No Aizputes caur Liepāju uz Rīgu – tāds bija ievērojamā ērģelnieka, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora un ērģeļu restaurācijas un uzstādīšanas eksperta Tālivalža Dekšņa (1946–2018) dzīves un darba ceļš. Šajās trīs pilsētās augustā un septembrī izskanēja viņa jubilejas atcerei veltītā cikla “Atspīdumi laikā” koncerti, pulcējot profesora audzēkņus, līdzgaitniekus mūzikā un jaunos talantus, kuri nes tālāk meistara vārdu un veikumu.
Latvija, darbs, ticība
“Tālivaldi Deksni raksturojošās vērtības viņa dzīvē bija Latvija, darbs un ticība, kas mijiedarbojās, cita citu papildinot,” saka viņa dzīvesbiedre, ērģelniece Edīte Alpe-Deksne. Uz tām tika balstīta nodibinājuma “Via Cultura” organizēto koncertu tematiskā struktūra. Aizpute – saknes, Liepāja – izaugsme un Rīga – profesionālā darbība, tās bija viņam nozīmīgās vietas.
Gabaliņš pa gabaliņam kā kaleidoskopā salicies E. Alpei-Deksnei, viņa norāda, ka nav tā, ka T. Deksnis būtu gremdējies atmiņās par dzimto Aizputi un skološanos Liepājā. “Divu gadu vecumā nonāca Sibīrijā, izvešanu pats lāgā neatcerējās,” viņa stāsta. Pēc atgriešanās Latvijā ģimene apmetās Vaiņodē, bet ļoti drīz pārcēlās uz Aizputi, lai dēls varētu gūt muzikālo izglītību. “Baznīca un mūzika bija divas lietas, kas vienoja abus aizputniekus – Tālivaldi Deksni un Pēteri Vasku. Pētera tēvs bija mācītājs, un Tālivalža tēvs bija kora vadītājs baptistu baznīcā, un viņi jau bērnībā muzicēja kopā,” klāsta E. Alpe-Deksne.
Liepājas mūzikas skolā T. Deksnis mācījās īsu laiku, drīz pārgāja uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā, taču Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles ērģeles radīja pirmo iespaidu par šo instrumentu, pie kura viņš pēc tam daudzkārt atgriezās un uzskatīja par skaisti skanošu un interesantu. T. Deksnis būtu labprāt dzīvojis un strādājis Liepājā, tomēr dzīve cieši saistījās ar Rīgu. “Ticība vijās cauri no bērnības, jo visos padomju gados ģimene nebaidījās būt baznīcā,” saka E. Alpe-Deksne. “Arī mācību laikā Liepājā viņam pārmeta iešanu uz baznīcu. Liepājā bija daudz pozitīvu iespaidu, tomēr arī ieteica doties ātrāk uz Rīgu, kur par viņu mazāk zinātu, jo Liepāja ir maza pilsēta.”
Latviešu mūzika T. Deksnim bija īpaši tuva. Tā bija ģimenes ieaudzinātā mīlestība pret Latviju, uzskata dzīvesbiedre. “Kurp vien viņš brauca koncertēt, teica, ka ar latviešu mūziku var izcelties, jo citi to nav dzirdējuši un spēlējuši, tā ir kaut kas svaigs un interesants,” viņa stāsta. T. Deksnis veicināja mūzikas sacerēšanu ērģelēm.
Tālivaldis Deksnis Aizputes luterāņu baznīcā. /Ulda Muzikanta foto/
Viņa atzīst, ka koncertcikls “Atspīdumi laikā” pagarina T. Dekšņa laiku, saskarsmi ar klausītājiem. “Viņš kā profesors vienmēr bija līdzās jauniem cilvēkiem. Katrs otrais Latvijas ērģelnieks ir viņa audzēknis. Cilvēki viņu atceras. To sajutu, uzsākot šo projektu, visi uzreiz izrādīja pretimnākšanu un atbalstīja. Kaut kas no šiem atspīdumiem turpina dzīvot un būt,” pauž dzīvesbiedre.
