert kā griljāžas ruleti vai medus kūku «Piena sētas» konditorejā.
Un vēlēšanas pavisam noteikti svarīguma ziņā izkonkurē visas tās sestdienas nodarbes, kas šķiet neatliekamas. Tāpēc ierakstu «vēlēšanas» ir vērts jau savlaicīgi ierakstīt savā kalendārā, jo neder attieksme: ja tajā dienā būs laiks, tad aiziešu līdz vēlēšanu urnai. Tas nav šīs dienas rezerves plāns, bet pirmais plāns.
Kāpēc? Atbildes vietā es varētu virknēt visas skaļās un bieži dzirdētās frāzes. Ja nevēlēsi, tava balss būs zudusi. Tā ir katra atbildība izvēlēties nākotni. Mums jāpriecājas, ka mums vispār IR šāda iespēja. Un vēl, un vēl. Šādas frāzes mediju telpā skan pirms katrām Saeimas vēlēšanām, un tomēr kaut kas daļu cilvēku attur šajā dienā to paveikt. Vai cilvēki nedzird? Neizprot aicinājuma jēgu? Nevēlas dzirdēt? Netic pārmaiņām? Ir noguruši? Visticamāk, kādam ir viens no šiem iemesliem, bet kādam vesela buķete.
Pirms rakstīju šo viedokļa rakstu, par to domāju vairākas dienas. Manā galvā vandījās jautājumi: ko vēl tādu iedvesmojošu varu pateikt? Vai vispār vajag kaut ko teikt? Vai vārdu nav jau par daudz, ja tie tik un tā diemžēl ne vienmēr skubina cilvēkus rīkoties?
Vēl es domāju par motivāciju. Kas liek cilvēkiem šajā dienā izvēlēties citas, šķietami svarīgākas nodarbes, lai gan vēlēšanas ir tikai reizi četros gados? Kādam traucē tas, ka ārā ir pārāk saulains, citam tas, ka līst lietus. Arī šādus argumentus eksperti min ik reizi, skaidrojot vēlētāju zemo aktivitāti. Un tieši vārds «motivācija» galu galā uzvarēja manā domu jūklī. Sapratu, ka šis vārds patiesībā ir viens no svarīgākajiem, kad domājam par vēlēšanām un izlemjam doties pie vēlēšanu urnām.
Motivācija ir tā, kas mums liek rīkoties. Tas, ka mēs pieceļamies, aizejam līdz vēlēšanu iecirknim, paņemam vēlēšanu zīmju komplektu, apsēžamies un padomājam. Varbūt vēlreiz padomājam. Un vēlreiz… Pārcilājam galvā visu, ko pirms tam esam dzirdējuši, lasījuši un redzējuši par vienu vai otru politisko partiju. Par paveikto un nepaveikto. Par solīto, izdarīto un neizdarīto. Un par savām iekšējām sarkanajām līnijām, jo izvēles brīdī tieši tās ir vissvarīgākās. Nevis tās, kuras pēc vēlēšanām velk, pārvelk, izdzēš un reizēm aizmirst politiķi. Manas sarkanās līnijas ir tās, kuras izvēles brīdī pasaka: šī partija nav pelnījusi manu balsi, manu uzticību. Tās pasaka «nē» tiem, kuru rīcība, vērtības vai līdzšinējie darbi pārkāpj robežas, kuras man ir svarīgas. Mans iekšējais kompass ir galvenā mēraukla. Un tam jābūt precīzam. Tādam, kas saskan ar manu sirdsapziņu. Galvenais, lai šis iemesls, motivācija, iekšējais kompass man būtu skaidrs, drošs un pārliecinošs. Lai tas nebūtu vēss, vienaldzīgs un atsvešinājies no valsts, kurā dzīvoju.
Kāds, šo lasot, iespējams, pie sevis nodomās: bet man nav motivācijas. Mani politika neinteresē, es neko no tās nesaprotu. Lai viņi, tie svešie, lemj un dara. Gan jau kāds cits novēlēs. Bet vai tiešām ir «viņi» un «es»? Vai tie cilvēki, kurus ievēlam, pēc tam nepieņem lēmumus par manu algu un nodokļiem, manu bērnu skolu, manu vecāku pensiju, manu ārstu, manu ceļu, manu drošību? Par to, kādā valstī pamostos nākamajā rītā pēc vēlēšanām un kādā gribu dzīvot ne tikai pēc četriem gadiem, bet arī krietni tālākā nākotnē. Tas nav viņu lēmums, bet mans, tavs, mūsu visu. Tāpēc pārjautāšu vēlreiz: kādi ir tavi plāni 3. oktobrī?
Linda Zalāne,
Latvijas Radio 1
pētnieciskās daļas žurnāliste
