Grāmatu vairs ne vienmēr tur rokās. To var klausīties automašīnā, pastaigā, gatavojot vakariņas vai vakarā aizvērtām acīm. Vienam audiogrāmata ir ērts veids, kā saspringtajā ikdienā tomēr tikt pie literatūras, citam – iespēja turpināt lasīt laikā, kad redzes pasliktināšanās vai citas grūtības drukātu tekstu padarījušas nepieejamu. «3K» skaidroja, cik plašas iespējas latviešu valodā vispār ir tiem, kuri izvēlas literatūru uztvert ar ausīm.
Divi tūkstoši grāmatu – daudz vai maz?
Viena no vietām Liepājā, kur pieejamas audiogrāmatas, ir Dienvidrietumu bibliotēka. Vadītāja Ilze Kārkliņa raksturo, ka agrāk šis pakalpojums bijis tādam kā slēgtajam klubiņam – lielākoties cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Pēc izmaiņām Autortiesību likumā pielāgoto literatūru var saņemt plašāks cilvēku loks. «Ja cilvēks atnāk uz bibliotēku un saka, ka redzes problēmu dēļ vairs nevar labi izlasīt drukātu tekstu, bet vēlas turpināt lasīt citā veidā, viņš aizpilda reģistrācijas veidlapu un pats apliecina, ka atbilst nosacījumiem pielāgotās literatūras saņemšanai,» stāsta bibliotēkas vadītāja. Vienlaikus lasītājs uzņemas atbildību audiogrāmatu neizplatīt tālāk internetā, jo jāievēro autoru tiesības. Bibliotēkā pieejama ne tikai audioliteratūra, bet arī grāmatas lielajā drukā un Braila rakstā. Bibliotēkas vadītāja saka – svarīgākais ir tas, ka cilvēkam paliek iespēja lasīt pat tad, ja ierastajā veidā tas vairs nav iespējams.
Pa kreisi grāmata mums ierastā formā, pa labi – ierunāta kompaktdiskā. Lasītājiem pieejama arī jaunākā literatūra. /Egona Zīverta foto/
No vienas puses, mūsdienās audiogrāmatas šķiet arvien ierastākas. No otras – latviešu valodā izvēle nebūt nav liela. I. Kārkliņa zina teikt, ka pieejams ap diviem tūkstošiem audiogrāmatu. «Tas nav pārāk liels piedāvājums,» viņa vērtē. Grāmatas lielākoties ieskaņo Latvijas Neredzīgo bibliotēkas ierakstu studijā Rīgā. Ilze kā labu piemēru min Lietuvu, kur vairāk iesaista brīvprātīgos, kas ielasa grāmatas, tādējādi piedāvājumu paplašinot. Iepriecinoša ir ziņa, ka Latvijas Neredzīgo bibliotēkā atvērs vēl vienu ierakstu studiju, kur plānots aicināt palīgos brīvprātīgos. Bet ar visu to citas bibliotēkas lasītājs ar redzes traucējumiem nevar vienkārši izvēlēties un «pasūtīt», kuru darbu vēlētos kā nākamo saņemt audio formātā. To izlemj Latvijas Neredzīgo bibliotēka.
I. Kārkliņa stāsta, ka ierakstu studija Rīgā darbojas jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Sākumā bijuši lenšu ieraksti, pēc tam kasetes, vēlāk diski, bet tagad – digitālie faili. Līdz ar katru tehnoloģiju maiņu jādomā arī par to, kā saglabāt iepriekš ierakstīto un pārnest to jaunā formātā. Dienvidrietumu bibliotēkā vēl arvien sastopami lasītāji, kuri klausās diskus, jo ne visiem mājās ir internets vai pieejamas jaunākās tehnoloģijas. Taču pašlaik visbiežāk izmantotais formāts ir USB zibatmiņa. Grāmatas tajā ieraksta, ievieto īpašā aploksnē un var pat bez maksas nosūtīt lasītājam, piemēram, uz pansionātu vai citā Latvijas vietā. Tas ir valsts apmaksāts pasta pakalpojums cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Bibliotekāra darbā reizēm jābūt arī mazliet tehnoloģiju konsultantam. Audiogrāmatas var ierakstīt cilvēka telefonā vai planšetē, taču katra ierīce ir citāda.
«Man ir jāatklāj katrā telefonā, kā tas cilvēks var veiksmīgi to grāmatu atrast un klausīties,» stāsta I. Kārkliņa.