Jau Mūžībā aizsauktais liepājnieks Lotārs Džeriņš bija pirmais, kas pabeidza Mūzikas akadēmijā jauno maģistra programmu ērģeļspēlē. “Viņus ar Tālivaldi saistīja lieliska sadarbība kā kolēģiem. Lotārs Liepājā iedibināja starptautisko ērģeļmūzikas festivālu, kas bija viens no interesantākajiem Latvijā. L. Džeriņš savukārt Liepājā kā pedagogs izaudzināja jaunās ērģelnieces, kuras šo darbu turpina. Līga Šteinberga, Maija Zaķis un Līga Dejus, kura absolvēja maģistrantūru pie T. Dekšņa, tā simboliski noslēdzot apli,” pastāsta E. Alpe-Deksne.
Dekšņa miers
Ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja pie T. Dekšņa mācījās bakalaura un maģistra programmā. Pirmā sastapšanās ar profesoru notika Rēzeknes mūzikas koledžā, 3. kursā. “Biju pianiste, bet ļoti patika ērģeles un sāku mācīties. Kad uzzinājām, ka brauks profesors no Rīgas, mēs visi trīcējām, kas nu būs. Taču meistarklasē sapratām, cik jauks un vienkāršs viņš ir. Protams, prasīgs, jo pirmajā vietā ir mūzika. Viņš mācēja radīt studentam labu auru, lai nebaidītos, iedvesa mieru ar smaidu un humoru,” pastāsta ērģelniece.
Iestājusies Latvijas Mūzikas akadēmijā, D. Jaunzeme-Portnaja bija ļoti laimīga, ka T. Deksnis paņēma par savu audzēkni, jo togad iestājās veseli septiņi ērģelnieki. “Viņš mēdza studentus ar savu automašīnu aizvest uz kādu baznīcu pirms eksāmeniem izspēlēties un parādīt, ka viens un tas pats skaņdarbs uz dažādiem instrumentiem skanēs atšķirīgi, un kā pielāgot, lai pašam patīk un lai komponista iecerēto spētu iznest pasaulē. Profesors ērģeles Latvijā ļoti labi pārzināja, jo visur bija spēlējis un redzējis tās no iekšpuses. Brīnījos, kā viņš visu paspēj. Gan pats muzicēt, gan nodarboties ar pedagoģiju un vēl aprūpēt instrumentus pat Latgales tālākajos nostūros. Vienmēr bija smaidīgs, gatavs darbam un klātesošs uz simt procentiem,” viņa pastāsta.
Ērģelniece Larisa Bulava Mūzikas akadēmijā mācījās par pianisti, un bija jāapgūst otrs radniecīgais instruments. “Profesors uzmanīja fakultatīvos studentus un nāca uz ieskaitēm. Man no tā bariņa, cik sapratu, padevās vislabāk. Un ceturtajā kursā tika izteikts priekšlikums, vai es negribu pāriet uz ērģelēm. Profesors mani atbalstīja, pārņēma manu vadību un sagatavoja eksāmeniem. Turklāt uzreiz iestājos maģistrantūrā un tikai pēc tam bakalaura programmā. Profesors man uzticējās,” viņa atminas.
D. Jaunzeme-Portnaja teic, ka T. Deksnis ar studentiem daudz nerunāja. Pateica divus teikumus, un bija skaidrs, kas ir kas. “Strādājot ar skaņdarbiem, viņam patika pieķerties kādam mazam posmiņam, pat taktij. Vēlreiz un vēlreiz, esmu jau tuvu asarām, bet profesors iesaka pamēģināt vēl citādi. Viņš nekad nepacēla balsi un neteica, ka mana spēle nekam neder. Atceros to takti, ko toreiz malām, un tagad es saprotu, kā tā ir jāspēlē,” viņa atzīst. “Viņš ticēja savam skolniekam līdz pēdējam akordam,” saka L. Bulava. “Tajā pašā laikā prasīgs, bet mācēja to pasniegt tā, ka nejūties zem viņa spiediena. Mēs neatļāvāmies iet uz stundu nesagatavojušies, bija milzīga cieņa pret profesoru, kurš par mums stāvēja un krita.”
