Dursupes dzirnavu aizsprosta pārrāvums izgaismo robus Latvijas hidrotehnisko būvju uzraudzībā
Pirmdien, 20. jūlijā, Talsu novadā nokrišņu daudzums sasniedza vairāk nekā 74 milimetrus, vien četrus milimetrus atpaliekot no mēneša normas. Intensīvo lietavu rezultātā pārrauts Dursupes dzirnavezera aizsprosts, applūdusi apkārtējā teritorija un izskaloti vairāki ceļu posmi, tajā skaitā reģionālais ceļš Sloka–Talsi (P128). Projekta «LIFE GoodWater IP» īstenotāji uzskata, ka Dursupē notikušais izgaismo plašu un ilgstoši neatrisinātu problēmu.
Latvijas upēs ir apzināti vairāk nekā 1500 cilvēka radītu šķēršļu – hidroelektrostaciju (HES) aizsprostu, vēsturisku dzirnavu un rūpniecisku objektu dambju, slūžas, aizsprostu paliekas, nepiemērotas caurtekas un citi veidojumi. Ja HES aizsprostu apsaimniekošanu un stāvokļa uzraudzīšanu paredz likumdošana, tad liela daļa pārējo šķēršļu nav reģistrēti Kadastrā, tiem nav saglabājusies tehniskā dokumentācija un nav izstrādāti ekspluatācijas vai rīcības noteikumi ārkārtas situācijām, daudzi no šiem objektiem ir sliktā tehniskā stāvoklī un plūdu vai palu gadījumā rada apdraudējumu. Atsevišķos gadījumos nav arī nepārprotami nosakāms būves īpašnieks vai valdītājs – persona, kura atbild par objekta uzturēšanu un drošumu. Valsts zinātniskā institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons, raksturojot līdzīgus gadījumus «Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmatā 2024», norāda, ka «avārijas gaidīšana nudien nav labākais aizsprostu apsaimniekošanas veids».
Gadījumos, kad aizsprosts nepilda saimniecisku funkciju, lai neapdraudētu citu infrastruktūru un mazinātu tā ietekmi uz upēm, par labāko tā apsaimniekošanas veidu uzskatāma nojaukšana. Šāds šķērslis bija, piemēram, Bejas aizsprosts uz Alūksnes upes. Šķērslis atradās zem tilta, un spēcīgu lietavu laikā ūdens līmenis vairākkārt sniedzās līdz ceļa konstrukcijām, padarot tilta pārraušanu par iespējamu scenāriju. 2023. gadā Pasaules dabas fonda īstenotā projektā aizsprosts tika nojaukts, būtiski samazinot šādu lietavu radīto apdraudējumu.
«Dursupes gadījums parāda, ka aizsprosta drošuma prasības nedrīkst būt atkarīgas tikai no tā, vai tam ir saimniecisks pielietojums. Ja būve aiztur ūdeni un tās avārija var apdraudēt cilvēkus, ceļus, īpašumus vai vidi, valstij ir jāzina, kas par šo būvi atbild, kāds ir tās tehniskais stāvoklis un kā jārīkojas ekstremālos apstākļos. Klimata pārmaiņu dēļ spēcīgas lietavas piedzīvosim arvien biežāk. Un neapsaimniekoti šķēršļi ne tikai privātīpašniekiem, bet arī valstij izmaksās arvien dārgāk,» uzsver projekta LIFE GoodWater IP vadītājs Jānis Šīre no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra.
Aizsprosti apdraud ne tikai infrastruktūru, nekustamo īpašumu un cilvēku drošību. Tie kavē zivju un citu ūdens organismu migrāciju, applūdina straujteces, uzkrāj sedimentus, veicina ūdens uzsilšanu un samazina upes pašattīrīšanās spējas. Savukārt nekontrolēta ūdenskrātuves līmeņa nolaišana vai aizsprosta pārrāvums var strauji aizskalot lejup pa upi ūdenskrātuvē gadu desmitiem uzkrātās smiltis, dūņas un organiskās vielas, pārklājot upes gultni un degradējot zivju nārsta vietas un citas dzīvotnes. Upē apslēpti var būt arī nesprāguši lādiņi, kas aizsprosta pārraušanas gadījumā rada īpašu apdraudējumu. Plūdu kontekstā problemātiski ir arī meliorācijas sistēmu uzturēšanas, upju taisnošanas, palieņu nosusināšanas un apbūves jautājumi.
Projekts «LIFE GoodWater IP» aicina pārskatīt un pilnveidot normatīvo regulējumu, izveidojot vienotu hidrotehnisko būvju un upju šķēršļu uzskaites un uzraudzības sistēmu. Tajā jāparedz objektu reģistrācija, īpašnieka vai valdītāja un atbildības noteikšana, riskos balstīta būvju klasifikācija neatkarīgi no to izmantošanas veida, regulāra tehniskā stāvokļa novērtēšana, ekspluatācijas un ārkārtas rīcības prasības, kā arī skaidra kārtība vidi degradējošu un nelietderīgu šķēršļu kontrolētai nojaukšanai.
