Kā nepazaudēt jaunieti trauksmainajos laikos: ārsts-psihoterapeits Artūrs Ancāns par pašnāvības riskiem un sarunas spēku

«Daudz intervijas laikā teikšu, ka lietas diemžēl nav vienkāršas, jo, ja tas viss būtu tik vienkārši, mums nebūtu tik daudz pabeigtu suicīdu,» intervijas sākumā uzsver SIA «RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika» galvenais ārsts dr. Artūrs Ancāns. Laika posmā no 2015. līdz 2025. gadam Latvijā no dzīves atvadījās 2631 vīrietis un 593 sievietes. 72 % no pašnāvībā mirušajiem bija darbaspējīgā vecumā‒ no 18 līdz 64 gadiem. 27 bijuši nepilngadīgi.

Tie ir cilvēki, kuri vēl varēja mainīt savu dzīvi, bet lēma par labu punkta pielikšanai tur, kur varēja būt turpinājums. Šādos brīžos neviļus rodas jautājumi. Kā varēja palīdzēt? Vai vispār varēja novērst līdzcilvēka domas no pašnāvības? Kāpēc cilvēki, kam visa dzīve vēl priekšā, izlemj doties nāvē?

Kā pamanīt nopietnu emocionālu krīzi un pašnāvības riskus?

Dr. A. Ancāns skaidro, ka universālas formulas nepastāv un katra situācija ir individuāla. «Vienmēr ir lietderīgi turēt acis vaļā, bet jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi. Mēs nevaram ielīst neviena galvā un nolasīt patiesās domas ‒ to nespēj pat ārsts psihoterapeits. Ir cilvēki, kuri atklāti stāsta par suicīda plāniem, bet ir tādi, kuri šo domu patur pie sevis,» norāda ārsts.

Ģimenes locekļi, skolas un darba kolēģi ‒ cilvēki, ar kuriem tiek uzturēts ikdienas kontakts, ‒ vislabāk spēs pamanīt pārmaiņas līdzgaitnieka uzvedībā, kuras nevajadzētu ignorēt. Galvenā uzmanība jāpievērš netipiskai rīcībai. Tā var būt ilglaicīga nomāktība, pēkšņa izolēšanās vai destruktīva uzvedība: pastiprināta alkohola, narkotiku lietošana, aizraušanās ar azartspēlēm, bīstama un ātra braukšana, lēkšana ar velosipēdu vai ūdenī no liela augstuma. Tāpat var parādīties personai netipisks melnais humors par nāvi un pašnāvību vai pat pārlieku priecīgs noskaņojums. «Tātad uzmanība jāpievērš rīcībai, kas cilvēkam līdz šim nav bijusi tipiska,» teic A. Ancāns.

Šādu uzvedību var provocēt smagi dzīves pārbaudījumi ‒ tuvinieka zaudējums, romantisku attiecību beigas, citas grūtības. Runājot par jauniešiem, viņiem īpaši sāpīga var būt kauna krīze vienaudžu vidū. Mūsdienās, kad visu var ierakstīt un ar saturu acumirklī dalīties, neveiksmīgas situācijas, ko jaunietis piedzīvojis, var novest pie kiberapcelšanas. «Tā ir mūsdienu problēma,» uzsver ārsts. «No neirobioloģijas viedokļa pusaudžu smadzenes vēl nav pieauguša cilvēka smadzenes ‒ šis attīstības posms ilgst līdz aptuveni 24 gadu vecumam. Pieaugušie ar savu dzīves pieredzi objektīvi neērtas situācijas uztver mierīgāk, bet pusaudži ne vienmēr spēj situāciju izvērtēt ar «vēsu prātu». Pusaudžiem ir ļoti svarīgi atrast grupu, kurai justies piederīgiem. Ja atrastā grupa jaunieti atraida, viņam tas ir daudz lielāks pārdzīvojums nekā pieaugušajam gadījumā, ja kāds draugs izvēlas pārtraukt kontaktēšanos.» Ārsts norāda arī uz dažādu interneta forumu nozīmi jauniešu uztveres veidošanā ‒ tajos var saskarties ar uz suicīdu vērstu saturu. Kaut arī šāda satura patērēšana automātiski nenozīmē, ka jaunietis veiks pašnāvību, laba zīme tā noteikti neesot.

Ko darīt pieaugušajam un kā pareizi runāt par smagām tēmām?

