Rīgas brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš viesojas «Novadnieku stāstos»

Stāsti, kuros netrūkst ne piedzīvojumu, ne pārbaudījumu — ar vienkāršību un sirsnību, kas nav zudusi, arī ieņemot atbildīgu amatu un ikdienā tiekoties ar augstākā līmeņa cilvēkiem. Tāda pēcgarša rojniekiem palikusi pēc tikšanās ar Rīgas brīvostas pārvaldnieku Ansi Zeltiņu Rojas bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā «Novadnieku stāsti».

Ja izlasa tikai oficiālo dzīves gājumu un darba pieredzi, tad droši vien var pat mazliet sabīties un bijīgi distancēties — Ansis Zeltiņš ieguvis bakalaura grādu Latvijas Jūras akadēmijā un maģistra grādu biznesa vadībā Salfordas Universitātē, no 2017. gada viņš ir Rīgas brīvostas pārvaldnieks, bet iepriekš ieņēmis a/s «Latvijas dzelzceļš» padomes priekšsēdētāja, SIA «Rīgas brīvostas flote» direktora un valdes locekļa amatu un vairāk nekā deviņus gadus vadījis VAS «Latvijas Jūras administrācija». Diplomātisko pieredzi ieguvis Latvijas Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā, Briselē, strādājot transporta nozares padomnieka amatā. 2024. gadā ievēlēts par Eiropas Ostu organizācijas priekšsēdētāju un šobrīd ir arī Bobsleja un skeletona federācijas prezidents. Iespaidīgi! Pats atzīst, ka pēdējo piecu gadu laikā ir «apaudzis ar visdažādākajām darīšanām, kas sāk noēst privāto laiku».

Lai arī viņš jau 26 gadus dzīvo Rīgā, par savām mājām joprojām sauc Roju.

Zeltiņš stāsta: «Rīga man nekad nav patikusi, un nedēļas nogalēs braucu uz Roju — man neko citu nevajag.»

Un to sajūt arī vietējie. Jums vajadzētu redzēt, ar cik sirsnīgu skatienu viņu sagaidīja Rojas bibliotēkā. Ne velti sarunā arī tika uzdots jautājums, kā viņam izdodas panākt, ka sievietes uz viņu skatās ar mirdzošām acīm un vīrieši par viņu runā ar lielu cieņu. Ansis atzīst, ka viņam nekad nav bijis svarīgi, ko citi par viņu domā vai kā viņš izskatās, bet darba jautājumos gan būtiski, lai viņu uzskatītu par uzticamu — ja ko sarunājis, tam jābūt izdarītam.

Nepatika pret rakstīšanu

Bērnībā Ansis neapmeklēja bērnudārzu, bet viņa ikdienu piepildīja daba un jūras krasts. No rīta ap deviņiem izgāja no mājas un atgriezās tikai ar tumsu, «darbības areāls» stiepās no vecās aptiekas līdz pat robežsargu kontrolētajai zonai. Lai gan tur bija žogs un stingra kontrole, zēni pamanījās līst iekšā, meklēt patronas un nodarboties ar dažādām blēņām, piemēram, spridzināt šīferi ugunskurā.

Atceroties skolas gadus, Ansis smejas, ka viņam bija izteikta nepatika pret rakstīšanu. Tā nav pārgājusi joprojām, tāpēc viņš visu cenšas paturēt prātā. Bet jau skolas laikā viņu interesēja medicīna un medicīnas enciklopēdija bija mīļākā lasāmviela. «Šķirstīju un lasīju par visādām slimībām, sākot no gonorejas līdz lenteņiem un vēl visādām lietām,» viņš smejas. Medicīna interesē joprojām, un vēlāk, strādājot uz kuģiem par otro palīgu, viņš pat bija atbildīgais par medicīnas pusi. Vēl ap gadiem 40 jokojis sievai, ja viņa gatava viņu uzturēt, viņš varētu beidzot studēt par ārstu. Pēc mācību pabeigšanas un rezidentūras «vēl desmit gadus varētu parullēt». Skolas laikā ķīmija šķita baigais sods, bet bez tās studēt medicīnu nevarēja. Viņš sāka meklēt, kur vieglāk iestāties un nejauši nonāca Jūras akadēmijā. «Man jūrniecība ļoti patīk, bet tas nav sapnis, uz kuru mērķtiecīgi esmu tiecies,» viņš atzīst. Zeltiņš ir pirmais ģimenē, kurš dzīvi saistījis ar jūru. Mācības palikušas atmiņā ar dzelžainu disciplīnu. «Ja neattaisnoti kavējumi — ar kāju pa pakaļu un ārā. Nenoliec eksāmenu — ārā! Jau iestājoties mums teica, ka akadēmijā nav vienas problēmas — mums nav nekādu problēmu ar atskaitīšanu!» viņš smīdināja klātesošos.

