Notārs Indulis Šermukšnis: «Mantojuma plānošana nav gatavošanās dzīves galam»
«Nepaspēja» ‒ tā ir viena no frāzēm, ko notāri dzird no aizgājēja tuviniekiem, jautājot par testamentu vai mantojuma līgumu. Notārs Indulis Šermukšnis atgādina: testamenta sastādīšana nav gatavošanās dzīves galam, bet gan rūpes par savu tuvinieku mieru. Viņš aicina katru atbildēt uz jautājumiem: «Kas saņems manu mantu pēc aiziešanas? Ko tieši katrs saņems? Vai pēc manas nāves tuviniekiem būs skaidrs, ko es esmu gribējis?»
Notārs atklāj, ka pēdējo desmit gadu laikā cilvēku attieksme pret mantojumu lietu sakārtošanu uzlabojas. «Cilvēki kļūst juridiski izglītotāki, turīgāki, manta kļūst daudzveidīgāka ‒ nekustamais īpašums, uzņēmumi, ieguldījumi, manta vairākās valstīs. Arī ģimeniskās saites kļuvušas sarežģītākas ‒ vairākas laulības, bērni no dažādām attiecībām, nereģistrētas un reģistrētas partnerattiecības,» skaidro I. Šermukšnis. Pieaug pāru skaits, kas nestājas laulībās, līdz ar to pārdzīvojušajiem partneriem pēc likuma nekas nepienākas. To saprotot, cilvēki arvien biežāk vēlas paši kontrolēt rezultātu, nevis atstāt visu likumiskās mantošanas ziņā.
Bieži pēc tuvinieka nāves ģimenē sākas strīdi par to, kurš ir tuviniekam vairāk palīdzējis un pelnījis lielāku mantas daļu. Taču, ja nav noformēta aizgājēja griba, likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi un manta tiks sadalīta vienlīdzīgi neatkarīgi no ieguldītā atbalsta ikdienā. «Arī viena nedalāma vērtīga lieta var radīt lielas problēmas,» teic notārs.
Ne vienmēr pareiza ir doma ‒ ja testamenta nav, manta vienkārši paliks ģimenei. Likums nevar zināt, tieši kuram bērnam mantojuma atstājējs ir gribējis atstāt māju, kuram naudu, kuram ‒ zemi. Un šādā gadījumā mantinieki iegūst īpašumu domājamās daļas, un viss ir labi, ja mantojuma saņēmējiem intereses sakrīt, bet ja nesakrīt?
«Jāņem vērā, ka īpašuma daļas šķelsies: mantotāju bērni tās dalīs vēl sīkāk un tā tālāk, līdz neizbēgami kāds konflikts radīsies tīri dabiski, jo vienam interesēs pati manta, piemēram, māja, jo viņš tur dzīvo, bet vienam interesēs mantas vērtība, jo viņš tur nedzīvo,» teic notārs.
Kamēr mantojuma atstājējs ir dzīvs, viņš var atrisināt jautājumu ar vienu skaidru lēmumu. Pēc viņa nāves šo lēmumu viņa vietā vairs nevar pieņemt ne bērni, ne laulātais, ne notārs.
Ar ko testaments atšķiras no mantojuma līguma?
Mantošana var notikt pēc mantojuma līguma, testamenta vai likuma. Ja ir noslēgts mantojuma līgums, tam ir priekšroka pār testamentu, savukārt, ja nav ne mantojuma līguma, ne testamenta, notiek likumiskā mantošana.
Testaments ir mantojuma atstājēja vienpusējs rīkojums, kuru viņš var jebkurā laikā mainīt (vairāk aizsargā mantojuma atstājēju). Savukārt mantojuma līgums ir vienošanās ar mantinieku, no kuras vienpusēji nevar atkāpties (vairāk aizsargā mantinieku).
Notārs skaidro, ka testaments ir vairāk piemērots gadījumos, ja mantojuma atstājējs vēlas iecelt mantiniekus, bet vienlaikus saglabāt sev rīcības brīvību dzīves laikā mainīt savu lēmumu. Savukārt mantojuma līgums ir vairāk piemērots tiem gadījumiem, ja svarīga ir stabilitāte un garantija nākamajam mantiniekam. Mantojuma plānošanā ir iespējamas dažādas kombinācijas. Piemēram, mantojuma līgumu kombinēt ar uztura līgumu, kas nodrošina, ka vecumdienās būs aprūpētājs. Iespējams noformēt arī mantinieku atteikšanos no mantojuma par vai bez atlīdzības. Varianti ir dažādi.
