Bērna sliktā uzvedība – iespēja laikus pamanīt lielāku problēmu
Bērna uzvedība bieži vien ir veids, kā viņš mēģina paust, ka viņam ir grūti. Pēkšņas garastāvokļa izmaiņas, sekmju pasliktināšanās, intereses zudums var būt signāls, ka bērnam nepieciešams pieaugušo atbalsts. Tāpēc ir svarīgi ne tikai vērtēt uzvedību, bet arī mēģināt saprast, kādas bērna vajadzības, emocijas un grūtības aiz tās slēpjas. Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu Rīgas Jaunciema pamatskolas direktori Annu Zaulu un Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāju Karīnu Beinerti, lai pārrunātu, kā pieaugušajiem pamanīt bērna agrīnās uzvedības un atkarību problēmu riska pazīmes, kā par tām runāt un kad vairs nevajadzētu gaidīt, ka situācija atrisināsies pati.
Bērniem un pusaudžiem dažādos attīstības posmos ir raksturīgas emociju svārstības, vēlme pēc lielākas patstāvības un pārmaiņas uzvedībā. Tomēr īpašu uzmanību vajadzētu pievērst situācijām, kad izmaiņas ir ilgstošas, kļūst izteiktākas vai sāk ietekmēt bērna ikdienu – mācības, attiecības ar ģimeni un vienaudžiem, intereses vai emocionālo pašsajūtu.
“Viens no pirmajiem izaicinājumiem vecākiem ir spēja atšķirt normālu, vecumam atbilstošu robežu pārbaudi no patiesām uzvedības grūtībām, kas prasa nopietnāku iejaukšanos. Lielai daļai bērnu, kuriem vēlāk var tikt diagnosticēti uzvedības traucējumi, pirmās pazīmes parādās jau agrīnā pirmsskolas vecumā. Šādi bērni var būt izteikti jutīgāki un reaģēt uz ikdienišķām situācijām daudz intensīvāk nekā viņu vienaudži. Bieži vien viņi savu neapmierinātību vai vajadzības pauž fiziski un sabiedrībai nepieņemamā veidā – citiem iesitot, paraujot vai iekniebjot,” skaidro Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte.
Eksperte norāda – vēl viens spilgts trauksmes signāls, kam vecākiem jāpievērš uzmanība, ir izteikta un ilgstoša nepaklausība. Lai gan bērniem ir dabiski reizēm nepakļauties pieaugušo gribai, grūtības iezīmējas tad, kad šī pretestība kļūst par stabilu ikdienas normu. Bērns vai nu atklāti un skaļi atsakās sadarboties, vai arī regulāri ignorē pieaugušā teikto, izliekoties, ka neko nedzird. Tas ir nopietns signāls, ka jāmeklē šādas pretestības cēloņi.
Uzmanība jāpievērš netipiskai uzvedībai un ieilgušām izmaiņām
“Vecākiem nereti trūkst objektīva atskaites punkta, lai saprastu, vai viņu bērna uzvedība ir tipiska vai tomēr ārpus normas. Īpaši spilgti šī neziņa izpaužas situācijās, kad bērna uzvedība bērnudārzā vai skolā kardināli atšķiras no tās, ko ģimene pieredz ikdienā mājās. Ir bērni, kuri izglītības iestādē, atrodoties vienaudžu un pedagogu vidū, spēj sevi izcili savaldīt, bet, pārkāpjot mājas slieksni, piedzīvo pilnīgu emocionālo sabrukumu – krīt gar zemi, raud, dusmojas, plosās,” stāsta Rīgas Jaunciema pamatskolas direktore Anna Zaula.
Vecākiem rūpīgi jāvēro šo epizožu ilgums un intensitāte. Ja bērnam nepieciešama pusstunda vai stunda, lai izlādētos un atgūtu līdzsvaru, tas ir pieņemami, taču, ja spriedzes novadīšana ieilgst visa vakara garumā, pilnībā izpostot ģimenes mieru, tā vairs nav uzskatāma par tipisku uzvedību un ir jāmeklē dziļāki problēmas cēloņi.
Viena atsevišķa uzvedības izmaiņu pazīme automātiski nenozīmē nopietnu problēmu, taču vairākas izmaiņu pazīmes kopā un to ilgstoša saglabāšanās ir iemesls pievērst bērnam papildu uzmanību. Par pazīmēm, kurām būtu jāpievērš uzmanība, var liecināt ilgstoša noslēgšanās un izvairīšanās no sarunām, pēkšņas izmaiņas draugu lokā, atteikšanās no iepriekš patīkamām nodarbēm, būtiskas izmaiņas miega, ēšanas paradumos vai pašsajūtā, biežāki konflikti, aizkaitināmība vai izteikta vienaldzība, grūtības koncentrēties un pēkšņs sekmju kritums.