Pirmās ugunskristības

Savā pirmajā oficiālajā darbā viņš kuģoja pāri okeānam uz Hjūstonu. Darbavieta iespaidīga — 250 metru garš naftas tankkuģis. Viss izskatījās pēc sarežģītas rūpnīcas. «Iedegas lampiņa, un tev jāsaprot, ko tagad darīt. Teoriju par kuģošanu zini, bet katrā vietā pogas mazliet atšķiras. Pirmā reize bija īstas ugunskristības, manā maiņā kuģim bija jāatstāj osta. Vakars tumšs, apkārtne pilna ar naftas platformām un kuģiem, kas pārvietojās visos virzienos, viss midžinās, horizonts pilns ar visu iespējamo krāsu lampiņām… Bet saproti, ja zvanīsi kapteinim, viņš domās, ka esi idiots. Atskan telefons, tur no mašīntelpas zvana filipīnietis ar dzinēja troksni fonā — dzirdēju tikai bla, bla, bla…» Tomēr beigu beigās pirmo maiņu izdevās pavadīt veiksmīgi, drīz vien jau ceļš kļuva saprotams kā šoseja: «Kļūst skaidrs, kas bildē iederas un kas lieks. Tāpat jau drīz pilnībā saproti, ko filipīnietis ar akcentu troksnī tev saka.» Šī skola viņam iemācīja spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus un organizēt darbu atbildīgā vidē.

Savā kolorītajā stāstījumā Zeltiņš atcerējās pirmo satikšanos ar pirātiem, atvieglojumu, ka viņi reizē ar naudu nenospēra viņa paša tikko nopirkto portatīvo datoru, par kolēģiem, kas simulēja simptomus, lai tiktu pie tabletēm, bet Ansis viņus viltīgi «izārstēja», sakot, ka «tabletes beigušās, bet ir riktīgi labas injekcijas» — kaites acumirklī pazuda pašas no sevis. Un daudz citu kolorītu stāstu.

Antarktīda un gleznošana

Bet tad Satiksmes ministrija vēlējās mainīt veco sistēmu un meklēja vadītāju «no malas» ar profesionālu izpratni par jūrniecību. Zvans ar piedāvājumu startēt konkursā viņu sasniedza okeāna vidū. Atalgojums šķita jēdzīgs, un Ansis piekrita.

«Sākums bija līdzīgi kā pirmajā reize uz kuģa. Te nebija podziņu, bet jāvada kolektīvs, un diži no tā neko nesaproti. Lēnām šķetināju, un tā vairākus gadus vadīju Latvijas Jūras administrāciju.»

Bet par saviem šī brīža pienākumiem Rīgas brīvostā, viņš saka, ka ir kā buferis starp politisko vidi un praktisko darbu, ko veic ostas darbinieki. Ikdiena neprognozējama, nemitīga problēmu risināšana, vai tas skartu kolektīva iekšējos jautājumus vai ostas saimnieciskās lietas, un neskaitāmas tikšanās ar visdažādākajām pusēm — politiķiem un biznesmeņiem, kuri mēdz būt gan apmierināti, gan dusmīgi. «Paradokss ir tāds, ka es varētu nedēļu nogulēt Rojā, un, visticamāk, ostā nekas neapstāsies. Jo ir labi ievadīts darbs. Bet tas noēd diezgan daudz prāta un pacietības.»

«Tu esi daudz kur bijis, daudz piedzīvojis un redzējis — vai ir vēl kāds sapnis?» Ansim jautāja rojnieki. Viņš atklāja, ka gribētu ienirt Antarktīdā. Tokija, Tallina vai jebkura cita vieta pasaulē — ikdienā galamērķim neesot lielas nozīmes, ja ceļojuma mērķis ir saistīts ar darbu; viņš no tā nepaliekot ne priecīgāks, ne iedvesmotāks. Lai izvēdinātu galvu, patīk pastaigas kalnos, slēpošana, niršana, un reizi gadā viņš pieķeroties arī gleznošanai. Bet Anša Zeltiņa galvenais galamērķis katru nedēļas nogali paliek Roja, kur viņš var patiesi atpūsties no Rīgas un darba dunas.

#SIF_MAF2026