Pieaugušie nereti sabīstas un nezina, kā rīkoties. Pārspīlētas vai provokatīvas pusaudža frāzes ‒ «nekam vairs nav jēgas», «jāmaina skola» vai «viss ir beidzies» ‒ bieži izsauc noraidošu reakciju no pieaugušajiem, kas situāciju cenšas vērst par labu ar frāzēm: «Nerunā muļķības!» vai «Tā nav!». A. Ancāns skaidro, ka, lai gan tas nav fundamentāli nepareizi, pastāv risks, ka pusaudzis jutīsies nesadzirdēts un nesaprasts, kas veicinās vēl lielāku noslēgtību.

Pats nepareizākais ir nerunāt vispār un cerēt, ka viss normalizēsies pats no sevis. «Labāk jebkādā veidā uzsākt sarunu. Ideālā pasaulē pusaudža sāpīgajiem jautājumiem mēs varētu pieiet ar ieinteresētību ‒ ar sirsnīgu, nenosodošu interesi,» teic ārsts. «Sadzirdēt to zaudējumu, ko šis pārdzīvojums nozīmē pašam pusaudzim, un iespēju robežās ļaut viņam runāt. Piemēram: «Labi, es dzirdu tevi sakām, ka viss ir cauri. Bet vai tu varētu man pastāstīt, ko tieši tas nozīmē?» Mēģināt panākt, lai viņš izstāsta savu iekšējo pārdzīvojumu. Mums nav obligāti tam jāpiekrīt, bet populārzinātniskā tēze apstiprina: ja cilvēks var izrunāt savu sāpi, viņš jūtas uzklausīts. Tas negarantē visu problēmu atrisināšanu, bet noteikti ir labāk, nekā palikt klusējot.»

Ja jaunietim šķiet, ka tuvinieki nespēj viņu saprast vai ir pārāk nosodoši, svarīgi spert kaut mazāko pirmo soli un savās izjūtās ar kādu dalīties ‒ kaut vai trīs minūšu sarunā atzīstot, ka iet ļoti smagi. Lai gan digitālie rīki un mākslīgā intelekta boti nevar aizstāt īstas cilvēciskās attiecības, bezizejas situācijā arī tie var kalpot kā drošs sākuma punkts, lai nebūtu jāpaliek vienam. «Terapijās redzu, ka realitātē katram ir vairāk nekā viens cilvēks, pie kura var vērsties un kurš uzklausīs bez vērtējuma un nosodījuma,» papildina A. Ancāns.

Cīņā pret sociālo izolētību jaunieti var pamazām iesaistīt kopīgās aktivitātēs. Pat ja viņš nav gatavs vērsties pēc palīdzības vai atklāti runāt, kopīga pastaiga, brauciens ar velosipēdu vai ziemas izklaides uz kalna dod iespēju būt starp cilvēkiem. Kustības un kopābūšana palīdz uzlabot pašsajūtu, jo jauniešiem bieži vien pietrūkst fizisko aktivitāšu. «Sports ir lielisks instruments ‒ ideālā variantā tas ir kāds komandas sports, kurā var gūt kopības sajūtu. Pat ja liekas, ka pārējā dzīvē šobrīd viss iet šķērsām, vismaz tur var jūties piederīgs ‒ kā daļa no foršas komandas.»

Bet ko darīt, ja ir sajūta, ka pietrūkst zināšanu, lai palīdzētu, savukārt jaunietis kategoriski atsakās apmeklēt speciālistus? «Piespiest nevienu nevar,» teic ārsts, atklājot, ka ir bijuši gadījumi, kad vecāki atved pusaudzi pie klīnikas durvīm, bet viņš saka: «Nē!». Tehniski vecāki varētu ar spēku viņu ievilkt iekšā, bet jāatceras – ar varu mīļš nebūsi. Šādos gadījumos vienīgais, kas pieaugušajiem atliek, ir iedot jaunietim kontaktus, lai brīdī, kad viņš pats būs gatavs runāt, viņš varētu piezvanīt un saņemt nepieciešamo psihoemocionālo palīdzību.

Kur meklēt atbalstu?

Pusaudžu resursu centra mentālās veselības atbalsta un konsultatīvais tālrunis ir 25 737 363 (uz šo numuru var rakstīt arī WhatsApp lietotnē).

Krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» bezmaksas diennakts atbalsta tālrunis 67 222 922. Mājaslapā www.skalbes.lv pieejams emocionālā atbalsta čats.

Uzticības tālrunis bērniem un pusaudžiem: 116 111 (var arī rakstīt čatā mājaslapā uzticibastalrunis.lv ).

Nacionālā veselības dienesta psihoemocionālā atbalsta tālrunis: 116006.

Mājaslapa jauniešiem: pusaudzis.lv – informācija un iespēja pieteikties bezmaksas speciālistu konsultācijām.

#SIF_MAF2026