Pēc Dzejas dienām publika ir puskurla

Septembris Latvijā jau 60. reizi paiet dzejas zīmē. Mūsu pusē tā runāta kultūras namos, bibliotēkās, skolās, dārzos, pat tirgus placī. Bet kurš un cik bieži pēc tās jautā ziemā, pavasarī un vasarā?

Latvijas Literatūras balvas ekspertu ieskatos dzejas aina pērn bija pārsteidzoši plaša, nozīmīgākās aprises radīja neparastas debijas un atdzejojumi, pazīstamu autoru tematiskie un stilistiskie meklējumi. Arī dzejniece Ieva Samauska, dzīvodama Saldū, redz, ka dzeja Latvijā dzīvo daudzveidīgu, intensīvu, tradīcijās balstītu un vienlaikus modernu dzīvi. “Dzejā notiek visa kā tik daudz! Grāmatās un žurnālos lasu jaunākos darbus, tiek rakstītas recenzijas, komentēti krājumi. Jautājums pavisam cits – vai lasītāji ir līdzās?” saldenieces jautā.

“Un mazie klausās!”

Ieva Samauska ir bērnu literatūras balvas “Pastariņa prēmija” laureāte un Jāņa Baltvilka balvas nominante. Izdevniecību “Zvaigzne ABC”, “Pētergailis”, “Liels un mazs”, savulaik arī “Latvijas Mediju” autore dēvējama par lasītu dzejnieci, jo viņas grāmatas vairākkārt iekļautas nacionālajā lasītveicināšanas programmā “Bērnu žūrija”. Ievas dzejoļi regulāri izskan skolēnu skatuves runas konkursos, 2007. gadā Nacionālais teātris no viņas darbiem izveidoja izrādi jaunākajai auditorijai.

Diemžēl nevis profesionālie sasniegumi, bet potenciālās auditorijas lielums nosaka, cik raiti manuskripti pārtop grāmatās. Dzejniece paskaidro: “Man iznākušas vairāk nekā 30 grāmatu, no tām 12 – ar bērnu dzejoļiem. Šomēnes uz tikšanos Saldus novada bibliotēkā paņēmu līdzi četrus krājumus, kuri atrodas dažādās izdevniecībās, bet nav izdoti, jo pastāv bažas par auditorijas trūkumu. Pagājušajā gadā Latvijā esot izdoti tikai trīs jauni dzejas krājumi bērniem tādēļ, ka viņi šo literatūras žanru nelasot.”

Skolās un bibliotēkās viņa ciemojas gana bieži. Iepriekšējos gados noslogots sanāca ne tikai septembris, bet arī oktobris, novembris, un tā līdz pavasarim. Saldeniece sastop ieinteresētus un atsaucīgus klausītājus. Viņiem dzeja ir vispiemērotākais žanrs, lai kodolīgi izrunātos par lieliem jautājumiem un sāpīgām tēmām, piemēram, bērnu pazušanu bez vēsts, floras un faunas noplicināšanos. “Un mazie klausās!” priecājas dzejniece. Tajā pašā laikā nav ignorējams cits viņas novērojums: “Vienmēr sarūpēju balviņu tam, kurš noskaitīs vienalga cik garu dzejoli. Kad piebilstu – tikai ne par Ziemassvētkiem, gandrīz visas rokas nolaižas. Žēl, ka dzeja bērna dzīves skrējienā atstāta kā nevērtīga. Domāju, līdz ar to tiek pazaudēts daudz kas vairāk.”