Saruna sākas ar drošības sajūtu, nevis pārmetumiem
Pamanīt pirmās pazīmes nozīmē ne tikai ieraudzīt izmaiņas bērna uzvedībā, bet arī zināt, kā uz tām reaģēt. Ja vecāki pamana izmaiņas bērna uzvedībā, svarīgi izvēlēties sarunai piemērotu brīdi un vidi. Ekspertes aicina vecākus izvairīties no pārmetumiem un mēģināt runāt no savas pieredzes, piemēram, skaidrojot, ko viņi ir pamanījuši un par ko satraucas. Bērnam ir svarīgi sajust, ka pieaugušais nav atnācis viņu sodīt vai nosodīt, bet gan palīdzēt. Tāpēc pat sarežģītas sarunas var kļūt par iespēju stiprināt attiecības. Sarunā īpaši svarīgi ir saglabāt interesi un cieņu arī tad, ja bērns sākumā nevēlas runāt, jo drošības sajūta ir priekšnoteikums atklātai sarunai.
Lai saruna ar bērnu būtu atbalstoša, ir svarīgi uzdot bērnam atvērtus jautājumus, neradot aizsargreakciju. Vecākiem var palīdzēt vienkārši jautājumi par bērna ikdienu, sajūtām un grūtībām, nevis tikai jautājumi par konkrētu problēmu vai pārkāpumu.
“Jebkuras uzvedības korekcijas pamats ir pozitīvu attiecību veidošana. Ja bērnam ikdienā trūkst cilvēcīgas piesaistes, ja skolotājs ir izteikti formāls un klasē vienmēr tiek pamanītas tikai skolēna kļūdas, ir praktiski neiespējami panākt jeb kādu uzlabojumu vai bērna vēlmi sadarboties. Ārkārtīgi būtiski ir arī saprātīgi un stratēģiski izvēlēties savas cīņas, kas ir īpaši svarīgi, audzinot pusaudžus ar opozicionārām iezīmēm. Bezjēdzīga cīnīšanās ar pusaudzi par katru sīkumu vai ārējo izskatu, aizmirstot lielo mērķi, ir drošākais ceļš uz neizbēgamu zaudējumu un attiecību sagraušanu, jo pusaudzim vienmēr būs vairāk enerģijas un vēlmes šajā cīņā uzvarēt,” atgādina Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte.
Sadarbība starp ģimeni, skolu un speciālistiem palīdz rīkoties laikus
Bērna grūtības vislabāk iespējams pamanīt un risināt, ja pieaugušie – vecāki, skola un nepieciešamības gadījumā arī speciālisti – sadarbojas. Skolotāji bieži vien pirmie pamana izmaiņas bērna uzvedībā vienaudžu vidē, piemēram, sociālo izolēšanos, motivācijas zudumu, konfliktus vai grūtības iesaistīties mācību procesā. Sensitīva tēma ģimenes un skolas sadarbībā ir negatīvie uzvedības ieraksti e-klasē. Daudziem vecākiem izveidojies priekšstats, ka skolotāji šos ierakstus liek ar mērķi atriebties, sodīt vai vienkārši norādīt uz ģimenes audzināšanas trūkumiem. Taču Anna Zaula aicina paskatīties uz to citādi – skolotājs dod vecākam ziņu, ka viņam ar šo jautājumu radusies problēma.
Arī Karīna Beinerte norāda – īsta pedagoģiskā maģija notiek brīdī, kad skola un ģimene sāk strādāt kā viens veselums. Bērns uzzina, ka šīs vides komunicē savā starpā. Kad bērns apjauš, ka vecāki mājās prasa tieši to pašu, ko skolotājs prasa klasē, viņa uzvedība ievērojami uzlabojas, jo zūd iespēja manipulēt un spēlēt uz abu pušu nesaskaņām.
Ja bērna uzvedībai ir dziļāki bioloģiski vai neirobioloģiski cēloņi, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), mācīšanās grūtības vai pat intelektuālās attīstības traucējumi, situāciju nav iespējams atrisināt bez profesionālas diagnostikas un mērķētas ārstu palīdzības. Ekspertes uzsver – palīdzības meklēšana nav vecāka neveiksmes pazīme. Tieši pretēji – spēja laikus pamanīt grūtības un meklēt atbalstu ir atbildīga rīcība, kas bērnam dod iespēju saņemt nepieciešamo palīdzību agrīnā dzīves posmā.
