Vai piekrastei jākļūst par Līvu krasta «rezervātu»?

Līvu krasta teritorija ir unikāla, un, lai to tādu arī saglabātu, Ilgtspējīgas vides attīstības komisija izstrādā priekšlikumu teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem. Kādu redzam Līvu krastu nākotnē un kā saglabāt vienotu kultūrainavu, par to 31. jūlijā komisija diskutēja ar vietējiem iedzīvotājiem.

Lībiešu krasts ir viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotajām piekrastes teritorijām Latvijā, kur vēsturiski dominēja lībiešu apdzīvotie zvejniekciemi. Tie organiski pielāgojās unikālajam reljefam — senajām jūras kāpām un vigām, kas izveidojušās pirms aptuveni 5000—7500 gadiem. «Ceļi, sētas un zemes izmantošana tika pakārtota šai dabiskajai struktūrai. Padomju okupācijas laikā piekraste bija PSRS robežzona ar ierobežotu piekļuvi. Civiliedzīvotāju pārvietošanās tika stingri kontrolēta, zvejniecība kolektivizēta, bet piekrastē izbūvēta militārā infrastruktūra. Vienlaikus tieši šis režīms būtiski ierobežoja intensīvu privāto apbūvi un līdz ar to saglabāja vēsturisko ciemu telpisko struktūru,» norāda Talsu novada būvvaldes vadītājs, Talsu pilsētas arhitekts un Ilgtspējīgas vides attīstības komisijas priekšsēdētājs Emīls Gulbis. Šobrīd piekraste kļuvusi par iecienītu vasarnieku vietu, pieaug pieprasījums pēc jaunas apbūves, taču viņš norāda, ka tipveida projekti, reljefa pārveidošana un mūsdienu arhitektūras risinājumi neatbilst vietējai kultūrvēsturiskajai videi. Šādu jautājumu risināšanai darbojas Talsu novada domes izveidota profesionāla konsultatīva komisija, kurā vienkopus tiek skatīti jautājumi par arhitektūru, kultūrvēsturisko mantojumu, ainavu, vides kvalitāti un novada attīstību.

Attīstību neierobežos

Šobrīd noteikumos ir vispārīgas prasības visam novadam, taču tie nenosaka konkrētus arhitektūras, apbūves kompozīcijas un kultūrainavas saglabāšanas principus, kas nepieciešami unikālas teritorijas — Līvu krasta — aizsardzībai un ilgtspējīgai attīstībai. «Tādēļ ir sagatavots priekšlikums par Baltijas jūras Līvu krasta piekrastes ciemu atsevišķas apbūves kvalitātes prasībām, kas piemērojamas tikai šai teritorijai,» skaidro E. Gulbis. «Priekšlikuma mērķis ir nevis ierobežot attīstību, bet noteikt skaidrus un viennozīmīgi piemērojamus projektēšanas principus, lai saglabātu piekrastes kultūrvēsturisko ainavu un vienlaikus nodrošinātu kvalitatīvu mūsdienu arhitektūru.» Apbūves kvalitātes prasību izstrāde norit jau aptuveni gadu, un tās pamatā ir vēsturiskās apbūves izpēte, līdzšinējās pieredzes izvērtējums un vietējās kopienas iesaiste. «Tieši šāda pieeja ir viena no Ilgtspējīgas vides attīstības komisijas darba būtiskākajām iezīmēm — pirms pieņemt lēmumus par vidi, kurā cilvēkiem būs jādzīvo arī pēc 10 un 20 gadiem, vispirms uzklausīt tos, kuri šo vidi pazīst vislabāk,» norāda E. Gulbis. «Tādēļ komisija dodas uz vietām, par kurām tiek diskutēts, tiekas ar iedzīvotājiem un uzklausa arī atšķirīgus, reizēm pretrunīgus viedokļus.»