Pēc labi padarīta darba bieži vien T. Deksnis teica – un tagad uz kafejnīcu! “Profesors zināja, kā studentiem ir ar naudu, un uzsauca smalkmaizīti. Bieži vien tā notika pēc eksāmeniem, un tad pie kafijas tases pārrunāja, ko nākamo varētu spēlēt,” atceras D. Jaunzeme-Portnaja. Rūpes par audzēkņiem uzsver arī L. Bulava. “Mēģinājums beidzas divos naktī. Vai jūs tiešām tiksiet mājās? Cikos jūs būsiet mājās? Teicu, ka ap pustrijiem būšu. Pustrijos ir zvans un jautājums, vai jūs esat mājās, vai viss ir kārtībā? Brīnišķīgs, sirsnīgs cilvēks. Laikam Sibīrijas rūdījums dod cilvēkiem viedumu un pārpasaulīgo mieru, kas viņā bija, neskatoties uz to, ka dzīve uzliek pārbaudījumus,” domā ērģelniece.
Jābūt radošam, dzirdošam, nevajag padoties apjukumam – tā T. Deksnis spēja atrisināt jebkuru problēmu. “Mēs, studenti, bijām iesākuši teikt – Dekšņa mierā, jo viss vienmēr bija paveikts izcili,” atklāj D. Jaunzeme-Portnaja.
Laiks šķita bezgalīgs
Miers varētu būt no ģimenes mantota rakstura īpašība, domā E. Alpe-Deksne. “Viņš bija mierīgs, likās intraverts, bet, ja bija mērķis, tad uz to gāja, sasniedza un izdarīja,” viņa stāsta un atgādina notikumu no ērģelnieka bērnības, ap 12 gadu vecumu. Viņam Aizputē paprasīja dievkalpojumā dziesmas nospēlēt uz harmonija. T. Deksnis iepriekšējā vakarā izspēlēja visu dziesmu grāmatu, jo nevar zināt, kuru korāli var palūgt. “Darba spējas bija milzīgas. Visu darīja kapitāli. Ja mājās vajadzēja plauktiņu pielikt, es zināju, ka uz tā varēs likt jebko – nenokritīs,” atceras dzīvesbiedre. T. Deksni saistīja tehniskas lietas, bērnībā pats bija saremontējis vecu flīģeli, patika motocikli. “Mums vienmēr mājās bija jaunākā veida videokameras, fotoaparāti un datori. Domāju, ka Tālivaldis bija viens no pirmajiem mobilā telefona abonentiem. Tehnoloģijas viņa dzīves laikā ļoti strauji ienāca, un to visu labāko arī vajadzēja,” stāsta E. Alpe-Deksne. Tāpat arī mūzikā – visam sekoja līdzi, klausījās un mācījās, neiegrima pašapmierinātībā un nejutās visuvarens un zinošs.
D. Jaunzeme-Portnaja par ceļamaizi visai dzīvei paņēmusi profesora padomu, ka pie instrumenta jānāk labā garastāvoklī un kā baltai lapai, tad viss izdosies. Lai kas dzīvē notiktu, nevar nākt sapīcis vai noskumis. L. Bulava atzīst, ka T. Deksnis ar savu piemēru rādīja, ka galvenais ir mūzika un, vai tev ir ko pateikt, jo pareizās notis var iemācīties.
T. Deksnis strādāja ļoti vēlās nakts stundās. “Laiku nežēloja, varēja darīt līdz trijiem četriem un tad pagulēt, tas, protams, veselību neietekmēja pozitīvi,” saka E. Alpe-Deksne. “No rīta pavaicāju, ko tu darīsi, un viņš uzskaita to, to un to. Es racionāli paskaidroju, ka tas viss aizņems daudzas stundas un vienā dienā nevar paspēt. Viņš pat sadusmojās – nu, kāpēc tu tik pesimistiski! Viņš mēdza pazust laikā un labticīgi cilvēkiem solīja, ka paspēs. Tā bieži gāja ar ērģeļu labošanas projektiem, jo strādāja viņš pamatīgi un tad reizēm iestrēga. Tā bija, ka viņam bieži likās, ka laiks ir bezgalīgs un vēl daudz ko varēs darīt.”
#3K
