Lai arī Romēna Namniece dzīvo un strādā Rīgā, viņas otrās mājas ir Rojas pagasta Pūrciemā. Tur pagājušas bērnības vasaras, tur viņa turpina vecāku iesākto darbu, uzņemot viesus atpūtas vietā «Brāļtīrumi» un kalpojot Ģipkas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Savukārt galvaspilsētā viņa vada «LOR Klīniku» un turpina strādāt par audiologopēdi. Divas pasaules — dinamiska karjera galvaspilsētā medicīnā un mierpilnais, lai arī darbiem piepildītais, ritējums piekrastē — savijas vienā veselumā.
Romēnas dzīve ir tikpat interesanta un īpaša, cik viņas vārds. Kad meitenīte piedzima, viņas vecāki — ārsts Valdis Rande un pedagoģe Daina Rande — nekādi nevarēja vienoties par vārdu. Tēvs vēlējās meitu saukt par Terēzi, taču mamma šim priekšlikumam kategoriski nepiekrita. Risinājumu piedāvāja tēva kolēģe, kura tikko bija atgriezusies no Francijas un ieteica tur dzirdētu vārdu — Romēna —, kas abiem vecākiem iepatikās. Šis vārds viņai devis īpašu sajūtu visu mūžu, lai gan ikdienā nereti nācies saskarties ar dažādām šī vārda versijām. Dzīvē sastapt sava vārda māsu Romēnai joprojām nav sanācis.
Lai gan uzaugusi Rīgā, Romēnas sirds jau kopš bērnības pieder Kurzemes piekrastei. 1979. gadā viņas vecāki iegādājās īpašumu Pūrciemā, jo tēvs vēlējās atgriezties savā dzimtajā pusē — viņš nāk no Melnsila. Līdz ar to bērnības vasaras Romēna pavadīja piekrastē. «Tas bija bezrūpības laiks ar draugiem, ballēm, kino Ģipkā… Savukārt ziemā, man esot Rīgā, ar draudzenēm, kuras dzīvoja šeit ikdienā, sarakstījāmies ar vēstulēm. Protams, nebija jau tikai izklaides, bija arī lauku darbi. Kamēr netika izravētas dobes, atpūtai nācās pagaidīt. Tad nu mēs ar draudzenēm gājām viena pie otras palīdzēt, lai ātrāk tiktu galā ar ravēšanas darbiem un varētu pievērsties atpūtai un izklaidēm.» Arī pusaudžu gados, kad vecāki aizbrauca uz Rīgu, atstājot sarakstu ar darbiem, kas jāpaveic, Romēna un viņas «komanda» spēja mobilizēties pēdējā brīdī: «Visi nāca palīgā — ravējām, retinājām, laistījām dobes un visu pārējo, kas vien bija uzdots.» Romēnai ir arī piecus gadus vecāks brālis Ringolds, līdz ar to bērnībā viņa bieži vien uzturējās puišu kompānijā, ar kuriem kopā gan spēlēja futbolu, gan baudīja ūdens priekus jūrā, gan braukāja ar velosipēdiem un mopēdiem. «Vienmēr esmu teikusi, ka saprasties ar puišiem ir daudz vieglāk nekā ar meitenēm.»
Visu rakstu lasiet 17. jūlija «Talsu Vēstīs» vai abonējot e-avīzi https://retalsi.lv/abone/