Pieeja esot ļoti individuāla. Jāpiebilst, ka bibliotēkas lasītāji ar redzes traucējumiem var attālināti izmantot bibliotēkas digitālos resursus un iespēju audiogrāmatas saņemt elektroniski, t. i., paši lejuplādēt bibliotēkas audiogrāmatu lejupielādes sistēmā «Balss».
Dienvidrietumu bibliotēkā ir ierīce, kurā iespējams ievietot drukātu tekstu. Ierīce to skenē un nolasa balsī, turklāt tekstu iespējams arī ierakstīt un saglabāt. Tas gan nav tas pats, kas profesionāli ierunāta audiogrāmata. /Egona Zīverta foto/
Sūta grāmatas arī pa pastu
Dienvidrietumu bibliotēkai ir ap sešsimt lasītāju, kuri izmanto pielāgoto literatūru. Ne visi izvēlas tikai audio – daļa klausās grāmatas, bet izmanto arī izdevumus lielajā drukā. Aptuveni puse šo lasītāju pakalpojumu saņem attālināti – pansionātos, citās bibliotēkās un ārpus Liepājas. Pašā bibliotēkā regulāri nākot ap diviem simtiem un nedaudz vairāk vietējo lasītāju.
Viens no izplatītiem stereotipiem ir, ka audiogrāmata tomēr nav «īsta lasīšana» un klausoties teksts paliekot atmiņā sliktāk. Ilzes pieredze ar bibliotēkas lasītājiem to neapstiprinot. Arī cilvēki, kuri visu mūžu lasījuši drukātas grāmatas, uz audio formātu pārejot samērā viegli. «Es pati arī klausos un nejūtu nekādas uztveres atšķirības – vai tas ir rakstītais teksts, vai klausies,» teic I. Kārkliņa.
Turklāt daļai cilvēku tieši audio var būt vispiemērotākais veids, kā tekstu uztvert. Tas īpaši attiecas uz bērniem ar disleksiju un citām lasīšanas grūtībām. Ilze stāsta, ka audio atbalstu sen izmanto logopēdijā, jo bērnam, kurš tikai mācās lasīt vai kuram drukātā teksta uztvere sagādā grūtības, klausīšanās var palīdzēt saprast saturu un neatpalikt mācībās. Dienvidrietumu bibliotēka sadarbojas ar atsevišķiem logopēdiem, kuri bērnus ar lasīšanas grūtībām nosūta uz bibliotēku, lai viņi varētu izmantot audiogrāmatas. Daļa bērnu šo iespēju arī izmanto. Pieejami arī jaunāki bērnu literatūras darbi audio formātā.
Ilze gan atzīst, ka bērnu pagaidām nav ļoti daudz. Viņasprāt, te atkal izšķiroša ir informācija – jo vairāk par šādu iespēju zinās skolotāji, bibliotekāri, logopēdi un vecāki, jo vairāk bērnu to izmantos.
Patīk gan biogrāfijas, gan detektīvi
Vienu absolūti iecienītāko žanru I. Kārkliņa nosaukt nevar. Gaumes esot tikpat dažādas kā paši cilvēki. Daļai patīk ceļojumu literatūra, taču tās piedāvājums ātri tiekot izsmelts. Ļoti pieprasītas esot biogrāfijas un autobiogrāfijas par pazīstamiem cilvēkiem. Patīk arī latviešu autoru darbi – dzīvesstāsti, attiecību tēmas, stāsti par Latvijas laukiem. Tajā pašā laikā klausītāji labprāt izvēlas arī skandināvu detektīvus.
Pārsvarā audiogrāmatu piedāvājumā ir daiļliteratūra. Nozaru literatūras ir maz – pa kādam psiholoģijas vai reliģijas izdevumam, biogrāfijām, taču kopumā izvēle šajā ziņā esot ierobežota.
Un tas ir viens no galvenajiem trūkumiem – audiogrāmatu lasītājam nav tādas pašas izvēles kā cilvēkam, kurš var aiziet pie plaukta un paņemt jebkuru drukāto izdevumu. Pēdējos gados situācija pamazām uzlabojas, taču visnotaļ lēni.
I. Kārkliņa stāsta: lai arī strauji attīstās balss sintēzes programmas jeb tehnoloģijas, kas pārvērš rakstītu tekstu audio formātā, tomēr līdz šim tas nav palīdzējis papildināt audiogrāmatu piedāvājumu latviešu valodā.