Galvenā atšķirība starp testamentu un mantojuma līgumu slēpjas tiesiskajās sekās. Testaments ir vienpusējs rīkojums, kurā mantojuma atstājējs saglabā pilnīgu kontroli pār savu īpašumu – viņš to var brīvi pārdot, dāvināt vai ieķīlāt, kā arī jebkurā brīdī vienpusēji grozīt vai atcelt. Turpretī mantojuma līgums ir divpusējs līgums par labu mantiniekam, kurā mantojuma atstājējs labprātīgi ierobežo savu brīvību un atsakās no testamenta sniegtās elastības. Vispārējā gadījumā mantojuma līgums ir ierakstāms arī Zemesgrāmatā. Tātad mantojuma atstājējs vairs dzīves laikā nav tiesīgs ar nekustamu īpašumu rīkoties bez tā līgumiskā mantinieka ziņas. Jāpiemin, ka mantojuma līgums nepasargā īpašumu no mantojuma atstājēja kreditoriem, jo parādu gadījumā var vērst piedziņu pret šo mantu.
Būtiski pieminēt, ka testamenta vai mantojuma līguma sastādīšana automātiski neizslēdz tajā neminēto mantinieku iespēju pretendēt uz mantojumu. Ir jāievēro mantinieku tiesības uz neatņemamo daļu.
Testaments uzskatāms par atceltu arī tad, ja mantojuma atstājējs, kam nav bērnu, ir taisījis testamentu, un ģimenē vēlāk piedzimst bērns.
Kā noris mantojuma dokumentu sastādīšana?
I. Šermukšnis pastāsta, ka pie notāra cilvēkam jāatnāk ar savu vēlmi, nevis ar juridiski sagatavotu tekstu. Jāsaprot, kāds ir mantas sastāvs, kāds ir tuvāko radinieku loks un kādas ir vēlmes attiecībā uz mantas likteni pēc nāves. Notārs izskaidros, vai iecerētais vispār ir juridiski īstenojams, kādi ir iespējamie risinājumi, riski un kā tos mazināt, kādas ir izvēlētā risinājuma juridiskās sekas.
«Risinājumu izvēlas mantojuma atstājējs, jo viņš vislabāk pārzina situāciju ‒ savu mantas stāvokli, vēlmes un mantinieku intereses,» teic notārs.
Lai gan likums atļauj privātu testamentu, ko mantojuma atstājējs uzraksta ar savu roku un paraksta, tomēr ieteicams sagatavot notariāli apstiprinātu testamentu. Tas būs juridiski pareizs un saprotams, apliecinās, ka mantojuma atstājējs ir sapratis savas darbības nozīmi, un dokuments būs atrodams pēc mantojuma atstājēja nāves.
Cilvēkiem mēdz būt bail no vārdu salikuma «Publisko testamentu reģistrs», domājot, ka tuvinieki tūlīt varēs uzzināt testamenta saturu un sāksies strīdi par to, kurš saņem vairāk un kurš mazāk. Notārs mierina: reģistrēts tiek tikai fakts par testamenta esamību, nevis testamenta saturs. Informāciju no reģistra mantojuma atstājēja dzīves laikā drīkst saņemt tikai viņš pats. Tikai pēc cilvēka nāves notārs, kas ved mantojuma lietu, un mantinieki, var piekļūt testamenta saturam. «Savukārt privātu testamentu cilvēki reizēm paslēpj grāmatā starp lapām. Par to nezinot, mantošana notiek likumā noteiktajā kārtībā. Bet pēc tam šo testamentu atrod, un sākas tiesu darbi,» pieredzē dalās notārs.
Ko darīt, ja testaments vai mantojuma līgums ir sastādīts, bet mainās mantojuma sastāvs?
