Saeimas vēlēšanas notiek ik pēc četriem gadiem, bet katru reizi ir sajūta, ka tās pienāk arvien ātrāk. Laikam to varētu salīdzināt ar vasaras periodu, kad vēl aprīlī, saules apspīdēts un laimīgs, stāvi savā dārzā ar grābekli rokā un domā, ka viss vēl ir tikai priekšā, bet jau pēc brīža attopies septembrī ar to pašu grābekli. Tādā pašā karuselī paiet arī četri gadi, un jau atkal balsstiesīgajiem iedzīvotājiem jādodas pie vēlēšanu urnām. Varētu teikt, ka Latvijā nav nekā punktuālāka un stabilāka par rudens iestāšanos un vēlēšanu cikliskumu.
Esmu vienmēr domājis par iemesliem Latvijas kā kolektīvas valsts nespējai kļūt par līderi kādā no nozarēm, kas nodrošinātu augstāku vietu Eiropas Savienības statistikas tabulās. Varbūt iemesls ir meklējams ne tikai vidējā latvieša mentalitātē, bet arī pašā vēlēšanu norises sistēmā, kas jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir saistīta ar rudeni. Rudens kā gadalaiks mūsu kultūrā vienmēr ir ticis asociēts ar ražas novākšanu, nevis ar jaunu sākumu. Paradoksāli, bet vēlēšanas, kas ir kā «sēkla» Latvijas pārvaldībai un nākotnes izaugsmes veicināšanai, tiek sēta laikā, kad būtu jānovāc «raža», jāatskatās uz paveikto un jāpiemin senči, bez kuriem nebūtu mūsu kopīgās šodienas. Vai stādīt dārzu rudenī būtu pareizi? To noliedzoši apstiprinās jebkurš cilvēks ar grābekli rokās. Taču par to, vai savas valsts pārstāvjus būtu jāvēl rudenī, neņemot vērā šos universālos principus, aizdomājas reti kurš.
Šī gada Saeimas vēlēšanas būs ļoti svarīgas, jo tās ne tikai, kā ierasts, noteiks valsts kursu nākamajiem četriem gadiem, bet būs arī diezgan izšķirošas daudzu valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā. Tas varbūt nebūtu nekas ārkārtējs vai nebijis, bet papildu slogu uzliek gan trauksmainais laiks, kurā dzīvojam, gan pēdējo gadu sastrādāto darbu bagāža, gan nestabilitāte gandrīz visās jomās. Aizejošajos padsmit gados esam jau pieraduši, ka mums ir bijuši vāji līderi un zema uzticība valsts pārvaldei. Kā sacīt, ja dārzu stādi rudenī, tad nevajag gaidīt, ka tur izaugs bagātīga raža. Lai arī mēs kā pilsoņi pašlaik nespējam mainīt jau desmitgadēm iedibinātos principus, es tomēr aicinu būt valstiski domājošiem un piedalīties vēlēšanās, jo tas, es teiktu, ir ne tik daudz pilsoņa pienākums, cik vēlme piedalīties savas valsts veidošanā, kas, manuprāt, ir pat svarīgāka īpašība. Vienmēr jāatceras, ka valsts nav Saeima vai Ministru kabinets, bet mēs visi kopā. Ja ir slikta vai laba pārvaldība, tad tā rodas mūsu pašu vidū.
15. Saeimas vēlēšanas arī šajā reizē tradicionāli piedāvā plašu izvēles loku visām gaumēm un pārliecībām. Lai arī mēs katrs individuāli nevaram mainīt visu kopējo algoritmu un iedibinātos vēlēšanu sistēmas principus, es tomēr aicinu būt atbildīgiem savas izvēles pieņemšanā un domāt par to, kas Latvijai kā mūsu kopīgajai dzīves telpai būtu vislabākais risinājums. Tāpēc atstājam grābekļus savos dārzos un nekāpjam uz tiem vēlēšanu dienā.
Andis Alksniņš,
arhitekts, Sabiles pilsētas iedzīvotāju padomes loceklis