Lai saprastu, vai izvēlētais virziens ir pareizs un kādi papildinājumi nepieciešami, uz sarunu «Pitraga pieturā» Ilgtspējīgas vides attīstības komisija aicināja piekrastes iedzīvotājus. Viens no jautājumiem — īpašie noteikumi jāattiecina uz visiem piekrastē esošajiem ciemiem vai tikai Līvu krastu no Ģipkas līdz Ventspils novadam? Dāvis Stalts kā lībiešu kopienas pārstāvis uzsvēra, ka tieši teritorijā no Kolkas līdz Sīkragam lībiešu kultūra vēl ir dzīva, un to svarīgi saglabāt. «Un te mēs runājam arī par māju nosaukumiem, vietvārdiem, lībiešu skaitu šajos ciemos un par kopienas aktivitātēm. Nenoliedzami, industriālā ietekme līča pusē ir ievērojami lielāka, tādēļ tur būtu jāskatās uz atvieglotākiem noteikumiem, bet Dižjūras krastā mēs runājam par «rezervātu», ja tā var teikt.» Mazirbes iedzīvotājs Ainārs Ērglis piebilda, ka tieši vārdu «rezervāts» tomēr negribētu šeit redzēt, bet piekrīt, ka ciemiem ir specifiskas vajadzības un tiem, kam te pieder īpašumi, kultūrvēsturiskais mantojums jāciena.

Saprast spēles noteikumus

Komisijas locekle Jolanta Derkevica-Pilskunga mudināja domāt par šo teritoriju kā zīmolu jeb stāstu, ko gribam vēstīt pasaulei. Tas arī palīdzētu visām iesaistītajām pusēm — iedzīvotājiem, tūristiem, būvvaldei un citiem — šo teritoriju uztvert kā vienotu vērtību un saprast «spēles» noteikumus. Diskusijā izskanēja arī viedoklis par laikmetīgo arhitektūru un nepieciešamību ne tikai norādīt, ko nedrīkst, bet arī ko, kur un kādos gadījumos drīkst. «Un vēl vajadzētu domāt par klimata pārmaiņām — lietusūdeņu apsaimniekošanu, vēja ietekmi, ņemt vērā krasta un materiālu eroziju,» norādīja komisijas loceklis U. Jaunzems-Pētersons.

Piekrastes iedzīvotāji arī rosināja iestrādāt prasības degradējošo vēsturisko īpašumu sakārtošanai, lai tie nezaudētu vērtību un nebojātu ciemu ainavu. Viņu priekšlikums to darīt ar finansiālu vai metodisku pašvaldības atbalstu īpašumu uzturēšanai, līdzīgi kā citviet Eiropā, vai sodīšanu, piemēram, lielāku nodokli. Juris Poškus piebilda, ka daļa cilvēku neatjauno īpašumus tieši tāpēc, ka viņiem nav līdzekļu, tāpēc palīdzētu tam paredzēta fonda izveidošana. Pašvaldības pārstāvji skaidroja, ka šobrīd notiek darbs pie atsevišķiem saistošajiem noteikumiem par degradētām ēkām, kas attieksies gan uz pilsētām, gan uz Mērsragu, Kolku, Roju un Dundagu.

Rīgas egocentristi

Diskusijā tika uzsvērta nepieciešamība aizsargāt senās jūras kāpas (kangarus) un starpkāpu ieplakas (vigas), kas veidojušās pirms tūkstošiem gadu. Noteikumi paredz ierobežot reljefa mākslīgu paaugstināšanu vai norakšanu, lai neiznīcinātu šo dabisko struktūru. Jāsaglabā piekraste, raksturīgie apstādījumi un skatu līnijas, kas definē ciemu siluetus un vizuālo tēlu. Tāpat izskanēja, ka jāsaglabā videi raksturīgais apbūves mērogs, vienkārši būvapjomi un divslīpju jumti ar tradicionāliem segumiem un noteiktām proporcijām. Eksperti norāda, ka noteikumu uzdevums ir nevis apturēt attīstību, bet nodrošināt, ka arī laikmetīga arhitektūra respektē šīs vērtības un harmoniski iekļaujas esošajā vidē. Šajā kontekstā Dāvis Stalts ierosināja, ka mēs varētu būt pirmie Latvijā, kur ņemtu vērā «Jaunā Eiropas Bauhaus» principus. Mērķis ir panākt, lai jaunie īpašumi veidotos sinerģiski ar apkārtējo ainavu. Princips paredz ne tikai vizuālu atbilstību, bet augstākā līmeņa arhitektonisko kvalitāti, ko uzrauga profesionāļi. «Tas būtu kā pilotprojekts arī potenciāli Eiropas finansējuma piesaistei savu īpašumu veidošanai,» viņš sacīja. «Tas neļautu izlēkt Rīgas egocentristiem ar nepamatotu mērogu.»