Pieprasījums ir sezonāls un tematisks – par Ievai mīļas auditorijas izvēlēm saka Saldus novada bibliotēkas Bērnu literatūras centra bibliotekāre Endija Sergejeva. “Ar Dzejas dienām skolās iesākas katrs mācību gads. Kāds dzejoli atrod mājas bibliotēkā, taču lielākā daļa meklē pie mums. Ļoti reti vaicā pēc konkrēta autora, pārsvarā svarīga tēma vai pantiņu skaits – reti kurš izvēlas vairāk par skolotāja noteikto minimumu,” turpina bibliotekāre. Lai dzejai pievērstu uzmanību, bibliotekāres to iekļauj savās nodarbībās. Jautrošanās patīk gan mazučiem, gan rakariem. Viņi labprāt izdomā turpinājumu nolasītām dzejoļu rindiņām. Piemēram, cits pēc cita pasaka nākamo vārdu.

Bērni dzeju meklē ap Ziemassvētku laiku, pavasarī sarosās skatuves runas konkursu dalībnieki, un no viņu sacītā noprotams, ka klasē noorganizētā pirmā kārta ir obligāta.

Atpūta no teksta blāķiem

Saldus novada bibliotēkas bibliotekāre Anda Mežiņa atbild par grāmatu un preses izdevumu piegādi uz mājām. Ik mēnesi Saldus apkārtnē apkalpo aptuveni 100 cilvēku, pārsvarā seniorus. “Trīs četri ir lieli dzejas mīļotāji. Jaunos autorus palasa intereses pēc, taču vislabāk saprot klasiku – Aleksandru Čaku, Māri Čaklo, Knutu Skujenieku, Andu Līci, Āriju Elksni. Prasa arī kristīgu dzeju, piemēram, mācītāja Krista Kalniņa darbus. No jaunajiem patīk Contras humors, latviskā un igauniskā sajaukums. Iecienīti ir Saldus novadnieki, piemēram, dzejniece Inta Švaža. Vieni dzejā meklē atpūtu no milzīga teksta apjoma, citiem vajag vārdus, kas piezemē jūtas un emocijas,” Anda raksturo pieprasījumu.

Bibliotekāri mērķtiecīgi strādā, lai prozas popularitātes vilnis nenosmacētu dzeju. Anda uzskata, ka svētīgu darbu dara “Jumis” un “Saulespuķe” – Saldus novada pašvaldības centri, kuros pulcina cilvēkus ar īpašām vajadzībām. “Dzeja ir salīdzinoši viegla lasāmviela, jo maz teksta un ritmiska. Reizēm mani uzaicina lasīt kopā, Ievas Samauskas dzeja un senāk izdoti krājumi ir vispopulārākie,” stāsta bibliotekāre.

Saldus novada bibliotēka regulāri rīko lasītāju un literātu satikšanos, ciemiņus izraugās bibliotekāre Zane Novada. Arī viņa atzīst, ka dzejniekus ielūdz retāk nekā prozas autorus, jo satraucas par pustukšām klausītāju rindām Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansētos pasākumos.

“Ievu Samausku atnāca satikt 25 cilvēki, taču vakars tik un tā izdevās brīnišķīgs. Arī pēc citiem dzejas pasākumiem publika bijusi gandarīta, taču kā mums panākt, lai cilvēki atnāk? Labi apmeklēta bija tikšanās ar Ainaru Mielavu, domāju, ka lomu nospēlēja viņa personība un dziesmas. Arī Ivaram Šteinbergam bija iepriecinoši liela publika, tomēr kopumā neteiktu, ka dzeja būtu populāra,” vērtē Zane Novada. Savu domu viņa pamato ar statistiku – Lietotāju apkalpošanas nodaļas uzziņās šogad fiksēti 95 tematiski pieprasījumi, tikai divi saistīti ar dzeju.

Viņai ir pieņēmums, kādēļ padomju laikā šis literatūras žanrs bija daudzkārt pieprasītāks – tas ļāva precīzi un tajā pašā laikā šifrēti izteikt ilgas pēc brīvības, vajadzību pretoties padomju varai. “Mūsdienu dzejniekiem jāsaskaras ar pamatīgu izaicinājumu – atrast aktualitātes, par kurām izteikties, jo tagad visi drīkst izteikties par visu,” Zane pabeidz domu.

#3K