Notārs skaidro, ka ir vairāk novēlējumu veidi: visa mantojuma vai tā matemātiskas daļas novēlējums (piemēram, visu dēliem uz pusēm); legāts ‒ konkrētas mantas vai tiesības novēlējums (piemēram, automašīnu ‒ Jānim); kombinēts novēlējums (piemēram, visu saviem dēliem uz pusēm, bet māju sievai).
Pirmajā gadījumā princips ir vienkāršs ‒ testaments nav mantas inventarizācijas saraksts, kas obligāti jāpārraksta ikreiz, kad nopērk vai pārdod jaunu mantu. Gadījumā, kad testaments satur konkrētas mantas novēlējumu (legātu) – ja šīs mantas vairāk nav vai tā tiek aizstāta ar citu, testamentu vajag grozīt.
I. Šermukšnis iedrošina, ka nav jābaidās no izmaiņām testamentā, jo dzīve ir mainīga. Cilvēki šķiras un precas, piedzimst bērni, būtiski sarūk vai palielinās mantas apjoms. Īpaši notārs izceļ pārvākšanos uz citu valsti.
«Ja Latvijas pilsonis pastāvīgi dzīvo Anglijā, tas nenozīmē, ka mantojumu automātiski kārtos pēc Latvijas likuma. Noteiktos gadījumos būtu vērts atrunāt testamentā, ka mantošana tomēr notiek pēc Latvijas likuma.»
Kad testamentu sastādīt?
«Testaments ir viens no tiem dokumentiem, kuru vēlams sastādīt laikā, kad tas vēl nemaz steidzami nav vajadzīgs. Brīdī, kad tas kļūst steidzami vajadzīgs, dažkārt jau ir par vēlu,» teic I. Šermukšnis, aicinot sev uzdot jautājumu: «Ja es dzīves laikā neko nekārtoju, kas pēc likuma mantos manu īpašumu? Ja šis rezultāts jūs pilnībā apmierina ‒ visticamāk, nekas nav jādara. Ja neapmierina ‒ tad ir īstais brīdis sākt šo jautājumu risināt.»
Situācijas mēdz būt dažādas
Jautājot par spilgtākajiem piemēriem no prakses, notārs iepazīstina ar situācijām, kas atklāj gan iespējamos riskus, ja mantojuma līgums vai testaments nav izveidots, gan situāciju, kurā, sastādot testamentu, nav apzināti visi iespējamie dzīves pavērsieni.
«Manā ģimenē jau visi zina, kā es gribu»
Mantojuma atstājējam ir vairāki bērni un viens nekustamais īpašums. Viņš visu mūžu ir teicis, ka māja paliks tam bērnam, kurš tur dzīvo, uztur īpašumu un rūpējas par viņu. Pārējiem bērniem par to ir zināms, un dzīves laikā neviens neiebilst. Testaments netiek sastādīts. Pēc nāves situācija mainās. Sākas nevis strīds par to, ko tēvs bija teicis, bet par to, kādas katram ir juridiskās tiesības. Rodas kopīpašums, sarunas par kompensācijām, īpašuma vērtību, iespējamu pārdošanu utt.
«Ģimenes vienprātība cilvēka dzīves laikā vēl nenozīmē vienprātību pēc viņa nāves. Tieši tāpēc svarīgas vēlmes ir vērts ne tikai pateikt, bet arī juridiski noformēt.»
«Meita jau tēvu no mājas neizliks»
Pēc mātes aiziešanas aizsaulē saskaņā ar testamentu māju manto meita. Mātes laulātajam (meitas tēvam) nekas netiek novēlēts, un viņš arī nemanto, jo viņam ir ļoti labas attiecības ar meitu. Meita nomirst pirms tēva – pēc viņas manto viņas vīrs un bērni. Mantinieku attiecības ar tēvu nav tādas, kādas tās bija meitas dzīves laikā. Laika gaitā tās vēl vairāk pasliktinās un tēvs tiek izlikts no mājas, jo viņam tur nekas nepieder.
«Mantojuma plānošanā ir svarīgas ne tikai ģimenes attiecības, kādas tās ir, testamentu veidojot. Ģimenes attiecību dinamika ir mainīga, un, taisot testamentu, tā ir jāņem vērā, lai pasargātu tos, ko noteikti vēlaties pasargāt.»
#SIF_MAF2026