Būt vai nebūt asfaltam?

Jautājums par meliorāciju Līvu krasta ciemos ir viens no būtiskākajiem diskusiju punktiem, jo tas skar ne tikai inženiertehniskus risinājumus, bet arī vēsturisko ainavu, dabas aizsardzību un kaimiņu savstarpējās attiecības. Diskusijās izskanēja bažas par to, ka jaunie iebraucēji bieži vien neizprot vēsturisko ūdens sistēmu un rok dīķus vai grāvjus bez saskaņošanas. Tas rada nopietnas sekas — ja kaimiņš aizrok vēsturiskās vigas vai grāvjus, kaimiņu īpašumi pavasaros var applūst. Priekšlikums paredz aizliegt dīķu rakšanu visā teritorijā, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams būvniecības tehniskajām prasībām.

Vēl viens būtisks jautājums, kam pieskārās diskusijas dalībnieki, bija ceļi. No asfaltētā ceļa, nogriežoties ciemos, ir grantētais ceļš — vai tam tā jāpaliek? Šeit domas dalījās. Daži uzskatīja, ka nav vērts pat diskutēt, jo asfalts vienkārši nozīmē civilizāciju. Citi ierosināja grants ceļiem veikt pretputekļu apstrādi. Un bija arī pretējs viedoklis — autentiskos ciemos nevajag ienest pilsētas elementus. «Mēs ceļus nevaram uzlūkot kā kaut ko atšķirīgu no kultūrvēsturiskās ainavas. Mums uz tiem jāskatās kā uz vēsturisku vērtību. Mums nav nepieciešamas tūristu masas, kam vajag visu asfaltētu. Asfalts, kas ved no Ventspils uz Kolku, ir ļoti labā stāvoklī. Tālāk ciema teritorijās ir kilometrs vai divi maksimums. Tā nav zona, kurā var traukties vairāk par 30 km/h, līdz ar to neveidojas putekļu mākoņi. Tāpēc nevajag taisīt problēmas tur, kur to nav,» sacīja diskusijas dalībnieks.

Viedokļu apmaiņa ilga vairākas stundas, un tajā izskanēja vēl vairāki būtiski akcenti, piemēram, ka nevajadzētu atļaut apaļkoka guļbūves (to vietā tēstu baļķu guļbūves), tāpat kā drauds tiek uztverts zemes gabalu sadalīšana mazākos, jo tas palielinātu apbūves blīvumu. Taču Emīls Gulbis uzsver, ka būtiskākais šajā sarunā bija nevis panākt vienprātību par katru jautājumu, bet vienkopus satikt cilvēkus, kuriem rūp šī vieta, uzklausīt atšķirīgos viedokļus un tos pārvērst priekšlikumos, ar kuriem var strādāt tālāk. «Komisijas sēdē diskutētais tiks nodots teritorijas plānojuma izstrādātājiem un izmantots noteikumu papildināšanai. Pēc tam sekos turpmākas diskusijas ar kopienu, lai jaunās prasības īpašniekiem sniegtu skaidrus spēles noteikumus, arhitektiem — vienotu interpretāciju, būvvaldei — objektīvus būvniecības ieceru izvērtēšanas kritērijus, bet pašai piekrastei — iespēju saglabāt savu identitāti arī nākotnē. Tieši šādā sarunā starp profesionāļiem, pašvaldību un cilvēkiem, kuri šo vietu sauc par savējo, arī veidojas kvalitatīva un ilgtspējīga novada attīstība,» saka E. Gulbis.

#SIF_MAF2026