Klausīšanās ir būtiska valodas apguvē
Liepājas teātra aktrise Karīna Tatarinova ir izveidojusi Liepājas Radio teātri un nodevusi klausītājiem vairākas audioizrādes. Viņa gan īpaši uzsver – audiogrāmata un audioizrāde ir divas atšķirīgas lietas. «Bet, ja man jautā, kura ir vajadzīgāka, es teiktu – vajadzīgas ir abas! Audiogrāmatām mūsdienās noteikti ir sava vieta. Dzīves ritms ir tāds, ka cilvēkam bieži vien nav iespējas apsēsties un grāmatu izlasīt. Turklāt populārākās grāmatas bibliotēkās reizēm nemaz nav uzreiz pieejamas – uz tām stāv rindā. Tas gan, manuprāt, ir ļoti priecīgs fakts – ka cilvēki joprojām gaida rindā uz grāmatām.»
Taču audiogrāmata nav tikai ērtāks veids, kā literatūrai atrast vietu aizņemtā ikdienā. Daļai cilvēku tā ir iespēja turpināt lasīt vispār. K. Tatarinova spriež, ka audiogrāmata ir īpaši nozīmīga tiem, kuriem drukāto tekstu ir grūti vai vairs nav iespējams lasīt. «Daudziem vecākiem cilvēkiem ir redzes problēmas, citiem grūti nokļūt līdz bibliotēkai, un viņiem klausīšanās var būt daudz ērtāka. Manuprāt, audiogrāmatas var būt saistošas arī latviešiem, kuri patlaban atrodas citviet pasaulē. Tās var būt noderīgas arī cilvēkiem, kuri mācās latviešu valodu. Klausīšanās ir ļoti būtiska valodas apguves daļa, un grāmatas klausīšanās var palīdzēt gan valodas izjūtai, gan vārdu krājumam.»
Nora Sudmale sauc sevi par lielu audiogrāmatu klausītāju. Galvenais iemesls – viņa daudz laika pavada ceļā. «Braucot pie stūres, fizisku grāmatu lasīt nevaru un neko citu īsti arī darīt nevaru, tāpēc izmantoju laiku un klausos audiogrāmatas,» viņa stāsta. Pēdējā gada laikā proporcija starp fiziskajām un audiogrāmatām viņas ikdienā pat nosvērusies par labu klausāmajām, lai gan drukātās grāmatas Nora joprojām lasa.
Sākumā viņa izmēģinājusi dažādus žanrus – populārzinātniskas un pašpalīdzības grāmatas par psiholoģiju, paradumiem un personības attīstību. Taču, braucot ar automašīnu, kad uzmanība tomēr jāfokusē uz ceļu, šādu saturu bijis grūtāk uztvert. Tāpēc pamazām N. Sudmale pievērsusies daiļliteratūrai.
Pārsvarā Nora audiogrāmatas klausās angļu valodā, izmantojot platformu «Audible», kur tās iegādājas līdzīgi kā grāmatas interneta grāmatnīcā. Nora gan atzīst – pilnībā pāriet tikai uz lasīšanu un klausīšanos angliski viņa negrib. «Ir sajūta, ka valoda sāk noplicināties, ja klausās tikai svešvalodā,» viņa saka. Tāpēc fiziskās grāmatas labprāt izvēlas latviski – gan tulkojumus, gan latviešu autoru oriģināldarbus.
Viņas paziņu lokā audiogrāmatas gan vēl nav tik ierasta lieta. Daudzi klausās raidierakstus, taču N. Sudmale novērojusi, ka tas automātiski nenozīmē interesi arī par grāmatām audioformātā. Viens no iemesliem varētu būt cena – raidieraksti lielākoties ir pieejami bez maksas, savukārt kvalitatīva un jaunākā literatūra audiogrāmatu platformās bieži jāiegādājas vai jāabonē. Ir vēl kāda atšķirība no drukātās grāmatas. Fizisku grāmatu pēc izlasīšanas var iedot draugam un pateikt: «Man ļoti patika, izlasi arī tu. Ar iegādātu audiogrāmatu tā parasti nevar rīkoties – katram tā jāiegādājas vai jāabonē pašam.
Uzziņai
Vietnes, kur latviešu audiogrāmatas var atrast, iegādāties un klausīties: https://audiolasitava.lv/; https://audio-gramata.lv/audiogramatas/; www.klausitava.lv.
Autore: Ligita Kupčus-Apēna, «Kurzemes Vārds»
#3K
